kur tā sāls palikusi

Tā nav zudusi. 

Tikai tās deklinācija laika gaitā ir variējusies un reiz arī tīšām traumēta "literārajā" valodā.

Deklinācijas maiņa ir labi pamanāma, ja mainās dzimte (tā tagad parasti saistīta ar deklināciju). Paralēlforma sāle un atvasinājumi sāltiņa, sālīte rāda, ka sāls tiek plaši uztverta par sieviešu dzimtes vārdu (ME reģistrēts tikai kāds atsevišķs sāltiņš). Ir izloksnes, kuŗās sāls ir tā, un ir izloksnes, kuŗās sāls ir tas.

Sāls ir sieviešu dzimtē J. Reitera Bībeles tulkojuma fragmentā un divās jaunākajās Bībeles redakcijās:

Juuß äßeet taaß Sämmäß Saaliß. Bätt iä taa Saaliß ap§mook / ar koo (tadd wingia) ap§aalita tapß;
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?
Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu?

Mūsu rīcībā ir veclatviešu un jaunlatviešu raksti, tautasdziesmas (no maizītes, no sālītes) u. c. materiāli. To leksika apkopota ME, kur redzamas izlokšņu atšķirības: neapstiprinās Bīlenšteina piezīme Ulmaņa vārdnīcā, ka Vidzemē sāls esot vīriešu, Kurzemē – sieviešu dzimtē; apstiprinās, ka jau XIX gs. ķīmijas terminoloģijā sāļi apzīmēti vīriešu dzimtē.

K. Mīlenbaha kolēgas un darba turpinātāja J. Endzelīna redakcijā tapušajā 1942. gada Pareizrakstības vārdnīcā rakstu valodai izraudzīta sāls sieviešu dzimtes forma. 

Te arī varēja rimties. 

Ja sāli NaCl aplūko ķīmijā, tas ir viens no sāļiem. Jau Valodniecības komisijas sēdē 1940. gada 31. oktōbrī piekodināts, ka "jāizšķiŗ sāls ikdienas dzīvē un sāļi ķīmijā". Ieteiktā pareizrakstības norma tā sāls tomēr nereti attiecināta arī uz ķīmiju. Skolotājs A. Apinis Rīgas 6. vidusskolā vēl 70. gados lietoja sieviešu dzimti sālis daudzskaitlī, tāpat grāmatā darījis ķīmijas autoritāte G. Rudzītis.

Bet LLVV sieviešu dzimtes lietvārds sāls izdalīts gandrīz kā vīriešu dzimtes lietvārda sāls homonīms – atsevišķā šķirklī. Tas nu nepārliecina par profesionālumu. Taču tas atspoguļo oficiālo situāciju 70. gados, kad vārāmā sāls (un dažas sālis tehnikā) bija sieviešu dzimtē, bet sāļi ķīmijā – nereti vīriešu. 

Labāk būtu bijis nedarīt neko traumatisku. Endzelīns nebija aizliegts, un nebija taču tieši jāatsaucas uz kaŗa laikā izdoto pareizrakstības vārdnīcu, kas turpināja kalpot trimdā, kur devās lielākā daļa latviešu smadzeņu.

Uztiepjot mākslīgu dzimtes vienveidību, 1981. gadā padomju valodnieces nevis pielaboja terminoloģiju, bet izjauca valodas praksi un valodas mācību. Labojums izrādījās "sliktojums". Tas atbalstīts vēl 1995. gada pareizrakstības vārdnīcā, lai gan valodas prakse turpin[āj]a atspoguļot ko citu:

Ar tādu TK lēmumu tika uzlikts apgrūtinājums redaktoriem un pedagogiem. Bija rakstu valodā jāiedzīvina sāls locīšana pēc paradigmas sāls - sāls - sālim - sāli - sālī, kas "laimīgā kārtā" sakrīt ar paradigmu akmens - akmens utt., kuŗa piekļaujas II deklinācijai. Tika uzspiests lieks II deklinācijas izņēmums. (Līdz tam izņēmumi bija tikai suns un Upīts.)

Vārdus sāls, uguns un dzelzs vismaz simt gadu skolā māca kā VI deklinācijas (sieviešu dzimtes) vārdus, bet 50. gadu zinātniskajā gramatikā minēts, ka tie var būt arī vīriešu dzimtē. Endzelīns pieļauj, ka senāk vārds sāls varētu būt bijis nekatrā dzimtē.

Toties ignorēta interesanta īpatnība, kas raksturīga ne tikai sāls, bet arī dzelzs un uguns vārdam. Vīriešu dzimtes variantiem, sevišķi daudzskaitlī, ir papildu nozīmes: sāļi – tā visas sālis ir ķīmiķu runā, dzelži – metāla priekšmeti, rīki, uguņi – gaismas signāli, luktuŗi. Nekas smalks tas nav, bet tas nebija jāaiztiek.

Nostiprinātajai kārtībai ķerties klāt nebija prātīgi. Varbūt bija tikai "jāveic darbs" ar ķīmiķiem un redaktoriem. 

Arī elastīga norma ir norma. Nebūtu kaitējis likt mieru pārtikas sāls (tehniski – vārāmās sāls) apzīmējumam sieviešu dzimtē, arī tā pārnestajai nozīmei, un vairāku citu sāļu tehniskajiem apzīmējumiem (kā rūgtā sāls, glaubersāls u. c.), bet, piemēram, atļaut ķīmijā izmantot izloksnēs reģistrēto šā vārda vīriešu dzimtes variantu sālis (ģen. sāļa). Ja tik revolucionāri niezēja iesālīt buržujiem.

Ko toreiz panāca – iedragāja valodas normu un valodniecības prestižu. Lēmums netika atsaukts arī pēc izsmiešanas "Literatūrā un Mākslā", kas tolaik lielā mērā pauda kulturālās sabiedrības noskaņojumu (tās 1981. g. 28. VIII humora lapā "Literatūriņa un Māksliņa"). Tajā pašā laikrakstā O. Bušs kādas nedēļas vēlāk pieļauj normas atcelšanu gadījumā, kad vīriešu dzimte neieviestos, bet tomēr nenostājas pret to. Bet kā gan totalitārisma un cenzūras apstākļos redakcijas būtu nepaklausījušas Terminoloģijas komisijas lēmumam un tā demagoģiskajam "izskaidrojumam" "Literatūrā un Mākslā" tā paša gada jūlijā?

Atmodas jausmās "Literatūrā un Mākslā" 1988. g. 22. I publicētajā recenzijā par K. Karuļa red. (viensējuma) "Latviešu valodas vārdnīcu" uzsvērta sāls vīriešu dzimtes saviešanas nepamatotība un pats pasākums apzīmēts ar vārdu jauninājums.

Bēda ir (sovetiski? totalitarizēti?) latvieši, kuŗi saprot, ka sāls dzimtes maiņa nav izdevusies, bet turpina to stutēt un ar to uzbāzties. It kā sāls par ieteicamās prakses atjaunošanu varētu apvainoties.

* Ko Reitera teikumā dara galotnes īsais -i-, kam bija jāpazūd jau pirmsrakstu laikos? Endzelīns raksta, ka tas patvēries vārdos saknis, oglis, odzis (kas tagad V deklinācijā). Leišu valodā tas nav zudis, un draugiem.lv diskusijā zinātājs norāda uz mūsu austrumu izlokšņu vārdiem "sõlịs, gunịs, dzelzịs, naktịs, pylịs, kur ị – reducēts priekšējās rindas patskanis".