2026. gada 23. marts

lauksaimniecība zemkopības resorā


Abi — lauksaimniecība un zemkopība — ir kultūrvārdi, kas atbilst DE Landwirtschaft (MEV). No to sastāva izlobāms, ka lauksaimniecība apzīmē saimniekošanu laukos, bet zemkopība — zemes kopšanu (arī EN vārdā agriculture ir LA vārds cultura 'kopšana').

Divvārdība rada izpratnes un lietojuma neviendabību. Valodas kolektīvam ir tiesība nozīmi diferencēt. Šie divi vārdi netiek pretstatīti, taču tiek izprasti viens par otru šaurāk vai plašāk: viena nozīmes laukā tiek iekļauts otrs, turklāt gan uz vienu, gan otru pusi.

Praktiski lauksaimniecība vai nu ir sinonīms zemkopībai, vai raksturo citu aspektu — saimniekošanu laukos (vai klajā laukā pretstatā mežam) jeb lauku apsaimniekošanu un pārziņu (līdzīgi kā ir namsaimniecība, mājsaimniecība utt.). Strīdus iemesls ir aspekta atšķirība: dziļāka taisnība ir tiem, kuŗi zemkopībā saskata visādu zemes izmantošanu pārtikas ieguvei un visa tāda vairošanai, kas uz zemes izaug, lopus ieskaitot.

Senatnē cilvēki varēja būt zemkopji, nevis lauksaimnieki.

Izglītības ministrijas mēnešrakstā 1923. gadā „lauksaimniecības priekšmetos” paredzēti kursi „zemkopībā, piensaimniecībā, biškopībā, dārzkopībā u. c.”.

1924. gadā Saeimas sēdē A. Alberings (ZS): „lopkopība pieder pie zemkopības. Zemkopība ir viens un lopkopība ir cits. Un zemkopība un lopkopība kopā saņemtas ir lauksaimniecība.” (Runa ir par nodokli, kas atkarā no vārdu izpratnes būtu uzliekams šaurākai vai plašākai bāzei — „visai lauksaimniecībai” vai „tikai zemkopībai”.)

Taču 30. gadu valsts administrācijā redzam „Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības pārvaldi”.

Sovetu laikā (to atspoguļo LLVV) vārda lauksaimniecība izpratni atkal paplašināja (tas atgādina attiecīgu krievu vārdu). Palika zemkopība = zemes ierīkošana + laukkopība + dārzkopība + augkopība  − lopkopība; lauksaimniecība = laukkopība + lopkopība.

Labi nomenklatūras vārdi izrādās laukkopība, lopkopība, zivkopība, arī putnkopība, vistkopība utt. (nevis „lopsaimniecība”, „vistsaimniecība” utt.).

Atveidojot EN rural economy, labi der lauksaimniecības vārds.

Latvijā lauksaimniecību (arī mežsaimniecību) atkal pārvalda Zemkopības ministrija. Tāds nosaukums varbūt jāuzskata par vēsturisku. (Aizsardzības ministrija gan savu vēsturisko nelieto.)

Eirōpas Savienībā runā atsevišķi par agriculture un forestry. Līgumā par Eiropas Savienību par agriculture teikts tā: ‘Agricultural products’ means the products of the soil, of stockfarming and of fisheries and products of first-stage processing directly related to these products (Article 38). Tas pārtulkots šādi: „Lauksaimniecības ražojumi” nozīmē zemkopības, lopkopības un zivsaimniecības ražojumus un pirmapstrādes produktus, kas ar tiem tieši saistīti.”


(At)veidojot jaunākus vārdus, piem., EN aquaculture, jāievēro, ka kopt un saimniekot ir dažādas darbības un aspekti. Ja kopj ūdeņus, labāks vārds ūdeņkopība, ja dzīvniekus un augus ūdenī (tāda ir vārda jēga) – ūdenssaimniecība pēc analoģijas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tomēr ūdenssaimniecība tiek uztverta ‘ūdeņu apsaimniekošanas’ nozīmē, tāpēc ūdens augu un dzīvnieku audzēšanai kalkots nesistēmiskais akvakultūra. (Vārdi agrikultūra, hortikultūra u. c. vispār eksistē, taču tālā perifērijā.) Bet LV ūdenssaimniecība atbilst EN water sector.





2026. gada 5. marts

uzbeki, kazbeki*


Valsts valodas centra 1998. gada izdevumā "Īpašvārdu rakstība" iekļauts saraksts "Starptautiski atzīto valstu un teritoriju nosaukumi", ko parakstījuši O. Bušs un I. Druviete. Dz. Hiršas patriōtiskā vadībā toreizējais VVC darbojās ne tikvien valodas statusa, bet arī kvalitātes aizstāvībai.

Valstu sarakstam bija jāatspoguļo pārmaiņas politiskajā kartē, ieskaitot Maskavas koloniālās sistēmas demontāžu un satelītvalstu ieviešanu Padomju republiku vietā. Netieši standartizēts valstu saraksts bija LVS ISO 4217:1995 tabulā "Valūtu un resursu kodi". Arī Eiropas Kopienu akšu (t. s. acquis) tulkošanai 1997. gadā izveidotajā Tulkošanas un terminoloģijas centrā tika sastādīts tulkošanai noderīgs valstu un teritoriju saraksts. (Saviesās arī nelielas atšķirības starp VVC sarakstu un sarakstu, kas tagad atrodams Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta rokasgrāmatā.)


Pēc krietna ceturtdaļgadsimta uz 90. gadu lēmumu varam atskatīties kā uz vēstures faktu.

Pievērsīsimies nostādnēm, kas likušas "mainīt tradīciju" par labu kādām "valodas īpatnībām un normām" (VVC materiāls nav izrediģēts, bet saprast var):




    ― Pirmajā nodalījumā atbalstīta lokāmība. Nākotnē vērstais "runāsim un rakstīsim" aktualizēja valstu nosaukumos jau daudz agrāk izmantoto (LKV, PZT, LVS..1995) principu. 

    ― Otrajā nodalījumā minēts "visā Vidusāzijas reģionā". Atskaitot Afganistānu, "visu reģionu" veido tikai 5 bijušās Padomju republikas (ar Kazahiju, no kuŗas Vidusāzijā ietilpa dienviddaļa). To nosaukumi (4 tirku un 1 āriešu valodā) ir ar afiksu -stān-, un tādā veidā tos popularizē lielvaras. 

Latviskie nosaukumi ar -ija tām darināti krietnu brīdi pirms Baltijas sovetizācijas. (Agrāk, ja Padomju Vidusāzijai vispār pievērsās, izmantoja aizgūtos, ar -stan-; vēl agrāk visu reģionu dēvēja par "Turkestanu".) To nosaukumi ar -ija ir veidoti latviešu tradīcijā un uzturēti par spīti citādam krievu paraugam, un kļuvuši plaši pazīstami. Ir to lietošanas tradīcija. Tad kā var runāt par "tradīcijām" un reizē nīdēt iesakņotu tradīciju?!

Par izskaņu -ija J. Endzelīns 1938. gada "Latviešu valodas skaņās un formās" raksta: "zemju vārdi kā Latvija u. c. ir samērā vēli jaunvārdi". Tajā laikā pasaulē bija ap 50 valstu. No tām Eiropā bija ap 20, citur ap 10 tādu, kuŗu latviskie nosaukumi beidzas ar -ija. Šo produktīvo vārddarināšanas elementu arī tagad izmanto LVEK, veidojot un pielabojot zemju nosaukumus. Tas sasaucas ar -ia vairāk nekā 30 angļu (arī ar dažiem -y) un -ie ap 30 franču nosaukumos, un ar -ija vairākās Austrumeiropas valodās; tāds starptautisks vārda nobeigums balstījis līdzīgas izskaņas izmantošanu pie mums.

Tradīcija veidot zemju nosaukumus ar -ija, kā redzams, ir lieliska. Tā sasaucas arī ar klasisko latīņu valodas fināli -ia (piem., Moldāvijas nosaukumā). No tautas nosaukuma atvasināts nosaukums ar -ija parasti ir ļoti skaidrs.

Vārdiem ar -stān- piebiedrojas valsts ar mākslīgo nosaukumu Pakistāna, bet tā ir Dienvidāzijā. Ir arī sapņu valsts Kurdistāna un autonōms Irākas reģions ar tādu nosaukumu, bet tas ir Vidējos Austrumos. Pilnākai ainai var pieminēt arī vairākus reģionu nosaukumus dažādās zemēs, piem., Dagestānu Krievijā, un vēsturiskus nosaukumus, kā Indostānu.

Izvilkums no Learn The Stans! || World Geography for Kids. (YouTube)

Jāpiekrīt sk. Urbanoviča aizrādījumam TV viktorīnā, ka reiz izveidots nosaukums jāpatur. Nosaukumi nav nepārtraukti jāveido. Tāda ir laba tradīcija. Citādi nav tradīcijas.

Lai kādus nosaukumus darinātu Vidusāzijā, tie neskaŗ darināšanu Latvijā. Ar -ija esam darinājuši arī vārdus Somija un Igaunija (arī Karēlija un Ingrija), lai gan šo zemju valodās tās nosauc bez izskaņas vai izmanto elementu -maa. Izskaņa -ija var attiekties uz visas pasaules zemēm (Austrālija, Patagonija); reizēm tādus vārdus aizgūst un asimilē, reizēm  darina.

Latviski noformētus Vidusāzijas republiku nosaukumus redzam Finanšu ministrijas izdevumā "Ekonomists" (1939. g. 1. XII):


Padomju Savienības latvieši Maskavas avīzē "Celtne" (likvidēta 1937. gadā) lietojuši ne tikai tādus vārdus kā Turkmenija, Uzbekija, bet arī Tatarija, Bašķirija.

Vēl kāda nianse: Vidusāzijas veidojumu krieviskie nosaukumi bija divējādi: blakus vārdam ar -stāna bija etnonīma salikums ar vārdu republika (piemēram, "Kazahu .. republika"). Atskaitot kādu neveiklu tulkojumu, otrajam tikpat kā nav pēdu latviešu valodā. 

Līdz Krievijas revolūcijai tādu zemju nosaukumu tikpat kā nebija, un vēl miera laikā attiecīgo tautu dzīve likās eksōtiska. 


VVC 90. gadu lēmumi bija auksta duša un spļāviens sejā Atmodas skartajiem: Moldāvija un Vidusāzijas republikas tika pārsauktas vārdos, kas tieši atbilst krieviskajiem. (Tolaik angļu valodu plaši neprata. Bet arī angļu valodā šie vārdi ir ņemti no krievu valodas.)

Nevajadzēja aiztikt labus vārdus, pie kuŗiem pus gadsimta laikā bijām pieraduši.

Neatradās arī titulēta lingvista, kas būtu aizrādījis par afiksa -stān- neproduktivitāti un neiederību (neesību) mūsu vārddarināšanas sistēmā. 


    ― Trešajā nodalījumā runāts par valodas ritmu. (Un atkal par "tradīcijām".)

Ritms runā un tekstā ir pazīstams, bet par ritmu vārdā zina tikai fonētiķi un cītīgākie "Latviešu valodas kultūras jautājumu" un "Valodas aktualitāšu" lasītāji un konferenču apmeklētāji. Vārda ritmu plaši izmanto tautasdziesmas: runa ir par skaņu gaŗumu, zilbju skaitu, uzsvaru un palīguzsvaru. Tajā būvēta trohajiskā un daktiliskā dzeja. 

Cits rakstītāju vietā būtu runājis par analoģiju ar dzimtās valodas vārdiem, proti, par to, kādas skaņas latvietis radis dzirdēt noteiktās pozīcijās, sevišķi izskaņās. Tas būtu arguments tur, kur vērojams, ka latvieši kādus vārdus runā un raksta citādi, nekā paredzēts agrākā normatīvā izdevumā. Ja viņi noraida "Pasaules zemēs un tautās" ierosināto Tobaga un vēlas "aizbraukt tālu un neatgriezties it nekad", tad ir vietā viņus izklaidēt ar Tobāgo u. tml. Te ritms ir tāds: uzsvērts patskanis reizēm prasās pēc gaŗuma. Tad ā varētu būt arī vārdā "Monāko", kur LVPPV aicina uzsvērt otro zilbi. (Kāds iedomājies, ka tā tas varētu skanēt; tam nav pamata, jo vietējā valodā, arī itāļu un vācu valodā Monaco ir pirmās zilbes uzsvars. Mōnako. Labāk būtu bijis Mōnaka, kā LKV un PZT.)

Latvietim var iepatikties fināle -āna, kas itāļu vārdos Milāna un Toskāna. Vārds Libāna viņam var atgādināt vārdu LubānaBet tas nav iemesls vārda finālē vienmēr runāt -āna. Kas tas par "ritmu"?! Pārējie trīszilbīgie valstu nosaukumi, kuŗos var būt -ana/-āna, sarakstā beidzas ar -āna. Bet prasīt gaŗu ā vārdā Taivana nevar vārda cilmes dēļ (gan ķīniešu, gan vācu izruna ar īsu a). Un latviešu ritms ir labs arī tādos vārdos kā Marana vai Ragana

Trešās zilbes uzsvars var būt tādā vārdā kā Sanmarīno. Ja uzsvaru pārceltu uz sākumu, trešajā zilbē būtu palīguzsvars. Vārdā Trinidāda tāds ir. Tādā vārdā kā Kiribati 3. zilbes uzsvars ietekmē līdzskaņa gaŗumu, ko neapzīmējam.

Vārdā Kanāda gaŗais ā lietots patvaļīgi, un Amerikā vārds Canada līdzīgi netiek runāts ne angliski, ne franciski. "Pamats" ir krievu izruna ar uzsvaru 2. zilbē, kas motivē pagarināt. Vārdā Trinidāda gaŗumu attaisno gaŗš ā līdzīgā daudzu romāņu vārdu izskaņā. Bet vārdā Grenāda pamats ieviest ā ir vārda izruna vācu (ar [a:]) un angļu valodā (ar [ei]) ar uzsvērtu 2. zilbi.

Nez vai te darbojas "tradīcija", "ritms", "īpatnība" vai "norma". Drīzāk – vēlēšanās panākt labāku kārtību. Pati par sevi tā ir laba lieta. 


* Virsrakstā citēts folklorizējies kāda lielkrieva dots apzīmējums "nacionālo republiku" tautām, kas rāda, kā viņiem patiesībā "rūp" šo "brālīgo" tautu eksistence. Kazbeks ir virsotne Kaukāzā, un "Kazbek" ir papirosu marka. 


2026. gada 1. marts

Pa to laiku Antiļās


Daži ģeogrāfiski nosaukumi ir īsti sāpju bērni.

Ar lokāmu Haitiju (neskaidrā Haiti vietā) būtu labi, ja būtu bijusi prakse. Vēl sakarīgāk nosaukums izskatās tad, ja to uzraksta ar ï, lai saprotams, ka vārds Haïti ir trīszilbīgs. Uzsvara vietu ar to parādīt nevar, un arī pēdējā patskaņa īsums paliek uz runātāja sirdsapziņas. Bet izklausās salinieciski. Kur 3 zilbes, varētu būt visas 4 un lokāms vārds Haïtija. Tikpat burtu, cik vārdā Itālija (par prieku tiem, kuŗiem lokāms variants vārdu briesmīgi pagarinot). 

Izrādās, ka Latviešu konversācijas vārdnīcā (LKV) jau ir Haïti. Bet... 1942. g. pareizrakstība iebilst: "Šķiŗamā zīme ¨ latviešu ortografijā nav lietojama: pietisms, stoiķis, altruisms." Tagad šo šķiŗamo zīmi smalki sauc par trēmu, bet tik un tā nelieto. 

Atliek paļauties uz LVPPV, kur parādīta Haiti izruna [ha-∙iti]. Defise rāda zilbju robežu (ka [ai] nav divskanis), punktiņš  sekošās zilbes uzsvaru (t. s. akcentu). 

Ja šo vārdu rakstītu grafiski labāk, interesentam nebūtu jāapmeklē vairāki avoti (jāsāk ar Tēzauru, bet var ievajadzēties LVPPV un ģeogrāfiskas vārdnīcas vai atlanta). 

Ir arī kāds sīkums, kam LVPPV nepievēršas: aiz uzsvara t pagarinās. Pagarinājums būtu nemanāms, ja pēdējais i būtu gaŗš. Te kaut kā trūkst... un tāds pats trūkums ir daudzos jo daudzos ģeogrāfiskos nosaukumos ar beigu i... Rimini un Bimini... Vai beigu i ir tik īss, cik to rakstām? Latviešu meitene, kuŗa rūpīgi pierunā pilnu forvo.com, tādu i izrunā gaŗi; tā ir parasta izruna, kas var būt nākusi līdzi vācu vārdam. Pēdējais i mums te netiek izrunāts tā, kā vārdā deniņi vai dzimtas uzvārdā Kokini. Šā paša iemesla dēļ Svazilendas vietā nākušās brīvvalsts nosaukuma Svatini izruna īpaši jāmāca. (Tas nebūtu jādara, ja LVEK nebūtu noraidījusi eksperta piedāvāto lokāmo Svatīnija.) Vārds var izskatīties pēc romāņu vārda un provocēt uzsvaru tālākā zilbē.

No tā tiekam pie nopietnāka sistēmas jautājuma. Kas ir i vārda beigās? Vai tas ir saprotams no uzrakstītā? Vīriešu dzimtes dsk. galotne daudzos nosaukumos: Brocēni, Limbaži, Viļāni. Aleksandra vārti jeb Zemitāni, jeb Oškalni. Helsinki, Saloniki. (Daudzskaitlis var būt arī sieviešu dzimtē: Kannas, Atēnas, Tēbas.) Bet Tbilisi, Kutaisi un Bordžomi? Un Taiti, un Kiribati?

LVPPV tādiem vienskaitliniekiem pieliek nelok. Pārējie vārdi, kuŗi beidzas ar i, tātad ir vīriešu dzimtes daudzskaitlī. Bet nav prāta darbs lasītāju dzenāt pa vairākiem avotiem, kas viņam nav viegli pieejami un kuŗu pastāvēšana viņam varbūt pat nav zināma.

Emirāti ir izņēmums. Valstu nosaukumi mums nemēdz būt vīriešu dzimtē (izņemot Vatikānu un kādu ordeni bez teritorijas). Pilsētu, miestu, ciemu, mikrorajonu – gan. Tāpēc lietas notiks Bordžomos, Kutaisos, Suhumos. Varbūt arī tepat Lahtos. Kāpēc mums ir "tradicionālie" Pērnava, Vīlande un Tērbata, ko krievi pataisa nelokāmus? Daļa no mūsu tradīcijas ir lokāmība. Tāpēc mums paliek Sāmsala (jeb "Sārema") un labāk ir Hījuma un Hāpsala, nevis nelokāmi vārdi, kas atsvešina.


Tajā pašā salā (Espaņolā) ir otra valsts, un ar to nav labāk. Antiļu salu kolonizātōriem: FR République dominicaine, ES República Dominicana, EN Dominican Republic, PT República Dominicana, NL Dominicaanse RepubliekKaimiņiem: DDominikanische Republik, PL Republika Dominikańska, FI Dominikaaninen tasavalta. Visiem nosaukumā ir īpašības vārds! Tas bijis skaidrs LKV, kuŗā ir Dominikānā republika. Kas minētajā republikā ir "dominikāns"? Tas, ka labvēlība lūgta no Svētā Dominika. Tā paša, kuŗš pazīstams no ordeņa brāļiem dominikāņiem, kuŗiem šajā salā gan nav bijis darīšanas. Taču -āns ir reta un neproduktīva īpašības vārdu izskaņa (ir vārdos momentāns, humāns). 

Un tad kaut kas atgadījies PZT, kuŗā ir Dominikana, Dominikanas Republika (vēlākos materiālos tā ir ar gaŗu ā). Ja no Isla Española var dabūt latviešu lietvārdu Espaņola, tad no República Dominicana var izspiest lietvārdu Dominikāna? Tādu patvaļu attaisno mērķis šo nosaukumu nošķirt no turpat Antiļu salās esošās Dominikas ("Svētdienas") nosaukuma. Bet vai tad, piemēram, Terra Mariana (Māŗas zeme) ir "Mariāna"? 

Mariana (jeb Mariāna uzsvara vai amerikāniskās izrunas dēļ) ir Spānijas karaliene Austrijas Marija Anna. Viņas vārdā nosauca salas Klusajā okeānā. Ja salu grupu tās valdītāju valodā (prastrunā) apzīmē daudzskaitlī, pie mums tas kādiem ir formāls iemesls ieviest daudzskaitli. Par to gan ne valdītājiem, ne zemju iemītniekiem ne silts, ne auksts, toties mums sarodas daudzskaitliski nosaukumi ar nemotivētu pirmo vārdu, kā Marianu, Seišelu, Fereru utt. salas.

Mīļais latvietis allažiņ interesējies, kas darās plašā Dieva pasaulē. 

Bet lingvisti tagad labāki jūtas savās kabatas sistēmās. 


Grūti izskaidrot šādu šķirkli. Iznāk, ka divām valstīm ir viens iedzīvotāju kopums:

(momentuzņēmums 01.03.2026.)


Nomierinājumam pieliksim attēlus, kas rāda, ka Dominikas un Dominikānas piederīgajiem ir ne tikai atšķirīga koloniālā vēsture, bet arī valoda un politiskā orientācija: 



Dominikai ir viena pasaules čempione trīssolī telpās:


Dominikānai ir viena olimpiskā čempione un pasaules vicečempione 400 metros un pasaules čempione 400 m stafetē:


Tai ir arī vārdnīcas piemērā minētais "slavenais dominikānis": 




Dominikānas piederīgo diferencēšanai varētu iemēģināt vārdu dominikānieši; tie "startētu" pieklājīgi haitiešu, kubiešu un jamaiciešu sabiedrībā. Vārdiem ar -ānieši gan ir tieksme īsināties – amerikānieši sen kļuvuši par amerikāņiem. Liekas arī, ka Dominikānas tautu jau pazīst pēc vārda dominikāņi (un nejauc ar mūkiem). Tad cits priekšlikums: lai Dominikas tauta paliek kārtni dominicieši. Nav bēda, ja līdzās pēc cita parauga ir meksikāņi un puertorikāņi – Amerikā ir arī kanādieši, kolumbieši u. tml. (nevis "kanadiāņi" u. c.).

Jāoficializē jamaiciešu (pilns internets) un jāpopularizē dominiciešu vārds.


Leksikogrāfisks jautājums: vai vārdam dominikāņi ir 2 nozīmes (1 polisēmisks vārds), jeb ir 2 vārdi, kas formā sakrīt, bet katrs nozīmē ko citu (2 homonīmi)? Vai tie veidojušies atsevišķi, jeb vai attīstījusies vārda nozīme? Pareiza ir MLVV nostāja spāņu mūku un Karību salinieku nošķiršanā – tie ir atšķirīgi radušies vārdi.

Bet apspriežamajā (attēlā redzamā) vārda dominikāņiskaidrojumā taču arī saplūdināti 2 atšķirīgi jēdzieni: Dominikas iedzīvotāji un Dominikānas iedzīvotāji, pie tam atšķiŗas vārdu cilme (Dominika ir 'svētdiena', bet Dominikāna ir Sv. Dominika zeme (atrodas salā, ko pazīst arī kā Santodomingo). Arī te ir tikai sakritība. Gribētos redzēt šo šķirkli vienkāršotu – bez Dominikas pieminējuma.


Un pateicība Tēzauram, kas tautu un citādu grupu apzīmējumiem daudzskaitlī pieliek arī vīriešu un sieviešu dzimtes vienskaitli! Tautas (etnosi) un cilvēku grupas nav ne daudzskaitlinieki, ne parasti daudzskaitlī lietojami vārdi. Tiem var būt kas kopuma nozīmei līdzīgs (dsk. aptveŗ visus dominikāņus, nevis nenoteiktu skaitu), taču pirmām kārtām daudzskaitlis gramatiski rāda skaitu un visiem dominikāņiem ir galvenās katram dominikānim raksturīgās pazīmes.

Papuasija, Malija u. c. vietas


Pašlaik pasaulē  tādu vietu nav. Bet varētu būt.

Apskatīsim dažus no ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kas palikuši vai pataisīti nelokāmi, un pie reizes dažas fonētiskas savādības.

Latviešu lietvārds ir lokāms; deklinācija ļauj uztvert locījumu, dzimti un skaitli. Bet ir arī aizgūti nelokāmi vārdi, kuŗu dzimte un skaitlis jāuzmin no konteksta vai vārdnīcā īpaši jāuzrāda. Vārdnīcai vai nosaukumu sarakstam nav lielas jēgas, ja tajā, piemēram, neparāda, kā lietojams svešs vārds, kas beidzas ar -i: vai dots nelokāms vārds vienskaitlī (kā Kapri) vai lokāms vārds daudzskaitlī (kā Soči). 

Skaidrību dod lokāmi vārdi. Esam smējuši par kungiem, kuŗi atmet galotnes, neprazdami tās lietot. Tomēr paši ne katru svešu īpašvārdu esam spējuši izlocīt, pirms tas sastindzis. Ir daudz tādu romāņu un austrumnieku vārdu, gadās arī neizprasti somugru vārdi. 

Miera laikā mudināts vārdus cik iespējams locīt. Tas atbilst radniecīgai leišu valodas praksei. Vēlākā atkāpšanās par labu nelokāmībai asociējas ar sovetizāciju. Latviešu padomju prese smēlās krieviskos avotos, jo starptautiskā informācija tika apstrādāta Maskavā. Krievi lietvārdus loka, taču arī bijājas "smalku" svešzemju vārdu; bez tam vietas apzīmēšanai viņiem ir prievārdi, kas ļauj teikumā viegli uztvert arī nelocītu vārdu. Mums teikumos ar vietas apstākli (kur?) mēdz būt ģeogrāfisks objekts lokatīvā; ar nelokāmu vietvārdu teikums nezin kā jāizgroza, lai to varētu saprast.

Lokāmība ir latviska pretstatā vairāku izplatītu moderno valodu stingumam. Tā ir dabiska fleksīvo valodu pasaulē. (Fleksīvas ir valodas, kuŗās vārdiem mainās galotnes.)


Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas (PZT) iznāca 1978. gadā. Septiņi autōri un redaktōri – sēru rāmī. Acīmredzot izcīnītas ilgākas principiālas cīņas. PZT (12 000 šķirkļu, kuŗu liela daļa apraksta etnosus un rases) bija lieliska iespēja noteikt virzību uz vietvārdu plašāku lokāmību. Tāds princips aprakstīts PZT ievada paskaidrojumos un īstenots daudzos šķirkļos. 

Jau tolaik tas likās skarbs – piemēram, vārda beigu patskaņa o vai u nocirpšana un aizstāšana ar latviešu galotni, kā vārdā Montevidea

Tas bija valodiskai jaunradei izdevīgs laiks pēc koloniālo impēriju demontāžas, kad daudziem valstiskiem veidojumiem bija vajadzīgi jauni nosaukumi. Vilcināšanās dēļ 60. un 70. gados (presē) tomēr saradās arī nelāgi, grūti izlasāmi nosaukumi. Izdevība netika izmantota*, nācās aprast ar neveikliem risinājumiem. 

PZT savu sūtību neizpildīja arī citu īpatnību dēļ, piemēram, tādi leišu vārdi kā Ķēdaiņi, Ķelme tajā rakstīti ar K, nevis Ķ. Laika gaitā radās nesaskaņas ar dažiem (ne vienmēr labākajiem) norādījumiem par svešvalodu īpašvārdu atveidi.

Var apšaubīt, vai ir pareizi vienu nosaukumu atveidot divos veidos, lokāmu valsts vai štata nosaukumu nošķiŗot no nelokāma pilsētas vai upes nosaukuma: Džibutijas galvaspilsēta paliek nelokāma Džibuti, lai gan franču "oriģinālā" abas ir Djibouti; nelokāmiem upju vārdiem Misūri un Misisipi līdzās parādās Misūrija un Misisipija. Drusciņa lōģikas un parauga te ir (Tūnisa un Tūnisija, Maskava un Maskavija), bet tos nevar īstenot sistēmiski: netiek veidoti tādi valstu nosaukumi kā "Panamija", "Singapūrija" vai "Luksemburdzija".


Īpašvārdu pētniekiem (onomastiem**) jāpārzina attiecīgie procesi, tendences, projekti un ieteikumi. Uz tiem viņi atsaucas, laiku pa laikam ko iesakot vai nosakot. Ir arī mazas uzvaras, piemēram, dažu Āfrikas zemju (kā Džibutijas, Malāvijas, Burundijas) nosaukumu lokāmības nostiprināšana

Tā tomēr nav plaša taisnīguma atjaunošana, jo PZT (un senāk LKV) balstītā lokāmība tagadējiem lēmējiem noteikti ir zināma. No valstīm PZT lokāmas ir arī, piem., Malija, Haitija, tomēr pašlaik tādas vēl/atkal oficiāli neloka. 


Ģeogrāfiskā vārdnīca ir enciklopēdiska, nevis lingvistiska, un nav aicināta apcerēt izrunas īpatnības, kuŗas neatspoguļo parastā rakstība. Runa galvenokārt ir: 1) par uzsvara vietu un 2) par vārda beigām, kas var būt galotne, ja vārds ir lokāms, bet var būt nelokāma vārda pēdējais burts. 

Reizēm talkā nāk LVPPV, kuŗā ir apm. 5000 vietvārdu saraksts. Tā ir maza daļa no Lielajā pasaules atlantā uzņemtajiem 90 000 vietu nosaukumiem. Taču var uzzināt, kur o īstenībā ir ō, noskaidrot vārda uzsvara vietu un pārbaudīt lokāmību (pie nelokāmajiem rakstīts "nelok.").

Bet vai katrs gatavs tādam vingrinājumam? Kuŗam vienmēr pie rokas ir vajadzīgie avoti?


PZT neapraksta arī neparasti veidotu lietvārdu lietošanu (un locīšanu). Piemēram, valsts nosaukums parādās kā Papua-Jaungvineja. No šķirkļa teksta un no šķirkļa Papuas līcis redzams, ka vārdu Papua loka. (Šis princips gan nav bijis skaidrs pat kādiem PZT autōriem.) LVPPV pie šā vārda nav "nelok.", tātad runājam par Papuu-Jaungvineju.

Ja no citvalodas vārda Brunei var dabūt Bruneja (nekādas vainas), tad kā gan Jaungvinejas papuasu zemes nosaukums palicis vietējā, bet mums neērtā veidā? Tam bija vismaz 2 labi risinājumi: 1. Papuasi dzīvo arī salas rietumdaļā, kas ietilpst Indonēzijā. Kāpēc lai austrumdaļa nesauktos Papuasija-Jaungvineja – smukāk par franču Papouasie-Nouvelle-Guinée? 2. Lai izkliedētu patskaņu gūzmu, vārdu var papildināt ar j vai v, izveidojot lokāmu, labi izrunājamu fināli. Tas izmantots, piem., vārdā Bisava. Ja Papuva vai Papuja rādās nederam nesmukas asociācijas dēļ, var uzlikt gaŗumzīmi (Papūja, Papūva), kas attēlo otrās zilbes uzsvaru, kāds šim vārdam ir vairākās valodās. Tāpat Palau varētu būt Palava. 

Grūti nolasāmajam salas nosaukumam Niue tuvāk esot Ņuē. Varētu būt lokāma Ņuve. Jokam.


Ģeogrāfiskai vārdnīcai vai enciklopēdijai arī nav jākrāj un jāiesaka apdzīvotu vietu iedzīvotāju nosaukumi. Vai Montevideā dzīvo "montevideāņi" vai "montevidieši"? 

Domāsim paši.


* Hruščova laika atkusni pa tam nomainīja Brežņeva laika stagnācija. "Pilnīgu krievu valodas dominanti" karšu izdošanā min Ojārs Kalniņš LPA priekšvārdā. 

** Onomatiķiem? Onomatolōgiem?



(PZT)