Tagad, kad mašīnrakstītājas iemaņas apgūst vai katrs, nav grūti uzlikt gaŗumzīmi uz O un pat ieviest vienu otru noderīgu rakstzīmi, kas jau labu laiku pieejamas Unicode tabulā.
Ja nevar „iemācīt” izrunai pretēju likumu, ka „pirms izskaņas -tors raksta īsu a”, tad jāļauj rakstīt tâ, kâ runā. Ar gaŗo A tur, kur tas gaŗš, un ar gaŗo O; administrātōrs, akcelerātōrs, inkubātōrs. Īsajam A paliek oratōrs, plantatōrs, vibratōrs.
Kâ parādīt jauna vārda vai cilvēka uzvārda pareizu izrunu, ja neapzīmē patskaņa gaŗumu? Nekâ. Bet kam tad mums ir tā gaŗumzīme?
Drōns, tāpat klōns ir ar ō: drōns ir ar gaŗu O angļu valodā un tāds bijis arī pirmvalodā, bet klōns ir klōnēts no sengrieķu vārda κλών, kuŗā ir gaŗais O. Var taču dzirdēt, ka aizgūšanas avotā (drone, cloning) tiek runāts divskanis – gaŗa, nevis īsa skaņa.
Te gan nav domāts diskutēt par O un citu patskaņu gaŗuma apzīmēšanu svešvārdos, par ko domas dalās: tâ, kâ valodā, no kuŗas vārds nācis, vai tâ, kâ latvieši runā, un par to, vai svešvārdos vajadzīga ideāla, bet uzspiesta sistēma.
Taču Po un Vo daudz vairāk izskatītos pēc rakstniekiem, ja dabūtu vismaz gaŗumzīmi. Biatlōnistam Bē drīkst būt gaŗumzīme, bet skrējējam Ko – ne.
Senangļu valodai jaunlaikos angļi lieto burtus æ un ǣ, kas atbilst īsajam un gaŗajam platajam E. Tas liekas labs paņēmiens tādu pašu skaņu apzīmēšanai latviešu rakstos, jo var panākt daudz: uzlabot šaurā un platā E pareizrunu (sevišķi izlokšņu runātāju un sveštautiešu vidū), ļaut viegli uztvert izrunā atšķirīgus vārdus un formas, ko citādi raksta vienādi, un precīzāk atspoguļot patskaņu kvalitāti vārdos, kas nāk no valodām, kuŗās ir platais E.
Teiksim, mums ir trīs draugi, angliski: Heck, Hack un Huck. Ja latviski ir Heks, nezinām, vai tas ir Heck vai Hack; ja latviski ir Haks, tas var būt Huck, bet var būt Hack, ja angļu vārdu „nelegāli” atveido tuvāk rakstībai. Skaidrība ir tikai tad, ja ir Heks, Hæks un Haks.
Apstākļos, kad dievišķo visu, kas angliski, tas labi ietu cauri.
