latviski jāraksta tā, kā runā

Zelta laikmeta ortografija rāda, kā tās izstrādātāji pārzinājuši latviešu valodu.

Vai viņi labi pazina tās runātājus? Protams. Vai viņi bārstīja pērles cūkām? Protams.

Prof. Jānis Endzelīns bija spīdeklis, ko dzīve nolika uz Zemes. Tas sildīja un apgaismoja.

Viņš nebija viens. Viņam bija kolēģi, līdzgaitnieki, kritiķi, oponenti, studenti un epigōņi.

***

Ko domāja prof. Juris Baldunčiks (ap 2020. gadu), runādams par „profesuoru” sastrādājumiem pareizrakstībā?

Runa bija par patskaņu kvantitāti (īsumu vai gaŗumu) svešvārdos, galvenais – par šīs kvantitātes paturēšanu visos vienas saknes vārdos un vienādās dažādu vārdu sastāvdaļās.

Latvijas laikā tika mēģināts svešvārdus etimoloģizēt un rakstīt gandrīz vai klasiskā veidolā. Klasiskās valodas „profesuori” prata.

Taču netika pietiekami ievērots, ka svešvārdus aizgūst caur citām valodām, galvenokārt vācu, un aizguvējs kādā mērā patur aizguvuma devējas valodas skaņu kvantitāti.

Mantotā vārdā izjūtam katra balsiena nozīmi, ievērojam gaŗumu vai īsumu. Mums nav grūti pateikt strādāt ar diviem gaŗiem ā, pievienot trešu vārdā pārstrādāt, vēl kādus formās jāpārstrādā, pārstrādātājām utt., un pēdējo saklausāmi un nozīmiski atšķirt no formas pārstrādātajām.

Bet svešvārdos nekas daudz nenotiek un nemainās – protam vai neprotam latīniski, grieķiski, arābiski vai citādiski. („Profesuori” no mums gaidīja prašanu visādiski.) No svešvārdu elementiem atvasināt jaunus vārdus protam, tādus fonētiski un gramatiski noformējam pēc latviešu likumiem.

Ja 1942. gada ortogrāfijas principi būtu uzturēti arī Latvijā, mēs būtu krietni inteliģentāki. Ja runātāju kolektīva spējīgākā daļa nebūtu izdzenāta vai apspiesta. Ja internetā būtu pieejama ierunāta izrunas vārdnīca ar gaŗumiem, intonācijām, uzsvariem. Ja bite būtu lācis.

Svešvārdu skaņu uztvere ilgus gadus netiek labi atspoguļota rakstībā. 1946. gadā gaŗie patskaņi svešvārdu rakstībā tika „atcelti” (vairs netika apzīmēti), lai gan tika runāti, bet 1957. gadā tie tika „reabilitēti” tikai daļēji. Sovetu norādījumi bija voluntāri un, ļoti ticams, politiski – 1942. gada paraugu varēja uzskatīt par buržuāzisku un elitāru, un tas bija izdots vācu laikā. Norādījumi maz ko izlaboja, bet daudz sabojāja.

Kādi glītrakstītāji allaž pamanās uzspiest vienādošanu iedomāta smukuma (grūti pamatojamas sistēmas) labad.

Sajukuma analīzītei vispirms izvilkums no 1942. gada:

fōnēma

fōnētika

fōnētiķis

fōnētisks

fōnografs

fōnoloģija

fons (pamats)

Salīdzinot ar Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas (1995) normēto izrunu, pirmajos četros vārdos atšķiŗas 1 patskaņa, nākamajos divos – pat 2 patskaņu izruna. Turpretim pēdējo tagad izrunā fōns – ar gaŗu patskani.

Dažas lietas tātad ir ne tikai citādi, bet pat otrādi. Sengrieķu „fōnētika” tagad vairs neinteresē, jo kāda tad „ētika” var būt „fōnā”. Joks.

Cits izvilkums no 1942. gada (ē jābūt visos vārdos ar „rēg-”, arī konspektīvajā kaŗalaika vārdnīcā neuzņemtajos):

rēgula

rēgulārs ..

rēgulēt

Pirmais vārds vēl tagad atrodams ar ē (kad raksta izglītoti skolotāji, vēsturnieki, matemātiķi, teolōgi), diemžēl „pareizi” (kā spiesta kvalificēt Valodas konsultācija) ir tā, kā 1995. gadā, ar e:

regula

regulācija ..

regularitāte ..

regulariz/ēt ..

regulārs ..

regulatīvs ..

regulators ..

regul/ēt ..

Te der ielūkoties citu valodu apcirkņos. DE ir Regel un regulieren, ET – reegel un reguleerima; redzams, ka patskaņa kvantitāte nav vienāda, nav īsuma vai gaŗuma vienādošanas un nenotiek pieskaņošana LA vārdam rēgula (kas nāk no LA regō, kur e nebūt nav gaŗš). Latviešu un igauņu valoda laikam seko svešvārdu aizgūšanas "musturiem", kas redzami vācu valodā.

1995. gadā vienādošana neskaŗ tādus LV vārdus kā gāze un gazificēt (1942. gadā mēģināts vārdam gāze pieskaņot vārdu gāzometrs). Ja, piem., vārdiem gāze un gazotrōns ir atšķirīgs aizguvuma avots un laiks, var būt atšķirības; blakus lietvārdam bāze pastāv īpašības vārdi bazāls un bāzisks. Tādu "nekārtību" skaidro arī ar to, ka runātājs atvasinājumu nesaista ar pamatvārdu.

Bet vārdu „regulators” 1995. gads (pārizdots 2007. gadā) bēdīgā kārtā liek rakstīt tālu no izrunas (izrunā taču gan ā, gan ō).

Un cik gan neausīgiem jābūt lingvistiem, lai nesaklausītu, kā a/ā izruna atšķiŗas vārdos regulātōrs un vibratōrs, un nespētu noteikt, kāda te tendence! (Ir jāskaita balsieni, jāievēro vārda palīguzsvara vieta.)

***

Tagadējā sovetiskā ortogrāfija ir ietekmējusi daudzu vārdu izrunu, ļaudīm tai pieskaņojoties ("runā tā, kā raksta"). Tie, kas mācīti teica "rēgula" un "bazisks", pārmācīti saka "regula" un "bāzisks" vai atdusas un nerunā. Kopumā sovetiskā ortogrāfija cenšas atspoguļot svešvārdu faktisko izrunu, nevis izcelsmi. Tas nav slikti principā ("raksta tā, kā runā"), taču izpildījums ir vājš.

Ne b. Staļina, ne b. Hruščova laika noteikumi (1946. un 1957. gadā) pietiekami neatspoguļo faktiskās izrunas tendences un runā pretī principam "raksta tā, kā runā". Vēlāko gadu pētījumi tās apraksta, taču nav iemiesojušies rakstības uzlabojumos pat t. s. atjaunotajā Latvijā, un tauta jau septīto gadu desmitu tiek dīdīta rakstīt tā, "kā māca komunistiskā partija".

Svešvārdu skaits aug. Nebūtu jāvelk gaŗumā divas lietas:

• atjaunot ō rakstīšanu tur, kur to runā un kur tas jārunā,

• svešvārdu rakstīšanā izdeldēt 1957. gada „tikai viena gaŗā patskaņa” politikas recidīvus.

Latviešu ortogrāfijas XX gs. vēstures apskats: ailab.lv.

Būtiski par ortogrāfijas pārmaiņām okupētajā Latvijā un konservāciju trimdā, arī par kādām prof. Jāņa Endzelīna uzskatu pārmaiņām: Aina Blinkena "Esiet viens, un būsiet stipri!" (Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Nr. 4, 2009).

Endzeliņa ortografija

Nebijis Latvijas Republikas, viņš varbūt nebūtu vadījis RLB Valodniecības nodaļas sēdes un viņa vārds ievērojamu pasaules lingvistu sabiedrībā būtu palicis labāk zināms nekā tautiešos. 

Par viņa labo valodas kopēja slavu jāmin divas liecības. Uzvārdu viņš reiz metrikā slepeni pārlabojis par Endzelīnu, lai tas liecinātu par viņa dzimto izloksni. Tad nu jautri ļaudis dedzīgi labojuši atpakaļ par "pareizo" Endzeliņu. (Atrodams pat avīžraksts, kur šis uzvārds rakstīts divējādi.)

Otra ‒ vēl tagad latviešu ortogrāfiju, kas ieviesta no 1908. gada (ar jauno druku), ne viens vien apzīmē par "Endzelīna ortogrāfiju". To pēc Ortogrāfijas komisijas priekšsēža vārda pienāktos dēvēt par "Mīlenbaha ortogrāfiju" (Endzelīns gan paspējis par priekšsēdi svarīgākajās RLB Zinību komisijas sēdēs).

Par "Endzelīna ortogrāfiju" drīzāk saucams viņa paša lietotais precīzākais rakstības veids: Endzelīns diferencējis homogrāfus, uzrādot zilbes intonāciju apstākļa vārdos kâ, tâ, nekâ, lai tos atšķirtu no ģenitīviem kā, tā, nekā (Pareizrakstības vārdnīcā tie doti kâ variants), reizēm lietojis ȩ, ē̦ plata e, ē apzīmēšanai.

Kādi par "Endzelīna ortogrāfiju" apzīmē līdz pēckaŗa laikam (1946. g.) nesagandētu ortogrāfiju, kuŗas pamati atspoguļoti 40. gadu sākuma Pareizrakstības vārdnīcā un loloti trimdā. Vārdnīca iznāca Endzelīna redakcijā.

Runājot par "riktīgas rakstīšanas vīzes" (Kr. Barons 1864. g.) aktualizēšanu, par "Endzelīna ortogrāfiju" var saukt precīzu 1942. gada kārtības ievērošanu (pretstatā sovetiskai primitivizācijai). Latviešu valodas attīstības kopa atsildītās RLB paspārnē tai devusi cildinošu apzīmējumu klasiskā latviešu pareizrakstība.

[NB. Šajās lapās nav mēģināts to atdarināt. Burts ō rakstīts tur, kur to runā, bet ŗ ‒ kur tam kopš seniem laikiem vieta rakstu valodā.]

***

Kad 80. gadu beigās Latvijā ritēja informatīva apstrāde varas nomaiņai, likās dabiski, ka tiks atjaunota 1946. un 1957. gadā nesakropļota rakstība ‒ pirmspadomju rakstība kļūs par pēcpadomju. Likās nepieņemami vienai latviešu valodas lietotāju kopai citas valodu uzskatīt par svešādu.

Atjaunošanai bija vairāki iemesli: izbeigt nejēdzības, izlabot kļūdas, novērst Latvijas un ārzemju ortogrāfijas nesakritību, turpināt 1908. g. reformu.

Taču reālistiski projekti atklātībā nonāca maz. Soveti noraidīja "reformas" ‒ pašu reformu tie bija iedzinuši neceļā. Tie piesauca valodas nepolitiskumu un laika gaitu, tâ izrādīdami politiskas atbildības trūkumu un nespēju ar laiku ko lietišķu atrisināt (kaut vai ar kompromisu starp dažādām normām).

Nevar teikt, ka nebija diskusiju. Kad apsprieda Ŗ lietderību, Velta Rūķe-Draviņa (tolaik no Zviedrijas) to uzskatīja par vēsturiskas rakstības elementu, rādīdamās nesaprotam, kālab Ŗ jaunajā ortogrāfijā lietots. Lai gan pati bijusi 40. gadu sākuma Pareizrakstības vārdnīcas komisijā.

Avīze ar šajā ziņā simbōlisko nosaukumu "Brīvā Latvija" pie pirmskaŗa rakstības turējās vēl XXI gs. otrajā gadu desmitā. Kad avīze pārcēlās uz Latviju, tajā tika aicināti redaktōri, kuŗi pārzina trimdā lietoto ortogrāfiju. Tagad tajā rakstīšanu pārņēmušas persōnas, kam tā par grūtu.

Kad gs. beigās izplatījās personālie datōri, bija redzams, ka lietotnēs (gan Mac, gan IBM) paredzēta un viegli īstenojama rakstīšana ar Ō un Ŗ.

1942. g. Pareizrakstības vārdnīca plaši pieejama jau kopš 2007. g., kad pielāgota datōrērai. 

Ļaunākos sovetu nodarījumus ortogrāfijai R. Grīsle gadsimta sākumā aprakstījusi valdības biļetenā.

***

Reforma formāli sākās 1908. gadā (oficiāli 20. gadu sākumā), tā atšķirīgi izprasta un ieviesta. Tā nav noslēgusies, kamēr 2 vai pat 3 fonēmas apzīmē ar vienu un to pašu burtu, kamēr ir ar 2 burtiem apzīmējamas skaņas un kamēr vairākos gadījumos burti neatbilst skaņām.

Bet. Vai vajadzīgas diskusijas, ko dalībnieki neprot risināt, un projekti, ko autōri neprot sastādīt?

Varbūt nepilnības jāpārvar pa vienai. Varbūt risinājumiem jābūt fakultatīviem. Varbūt nav jātiecas pēc ideāla rakstības sistēmiskuma. 

Galvenie sovetiskās ortogrāfijas (un tās prakses) trūkumi:

• Ō skandalōza nelietošana ‒ tā skaŗ simtiem aktuālu svešvārdu un persōnvārdu;
  
• E un Ē platuma neapzīmēšana ‒ apzīmēšana balstītu saprotamību, kā arī svešvārdu un svešzemju persōnvārdu labskaņu;
• Ŗ nelietošana pat fakultatīvi ‒ Ŗ joprojām der vārdu nozīmes un gramatisko formu diferencēšanai (piem., 3. pers. formai "ber" jābūt vai nu ar ŗ ‒ beŗ, vai ar apzīmētu platu e saskaņā ar bieži dzirdamu "tīrā celma" paradigmu ‒ bȩr);
• vairīšanās labākai uztveŗamībai elastīgi/fakultatīvi lietot trēmu (piem., ë, ï), zilbes intonāciju zīmes (piem., ã, à, â), parādīt uzsvara vietu ar gravi (piem., à) vai punktu "·" uzsvērtās zilbes priekšā.

Daži teorētiski reformas jautājumi varbūt paliks teorētiski.

• Vai vajadzīgi īpaši burti C c un Č č balsīgo pārinieku Dz dz un Dž dž apzīmēšanai? Būtu glauni un sistēmiski. Burti Ʒ ʒ un Ǯ ǯ pazīstami no fonētiskiem aprakstiem, atrodami Unicode tabulā, tos var piekomandēt tastatūrai. Taču ‒ vai tie bieži vajadzīgi?
• Kad un kâ apzīmēt E e un Ē ē platumu? Ar burtiem Ӕ ӕ un Ǣ ǣ vai ȩ ȩ un ē̦ ē̦? Būdami lielākoties pozicionāli, šaurie un platie E, Ē sagādā maz raižu, arī cittautieši tos tāpat sistēmā apgūst. Taču ir vārdformas, kur norādīts platums palīdz pareizi uztvert persōnu un laiku, piem., atnes :: atnȩs; atnesu :: atnȩsu. Pagājušajā gadsimtā ieceri platos E un Ē konsekventi šķirt no šaurajiem atmeta.
  
• Vai vajadzīgs diferencēt dažādos H? Iespējams, ka H vienā vai otrā (vai trešā) veidā izrunā pozicionāli, taču iespēja ko sajaukt ir niecīga.
• Vai pēc Ō reabilitēšanas vajag īpaši parādīt īsā O īsumu un/vai precizēt divskaņa O apzīmējumu?
  

Reforma nevar beigties pilnīgi, taču pagaidām nevar atzīt, ka tā uzvarējusi.

***

Reformas pieteikuma pirmavots (avīzes "Latvija" 12. novembŗa numurā šis ir vai vienīgais materiāls "ar latīņu burtiem" ‒ burt[stab]iņu tobrīd trūkst, un burtlicim bijis "jautri"):

***

 

Vienmēr vietā šis veltījums (1957. g.):

 

Nav par vēlu iegriezties arī jubilejas izstādē!