Zelta laikmeta ortografija rāda, kā tās izstrādātāji pārzinājuši latviešu valodu.
Vai viņi labi pazina tās runātājus? Protams. Vai viņi bārstīja pērles cūkām? Protams.
Prof. Jānis Endzelīns bija spīdeklis, ko dzīve nolika uz Zemes. Tas sildīja un apgaismoja.
Viņš nebija viens. Viņam bija kolēģi, līdzgaitnieki, kritiķi, oponenti, studenti un epigōņi.
***
Ko domāja prof. Juris Baldunčiks (ap 2020. gadu), runādams par „profesuoru” sastrādājumiem pareizrakstībā?
Runa bija par patskaņu kvantitāti (īsumu vai gaŗumu) svešvārdos, galvenais – par šīs kvantitātes paturēšanu visos vienas saknes vārdos un vienādās dažādu vārdu sastāvdaļās.
Latvijas laikā tika mēģināts svešvārdus etimoloģizēt un rakstīt gandrīz vai klasiskā veidolā. Klasiskās valodas „profesuori” prata.
Taču netika pietiekami ievērots, ka svešvārdus aizgūst caur citām valodām, galvenokārt vācu, un aizguvējs kādā mērā patur aizguvuma devējas valodas skaņu kvantitāti.
Mantotā vārdā izjūtam katra balsiena nozīmi, ievērojam gaŗumu vai īsumu. Mums nav grūti pateikt strādāt ar diviem gaŗiem ā, pievienot trešu vārdā pārstrādāt, vēl kādus formās jāpārstrādā, pārstrādātājām utt., un pēdējo saklausāmi un nozīmiski atšķirt no formas pārstrādātajām.
Bet svešvārdos nekas daudz nenotiek un nemainās – protam vai neprotam latīniski, grieķiski, arābiski vai citādiski. („Profesuori” no mums gaidīja prašanu visādiski.) No svešvārdu elementiem atvasināt jaunus vārdus protam, tādus fonētiski un gramatiski noformējam pēc latviešu likumiem.
Ja 1942. gada ortogrāfijas principi būtu uzturēti arī Latvijā, mēs būtu krietni inteliģentāki. Ja runātāju kolektīva spējīgākā daļa nebūtu izdzenāta vai apspiesta. Ja internetā būtu pieejama ierunāta izrunas vārdnīca ar gaŗumiem, intonācijām, uzsvariem. Ja bite būtu lācis.
Svešvārdu skaņu uztvere ilgus gadus netiek labi atspoguļota rakstībā. 1946. gadā gaŗie patskaņi svešvārdu rakstībā tika „atcelti” (vairs netika apzīmēti), lai gan tika runāti, bet 1957. gadā tie tika „reabilitēti” tikai daļēji. Sovetu norādījumi bija voluntāri un, ļoti ticams, politiski – 1942. gada paraugu varēja uzskatīt par buržuāzisku un elitāru, un tas bija izdots vācu laikā. Norādījumi maz ko izlaboja, bet daudz sabojāja.
Kādi glītrakstītāji allaž pamanās uzspiest vienādošanu iedomāta smukuma (grūti pamatojamas sistēmas) labad.
Sajukuma analīzītei vispirms izvilkums no 1942. gada:
fōnēma
fōnētika
fōnētiķis
fōnētisks
fōnografs
fōnoloģija
fons (pamats)
Salīdzinot ar Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas (1995) normēto izrunu, pirmajos četros vārdos atšķiŗas 1 patskaņa, nākamajos divos – pat 2 patskaņu izruna. Turpretim pēdējo tagad izrunā fōns – ar gaŗu patskani.
Dažas lietas tātad ir ne tikai citādi, bet pat otrādi. Sengrieķu „fōnētika” tagad vairs neinteresē, jo kāda tad „ētika” var būt „fōnā”. Joks.
Cits izvilkums no 1942. gada (ē jābūt visos vārdos ar „rēg-”, arī konspektīvajā kaŗalaika vārdnīcā neuzņemtajos):
rēgula
rēgulārs ..
rēgulēt
Pirmais vārds vēl tagad atrodams ar ē (kad raksta izglītoti skolotāji, vēsturnieki, matemātiķi, teolōgi), diemžēl „pareizi” (kā spiesta kvalificēt Valodas konsultācija) ir tā, kā 1995. gadā, ar e:
regula
regulācija ..
regularitāte ..
regulariz/ēt ..
regulārs ..
regulatīvs ..
regulators ..
regul/ēt ..
Te der ielūkoties citu valodu apcirkņos. DE ir Regel un regulieren, ET – reegel un reguleerima; redzams, ka patskaņa kvantitāte nav vienāda, nav īsuma vai gaŗuma vienādošanas un nenotiek pieskaņošana LA vārdam rēgula
(kas nāk no LA regō, kur e nebūt nav gaŗš). Latviešu un igauņu valoda laikam seko svešvārdu aizgūšanas "musturiem", kas redzami vācu valodā.
1995. gadā vienādošana neskaŗ tādus LV vārdus kā gāze un gazificēt (1942. gadā mēģināts vārdam gāze pieskaņot vārdu gāzometrs). Ja, piem., vārdiem gāze un gazotrōns ir atšķirīgs aizguvuma avots un laiks, var būt atšķirības; blakus lietvārdam bāze pastāv īpašības vārdi bazāls un bāzisks. Tādu "nekārtību" skaidro arī ar to, ka runātājs atvasinājumu nesaista ar pamatvārdu.
Bet vārdu „regulators” 1995. gads
(pārizdots 2007. gadā) bēdīgā kārtā liek rakstīt tālu no izrunas (izrunā taču gan ā, gan ō).
Un cik gan neausīgiem jābūt lingvistiem, lai nesaklausītu, kā a/ā izruna atšķiŗas vārdos regulātōrs un vibratōrs, un nespētu noteikt, kāda te tendence! (Ir jāskaita balsieni, jāievēro vārda palīguzsvara vieta.)
***
Tagadējā sovetiskā ortogrāfija ir ietekmējusi daudzu vārdu izrunu, ļaudīm tai pieskaņojoties ("runā tā, kā raksta"). Tie, kas mācīti teica "rēgula" un "bazisks", pārmācīti saka "regula" un "bāzisks" vai atdusas un nerunā. Kopumā sovetiskā ortogrāfija cenšas atspoguļot svešvārdu faktisko izrunu, nevis izcelsmi. Tas nav slikti principā ("raksta tā, kā runā"), taču izpildījums ir vājš.
Ne b. Staļina, ne b. Hruščova laika noteikumi (1946. un 1957. gadā) pietiekami neatspoguļo faktiskās izrunas tendences un runā pretī principam "raksta tā, kā runā". Vēlāko gadu pētījumi tās apraksta, taču nav iemiesojušies rakstības uzlabojumos pat t. s. atjaunotajā Latvijā, un tauta jau septīto gadu desmitu tiek dīdīta rakstīt tā, "kā māca komunistiskā partija".
Svešvārdu skaits aug. Nebūtu jāvelk gaŗumā divas lietas:
- atjaunot ō rakstīšanu tur, kur to runā un kur tas jārunā,
- svešvārdu rakstīšanā izdeldēt 1957. gada „tikai viena gaŗā patskaņa” politikas recidīvus.
Latviešu ortogrāfijas XX gs. vēstures apskats: ailab.lv.
Būtiski par ortogrāfijas pārmaiņām okupētajā Latvijā un konservāciju trimdā, arī par kādām prof. Jāņa Endzelīna uzskatu pārmaiņām: Aina Blinkena "Esiet viens, un būsiet stipri!" (Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Nr. 4, 2009).