Persōnvārdi

Gandrīz visās valodās, kuŗu rakstības pamatā ir latīņu alfabēts, citu tādu valodu persōnvārdus raksta vienādi: „vismaz pareizi uzrakstīts”. Lasa gan kâ pagadās, bieži — pēc savas valodas likumiem un savas fonētikas robežās.

Latviešu valodā cittautu persōnvārdus pielāgo lv. fonētikas un gramatikas iespējām: „kâ runā, tâ raksta”. Alunāna aizsāktie, Mīlenbaha nostiprinātie un LPSR ZA absolutizētie principi nav atcelti; oriģinālrakstījumu izmantošana lv. tekstos, lai gan izmēģināta, nav iedzīvojusies. Tagadējā rakstība latīņu-čehu-latviešu alfabēta 35 burtus (33, ja atmetam ŗ un ō) izmanto līdzīgi transkripcijas sistēmai. Tā nevedina lasītāju „bagātināt” izrunu ar svešām skaņām, taču cittautiešu vārdus latvietis izrunā korekti — ne sliktāk kā citi eirōpieši. Arī lokalizācija (svešādo vārdu aizstāšana ar „pašmāju” vārdiem) Eirōpā nav nekas neparasts. Daudzu slavenu cilvēku vārdi līdztekus oriģinālam ir pastāvējuši latīniskā tradīcijā, piem., XVIII gs. taksonōmijas tēvs „oriģinālā” pazīstams gan kâ la. Carolus Linnaeus (tradicionāli lv. Kārlis Linnejs), gan kâ sv. Carl von Linné (lv. Kārls fon Linnē); pedagōgs pl. Komensky plaši pazīstams kâ la. Comenius. Latviešu valoda latīņu valodai struktūras (tipa) ziņā ir tuvāk nekā Eiropā tagad izplatītās barbaru valodas.

Arī mūsdienās cilvēkiem ar vairākām pasēm mēdz būt atšķirīgi vārda „nacionālie” varianti. Zinot, ka oficiālām vajadzībām rakstos vārds vienmēr tiks atspoguļots pareizi, varam saprast, ka grieķu Mihalis ļauj sevi Vācijā saukt par „Mihaēlu”, bet vācu Mihaēls britiem ir „Maikls”. Francūži Džordžus konsekventi dēvē par „Žoržiem”. Īpaši familiāri Eiropas lielās valodas izturas pret valdnieku un augstmaņu vārdiem, piem., Austrijas imperātōrs Francis Jozefs (de. Franz Josef) angliski bijis pazīstams kâ Francis Joseph un franciski kâ François-Joseph; Lihtenšteinas Niklāvs* (de. Nicolaus von Liechtenstein) frančiem ir „Nikolā de Lištenstēns” (fr. Nicolas de Liechtenstein).

Tagad reizēm dokumentos persōnu vārdus raksta oriģinālā. Taču tāda prakse nav pieņemama plašākam lokam domātos tekstos. Atveidi (latviskošanu) kâ principu nostiprina 2004. g. 2. III Noteikumi par persōnvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju (līdz tam MK 2002. g. 5. III Noteikumi par citvalodu persōnvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā). Redaktūras praksē persōnas vārdu, pirmo reizi minot, ieraksta arī oriģinālā aiz atveidojuma, piem.: „M. Bangemanis [M. Bangemann]”, „H. M. Hil-Rovless [J.M. Gil‑Robles]” u. c. Tomēr dubultrakstīšana mazina atveidotāja atbildību.

Pirms persōnas vārdu atveides jānoskaidro to izruna oriģinālā.** Tad skaniskā forma jāuzraksta tâ, lai iznāk latviski izrunājams, kur iespējams — lokāms vārds, pie tam rēķinoties, ka citam vārds vēlāk būs jāpazīst un jāatveido atpakaļ oriģinālā. Tāpēc 1960.–1982. g. izdoti Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā (NCĪ); daži NCĪ eksemplāri patvērušies neizputinātās izdevniecībās un bibliotēkās. Pārskati par dažu valodu īpašvārdu atveidi publicēti LVKJ rakstos. Atveidi pamato un attīsta (gan dažādos virzienos) 2003. g. izdotā grāmata „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā” (DNZS), atsevišķi atveidei domāti izdevumi kopš 1998. gada, kâ arī interneta avoti***. Kopumā tagad atspoguļota gandrīz visu ES oficiālo valodu īpašvārdu atveide jeb atdarināšana.

Tomēr norādījumi rakstīti katrai valodai atsevišķi un atšķirīgi traktē fonētiskā un tradicionālā principa attiecību un pat skaņu atveidi. Tâ, en. th — gan nebalsīgo [θ], gan balsīgo [ð] — atdarina ar t (pēc rakstības un pēc radniecības ar citu ģermāņu [t]), bet līdzīgu spāņu skaņu atdarina ar s (pēc akustikas) un d vai s (pēc jaukta principa). Konkrētie norādījumi tikpat kâ neiztirzā kultūru bagātināšanos; vācu kompōnists Robert Schumann ir Roberts Šūmanis, taču franču politiķis, Eirōpas Savienības „tēvs” Robert Schuman, kas dzimis Luksemburgā lotringiešu ģimenē, kuŗai līdz 1918. gadam bija Vācijas pavalstniecība — „Robērs Šumāns”? Kâ „pareizi” atveidot ASV nēģeŗa, baptistu mācītāja Martin Luther King („Mārtina Lūtera Kinga”) vārdu, kas pieņemts par godu Mārtiņam Luteram, vai portugāļa Victor Hugo Sequeira („Viktōra Ugo Sekveiras”) vārdu, kam jāatsauc atmiņā franču rakstnieks Viktōrs Igō?

NCĪ parasti ataino normētās (standartizētās) literārās valodas elementus, nevis daudzveidību — izlokšņu un variantu formas. Tie aplūko oficiālo (valsts) valodu; norādījumi par „spāņu” īpašvārdu atveidi neatspoguļo galisiešu un katalāņu valodu, „franču” norādījumi ignorē korsikāņu, provansiešu, nemaz nerunājot par bretōņu valodu; ne vieni, ne otri neko nezina par basku valodu. Atliek visu tagadējās Spānijas un Francijas iedzīvotāju vārdus atveidot tâ, kâ tie runājami pēc kastīliešu vai parīziešu burtu lasīšanas noteikumiem.

Tagad praksē vērojams, ka fonētisko atveidi vispārina un maksimalizē pretstatā tradīcijai (grāmatu vai precīzu zināšanu trūkuma dēļ), piem., Daglass (en. Douglas), nevis Duglass; daudzi raksta „Ferhoigens” (de. Verheugen), nevis Ferheigens. Angļu gaŗo o bieži atveido ou, nevis ō, piem., Koups (en. Cope), nevis „Kōps”, Rouza (en. Rose), nevis „Rōza”, Roučs (en. Roche), nevis „Rōčs”; balsīgi runājamo en. s [z] vārda beigās ieteikts atdarināt ar s, piem., Kolinss, nevis „Kolinzs”, un Džonss (en. Jones), nevis „Džounzs” (asimilācijas dēļ nominatīvā tik un tâ runātu [s]), taču manīts, ka angļu valodas pratēji tādos gadījumos raksta z. Lai gan uzsvērto īso en. a [æ] ieteikts atdarināt ar e, daudziem jēdzīgāki šķiet rakstījumi ar a, piem., Barets (en. Barrett), nevis „Berets” — latvieši svešvārdos necenšas runāt platu e (ja platu e apzīmētu īpaši, varētu rakstīt, piem., „Bęrets/Bærets”). Persōnvārdu atveidē tradīciju allaž cenšas lauzt tendence precizēt, uzlabot. Daudzi persōnvārdi agrāk veidojušies starpniekvalodas iespaidotā, parasti — vāciskotā formā. Izmācījušies citas valodas, to pratēji tiecas arī lajus iepazīstināt ar svešās valodas kolorītu (spilgts piemērs ir Zelmas Lagerlefas pārdzimšana par Selmu Lāgerlēvu XX gs. 80. g.).

Atveidei jānotiek lasītāja interesēs. No „precīzas” atveides nav liela labuma, ja rezultāts nav latvietim izrunājams. Tagad latviešu mēles skaitās iedīdītas svešvalodās; k un g pirms i un e nav jāatveido ar ķ un ģ, piem., de. Klaus Kinkel var nebūt „Klāvs Ķiņķelis”, bet gan Klauss Kinkel(i)s. Nav jāievēro izrunas ērtība pozīcijās, kur lv. vārdos būtu skaņu pārmaiņas — lai fr. Lavigne ir Laviņs, nevis „Laviņš”. Ar izdomu un erudīciju apveltīts atveidotājs var arī gādāt, lai, piem., Amelie Caze nebūtu „Amēlija Kaza”, Patten nebūtu „Petens”, Cunha — „Kuņa”, Bulk — „Bulka”, Kjell — „Čells”, Ekström — „Ekstrēms” utt.

Tâ kâ jaunlaiku atveidē dominē transkripcijas princips, pagātnes cilvēku vai literāru tēlu vārdu jaunlaiku analōgus bieži veido par jaunu. Tomēr populārus uzvārdus praksē mēdz atveidot pēc tradīcijas: Holmss, nevis „Houmzs” (en. Holmes), un Vatsons, nevis „Votsons” (en. Watson), Merķelis, nevis „Merkels” (de. Merkel). Interesants ir paradums fr. vīriešu vārdus atveidot fonētiski (Thierry — Tjerī, André — Andrē), bet sieviešu vārdus gramatizēt un lokalizēt (Judith — Judīte, nevis „Židita”, Julie — Jūlija, nevis „Žilī”).

Tradicionālā un fonētiskā principa mistrojums diskreditē atveidi un dezorientē lasītāju. No Tomasa Henrija Hekslija tiek atsvešināti mazdēli Oldess un Džūljens Haksliji (en. Huxley). Aktrisei Šōnai Jangai (en. Sean Young) uzvārds ir tāds pats kâ angļu dakterim Tomasam Jungam (en. Thomas Young) — bet tas nav šveiciešu dakteŗa Kārļa Gustava Junga (de. Jung) uzvārds. Fiziķa Džeimsa Džoula (en. James Joule) uzvārds īstenībā ir bijis Džūls, bet mūsdienās tā valkātājs tikpat labi var būt Džauls. Plaši pazīstams ir Braila raksts, taču franču uzvārds Braille ir jāatveido Braijs (pēc izrunas būtu „Brajs”). Nodrošināt pareizu atpakaļatveidi pēc oriģināla aizšifrēšanas tikpat kâ nav iespējams; piem., uzvārds Jeitss var būt atbilsme tiklab en. Yeats, kâ Yates. Atveide kâ princips tādos gadījumos ļogās.

Mūsdienās Žanu netaisa par Žani, Hansu par Ansi, Martinu par Mārtiņu, Maiklu par Miķeli, Kristoferu par Kristapu, Džoakino par Jukumu un Džeiku par Ješku. Ne Anrī (fr. Henri), ne Henrijs (en. Henry) nav Indriķis (ja vien nav karalis). Tomēr kristāmvārdu atveidē bieži izmanto no Bībeles un beletristikas (skandināvu, vācu, franču u. c.) pazīstamas latviskās formas, piem., Anna (nevis „Ena”), Anita („Anīta”), Alberts („Olberts”), Alise („Elisa”), Antōnijs („Andonijs”), Konstantīns („Konstandins”), Mariō („Marjo”), Kristiāna („Kristjana”), Anderss („Andešs”) utt. Citreiz tomēr atveide tiecas atspoguļot izrunas īpatnības, kas raksturo persōnas tautību, piem., en. David ir Deivids (nevis Dāvids); de. Peter ir Pēteris, bet en. — Pīters; es. Xavier ir Ksavjers, pt. — Šavjers, fr. — Gzavjē vai Ksavjē, bet en. — Zevjers (es. Javier ir Havjers, de. Xawer ir Ksāvers); it. un es. Antonio ir Antōnio, bet pt. — Antonju; pt. un fr. José ir Žozē, es. — Hosē; fr. Joseph ir Žozefs, de. — Jozefs, bet nl. — Josefs; es. Jorge ir Horhe, bet pt. — Žorži. Šāda pretrunība nerunā par labu atveidei kâ principam.

Brīvas pārvietošanās, imigrācijas, jauktu laulību dēļ arvien biežāk vārds neļauj atminēt ne valstisko piederību, ne tautību. Ja cilvēkam ir franču vārds, arī uzvārds runājams franciski, piem., Pjērs Beregovuā (fr. Pierre Bérégovoy), nevis „Beregovojs”; ja kādam beļģim franču valoda nav pirmā valoda, tad viņa vārds, ticamāk, ir Josefs, nevis „Žozefs”, Pauls, nevis „Pols” utt. Pārfrančoti vācu uzvārdi var figurēt franciskā formā, kâ Vernērs (fr. Werner). Elzasiešu un lotringiešu uzvārdus varētu nefranciskot (fr. Briesch ir Brīšs), tiroliešu neitāliskot (it. Treu ir Treijs). Luksemburdziešu ģermāniskie uzvārdi nav jāpārveido franciski, lai arī viņiem ir daudz francisku kristāmvārdu (tajos viņi uzsveŗ pirmo zilbi), tâ Juncker ir Junkers (nevis „Ženkērs”), Bech ir Behs (nevis „Bešs”), Boden ir Bōdens (nevis „Bodāns”). Mainoties pavalstniecībai, uzvārdu parasti nemaina; piem., venēcietis Barikello (it. Barichello) Brazīlijā gan dabūja uzvārdā klāt vienu burtu (pt. Barrichello), bet paturēja izrunu, arī viņa mazdēla autobraucēja uzvārdu Eirōpā izrunā itāļu tradīcijā (pēc pt. noteikumiem viņš varētu būt „Barrišelu”, taču „Baričello” nesanāk). Somietes Raili Perimeki-Dītrihas (fi. Raili Perimäki-Dietrich) otrs uzvārds, protams, jāatveido pēc vācu īpašvārdu atveides noteikumiem.

Romāņu un ģermāņu (par grieķiem sk. tālāk) persōnvārdu gala burti praktiski nedarbojas kâ galotnes; tiem atveidē pievieno galotni, piem., Tindemanss (nl. Tindemans). Nelokāmos vārdus un uzvārdus, kas atveidē beidzas ar i, ī, ē, ā, u, ū, o, ō, neatvieto ar lokāmiem, piem., Mizazi (it. Misasi), nevis „Mizāzijs”(tāpat kâ ir Garibaldi, Verdi, Fransisko, Džanni u. c.).

Vācu -man(n) tradicionāli atveido -manis/-mane, piem., Nīmanis (de. Nieman); to varētu attiecināt arī uz holandiešu (nīderlandiešu un flāmu) un skandināvu vārdiem, piem., Homan — Hōmanis; en. -man tomēr ir -mens/-mena (lai gan ir sugas vārdi bārmenis, džentlmenis), līdz ar to en. Sarah Brightman ir Sāra Braitmena, nevis „Zāra Braitmane”. Skandināvu un britu uzvārdu fināle -son latviešiem ir -sons/-sone.

Ja persōnas tautība nav uzreiz nosakāma, datus par valsts darbiniekiem, speciālistiem u. tml. var meklēt interneta avotos. Noskaidrot faktus ir svarīgi, piem., lai seru Dž. Koupu (J. Cope) nepārtaisītu par francūzi („Ž. Kops”) vai ministru K. Šeisōnu (C. Cheysson) — par angli („S. Čeisons”). Svešzemnieku uzvārdi parasti neliecina par dzimumu; reizēm, lai novērstu pārpratumus, en. avotos sieviešu vārdi rakstīti neīsināti vai pielikts Mrs, Ms, Mme, Sra., Fru u. tml. Visu uzvārdu rakstīšana vīriešu dzimtē liecina par paviršību, sevišķi tad, ja ir runa par populārām persōnām; jābūt E[./dīte] Kresona (fr. Edith Cresson), A[./nna] Linda (sv. Anna Lindh), T[./arja] Halonena (fi. Tarja Halonen) u. c.

Ja minēts tikai iniciālis, jānoskaidro persōnas pilnais vārds. Saīsināts G. var būt Dž. it. vai en., Ž. fr. vai pt., H. es., J. el. vai skandināvu vārda sākumā. J. ir J. de., nl., fi. un skandināvu, bet parasti Ž. fr. un pt., H. es. un Dž. en. vārdos; en. S. var būt Š. skotu vai īru vārdā. Gandrīz nekad C. nav lv. C. — parasti tas ir S. vai K. Titulus vai goda nosaukumus, kas nav pazīstami citzemju lasītājam (ne dr., prof.), var pārrakstīt oriģinālā un kursivēt, piem., Rt. Hon.; tie ir kâ daļa no vārda.

Dubultus vārdus labāk rakstīt ar defisi, katru ar lielo sākumburtu, piem., Hanss-Dītrihs, Žans-Klods; nevajag izlaist defisi tāpēc, ka latviešiem tādas nemēdz būt — tā būtu tradīciju jaukšana. Ja cilvēkam ir divi vārdi, tad defisi neliek, piem., Hosē Maria (es. José María). Divi uzvārdi parasti ir spāniešiem, piem., Solčaga Katalāns (es. Solchaga Catalán), bet reizēm viņi otro (mātes pirmo uzvārdu) nemin, bet spāniešu pirmo (tēva pirmo uzvārdu) nezinātāji bieži izlaiž. Toties portugāļu tradīcijā vispirms nāk mātes, tad tēva uzvārds. Nevajag starp diviem uzvārdiem likt defisi tādēļ, ka latviešiem mēdz būt dubultuzvārdi (LR tos traktē kā vienu uzvārdu). Arī spāniešiem gadās salikti uzvārdi, kuŗos lieto defisi, piem., Hil-Robless Hil-Delgādo (es. Gil-Robles Gil-Delgado).

Artikuli un prievārdi uzvārdos tiek dažādi atveidoti; nl. van pēc tradīcijas latviski ir van, bet de. von ir fon (rakstāmi ar mazu sākumburtu). Parasts di, da, du, le, la, l’, les, d’, de, del’, des u. tml. atveidē rakstīt atsevišķā vārdā ar mazu burtu, bet ieplūdināt vārdā, ja tos oriģinālā raksta ar lielu burtu, piem., Lafontēns (fr. La Fontaine), Lepens (fr. Le Pen). Mūsdienās holandiešu van (der, den) un franču prievārdus un artikulus bieži raksta kopā ar patstāvīgo vārdu, lai neprašām (sevišķi amerikāņiem) būtu skaidrs, ka tā ir uzvārda daļa (piem., fr. De La Croix vietā Delacroix — Delakruā; nl. >en. Vanbiesbrouck — Vanbīsbruks). Īrisko O’- un sekojošo vārdu atveido ar lielu burtu, piem., O'Henlons (en. O'Hanlon), bet skotisko Mac-, Mc- saplūdina kâ Mak- vienā vārdā ar nākamo sakni, piem., Makmilans-Skots (en. McMillan-Scott).

Augstdzimušu un godājamu persōnu vārds bieži lietojams kopā ar titulu, ko nevajag sajaukt ar vārdu. Piem., de. Otto Graf Lambsdorff drīzāk ir lv. grāfs Oto Lambsdorfs, nevis „Oto Grafs Lambsdorfs”. Saīsinātus goda nosaukumus var atšifrēt, piem., en. Howe, Right Honourable Sir Geoffrey, QC, MP varētu būt lv. Karalienes padomnieks Parlamenta loceklis R.H. sers Džefrijs Havs. Gadās, ka augstmanis min tikai titulu un dzimtas (īpašuma) vārdu, piem., [lords] Kokfīlds (en. Cockfield).

Pseidonīmus, iesaukas, pievārdus u. tml. vārdus bieži tulko — tā bijis ar slaveniem valdniekiem, bandītiem, filozōfiem, māksliniekiem. Zanzibārā dzimušā un Indijā par Frediju (en. Freddie) kļuvušā persieša en. Mercury „uzvārda” atveidojums būtu „Mērkjuri”, bet tulkojums — „Merkurs” (1974. gadā viņš pieņēma skatuves vārdu, jo bija kļuvis par „zvaigzni”); „Merkūrijs” īsteni ir la. Mercurius atbilsme (LVKJ). Toties izraēlieti Dana International latviski varētu saukt, piem., „Dana Internacionāle”.

*

*    *

Tālāk doti daži apkopojoši atgādinājumi pareizākas izrunas un atveides uzlabošanai starptautiskā satiksmē, aplūkojot ES oficiālo valodu svarīgākos faktus. Pilnīgāki saraksti jāmeklē NCĪ u. tml.

-         Līdzskaņa dubultojums ģermāņu valodās bieži norāda uz priekšējā patskaņa īsumu: de. Goebbels jeb Göbbels nevar būt ar gaŗu patskani (lv. Gebelss); atveidē dubultojuma nav, jo latviešu valodā dubulti mēdz būt tikai ll, ļļ, nn, ņņ, mm, rr.

-         Vientuļš patskaņa burts uzsvērtā zilbē ģermāņu valodās parasti runājams gaŗi: Pēteris Šmīdhūbers (de. Peter Schmidhuber), nevis „Peters Šmidhubers”.

-         Nebalsīgo troksneņu dubultojums atveidojams ar vienu burtu (līdzīgās pozīcijās lv. p, t, k, ķ, s, š, c, č, arī f, h izrunā pusgaŗi vai gaŗi), piem., it. Andreotti — lv. Andreoti, de. Otto — lv. Oto, de. Schapper — lv. Šapers, da. Hækkerup — lv. Hekerups, sv. Bosse — lv. Bose u. c.

-         Dubultojums ss parasti ir s, piem., Issing — Isings, Johansson — Jūhansons, Josselin — Žoslēns, Rössler — Reslers, Hussein — Huseins.

-         Vientuļš s starp patskaņiem en., fr., it., de. parasti ir z, bet es., pt., da., sv., nl. un fi. — s.

-         da. un fi., arī sv. [z] skaņas īsti nav, bet nl. un fr. z tiešām izrunā [z]. Turpretim es. raksta z, kur runā skaņu (starpzobeni), kas atveidojama s. Savukārt de. un (parasti) it. z ir c.

-         Patskaņu dubultojums parasti apzīmē gaŗu patskani, taču da. aa ir vecāks å apzīmējums (latviski — o), piem., da. Nørgaard — Nergords; pt. aa atveidojams aa.

-         fi. burta dubultojums nozīmē gaŗumu; latviski raksta gaŗu patskani; nebalsīgu līdzskani raksta vienu: Erki Līkanens (fi. Erkki Liikanen), bet plūdeni dubulto: Kimmo (fi. Kimmo), Kallio (fi. Kallio).

-         de. ei (izrunā kâ divskani [ae]) latvieši reizēm nopūlas runāt [ai] vai [æi], bet rakstos tam jābūt ei: Eihelis (de. Eichel); ai raksta, ja ai ir de. oriģinālā, piem., lv. Vaigelis (de. Waigel); de. eu, äu (izrunā kâ divskani [oe]) tagad daži atveido oi, piem., „Štoibels” (de. Steubel), bet jābūt Šteibelis, tāpat kâ ir Freids (de. Freud); de. Neu- parasti atveidē ir Nei-; de. pf latviski nevajag īsināt par f: piem., Trumpfs (de. Trumpf).

-         de. St- un Sp- vārdu un salikteņu sakņu sākumā ir Št- un Šp-, piem., Štoltenbergs (de. Stoltenberg), Bergšteins (de. Bergstein), bet tâ tas nav da., sv. un nl. vārdos.

-         de. oe, ue un ae visbiežāk nozīmē pārskaņotu o, u vai a, ko parasti raksta ö, ü vai ä; divu burtu salikums paturēts senākās uzvārdu formās; burts e umlauta vietā savulaik izmantots arī datōros, un oe var būt jānomaina ar ö, ue ar ü, bet ae ar ä (piem., Haensch patiesībā ir Hänsch); lv. tiem atbilst e, i un atkal e.

-         „Divi punkti” jeb trēma uz patskaņa burta (piem., ï, ë), ja tas nav umlauts, parasti rāda, ka patskanis runājams atsevišķā zilbē vai kâ skaidrs i resp. e, piem., nl. Daniëls — Danielss, fr. Louël — Luēls.

-         nl. oe ir ū: Stūls (nl. Stoel), Būrs (nl. Boer) u. c. (vārda sākumā — u); ae — ā, piem., Klāss (nl. Claes); dažiem nl. burtiem un burtu savienojumiem atbilst arī šādi lv. burti: ie — ī; ij — ei; ee — ē; eu — ē, oo — ō; aa — ā; ui — ei, ou — au.

-         fi. y un ö ir līdzīgi vācu ü resp. ö, bet ä ir plats e; atveidē šie trīs ir i, e un atkal e; dubultojumiem atbilst gaŗo patskaņu burti: yy — ī, öö — ē, ää — ē.

-         nl. un fr. u, kas skan līdzīgi de. ü, latviski atveidojams ar i, piem., nl. Luns — Linss, fr. Durant — Dirāns; bet sv. u atveidojams ar u, piem., sv. Bukman — Bukmanis.

-         Romāņu valodās parasti neizrunā h, tāpēc, piem., es. Herrera ir Errera, fr. Hervé Hasquin — Ervē Askēns; līdz ar to iniciālis H. parādās kā patskanis (A., E., I. u. c.).

-         fr. ch ir š (svešvārdos parasti k), piem., Bušardō (fr. Bouchardeau), bet it. — k, piem., Džaketi (it. Giachetti); da. ch ir k (izņemot aizguvumus no franču valodas); es. ch ir č, bet pt. ch — š; arī pt. (un gl.) x parasti ir š, bet starp patskaņiem tas ir ks; es. x parasti ir ks (bet ca. x ir š; ca. ts — c; tz — dz; tx, ig — č; tg, tj — dž).

-         en. sh un de. sch parasti ir š, bet nl. sch ir divu skaņu salikums sh, piem., nl. Scheffer — Shefers.

-         fr. vārdos beigās (bieži arī gaŗāka vārda vidū) neizrunā e, ja uz tā nav akcenta zīmes vai trēmas, piem., Le Theule — Letēls (toties izrunā è, é, ê, ë); e neizrunā arī vārda beigās kopā ar s; piem, Jacques (lv. Žaks).

-         fr. vārdos beigās parasti neizrunā burtus b, d, g, k, p, s, t, x, z, piem., Fjorē (Fioret), Dimā (Dumas), Bernārs-Reimōns (Bernard-Reymond), Šabērs (Chabert), Rokārs (Rocard); arī divus blakus esošus mēmos līdzskaņu burtus parasti neizrunā; neizrunā arī r aiz e vārda beigās (Barnier — Barnjē) un u aiz q (Busquin — Biskēns); s neizrunā izskaņās -asne,-esle, -esne, -isle (Desfrasne — Defrāns), toties izrunā vārda beigās savienojumā -ès; ld un lt neizrunā izskaņās -auld, -ould, -ault, -oult; izskaņu -enc atveido -enk.

-         Īpatnākās fr. un lv. patskaņu burtu atbilsmes ir šādas: ai, aî, ay, ey — e, ē, ei; au, eau — o, ō; ou — u, ū; eu, oe, œ, œu — e, ē; oi, oy, oî — ua, uā.

-         Vārda beigās e neizrunā britu vārdos (piem., O’Keefe — O’Kīfs), bet portugāļiem neuzsvērts e (sevišķi vārda beigās) ir apmēram i.

-         en. vārdu atveidē nedrīkst pazaudēt gala s: en. Dukes — Djūkss (bet en. Duke — Djūks).

-         pt. s vārda beigās ir š, bet z, ja nākamais vārds sākas ar patskani, un ž, ja ar balsīgu līdzskani.

-         fr. (un ca.) un pt. ç ir s.

-         da. vārdos neizrunā d pirms s (ja neseko patskanis), kâ da. Bidstrup („Bistrups”), un aiz r, l vai n, piem., „Kels” (da. Kjeld), „Anerss” (da. Anders); tomēr DNZS liek reducētās da. skaņas atveidē uzrādīt (tās ierasts traktēt apmēram kâ de. vārdos), tādēļ paliek Bidstrups, Kelds, Anderss u. c.

-         Romāņu vārdos parasti aiz g neizrunā u, ja tas ir g vai c „cietinātājs” pirms i, e , piem., Migels (pt. Miguel), Korkera (es. Corcuera), Gigāns (fr. Guiguen). Savukārt i romāņu vārdos ir g un c „mīkstinātājs” pirms a, u un o, piem., Džuzepe (it. Giuseppe), Džakomo (it. Giacchomo), Džordžo (it. Giorgio), Pičoto (it. Picciotto), Lučāno (it. Luciano).

-         Portugāļu reducēto o (neuzsvērtā zilbē) mēdz uztvert par u: Barrozu (pt. Barroso), arī aiz ã: Žuau (pt. João); patskaņu nazālumu neatspoguļo, tāpēc Camões ir Kamoišs (agrāk Kamoenss vai Kamuingšs).

-         Uzsvaru fr. vārda beigās var atveidot ar gaŗu patskani, piem., Vidāls (fr. Vidal), Vuēls (fr. Vouel), arī tad, ja franču valodā tādā pozīcijā nerunā gaŗu patskani. Arī it. un pt. priekšpēdējā balsiena uzsvaru mēdz atdarināt ar gaŗumu, sevišķi vaļējā zilbē, piem., Vitorīnu (pt. Vitorino), Stefāno (it. Stefano) u. c.

-         Romāņu valodu mīkstie līdzskaņi (vidējie mēleņi) latviski būtu atveidojami ar ļ un ņ; es. ñ (ca. ny), pt. nh, it. un fr. gn ir ņ, bet es. ll, pt. lh un it. gl (i priekšā) ir ļ; kādreiz mīkstais fr. ll ir atveidojams j (agrāko izrunu netieši atspoguļo vietvārdi Versaļa un Marseļa). To atveidē ir dažādi pieņēmumi; ieteikts pat izmantot fonētiski nepamatotos lj un nj (latvieši bieži runā mīkstu ļ un ņ tādos vārdos kâ emalja, konjaks); problēmas rada tas, ka romāņu mīkstie līdzskaņi var būt īsi vai gaŗi un tas ir jāatspoguļo; latviešiem uz zilbju robežas var būt divi mīkstie līdzskaņi, kas pieder katrs savai zilbei, vai līdzskaņa dubultojums: ja ļ vai ņ ir aiz uzsvērta patskaņa un tam seko cits patskanis (zilbju robežā), var pievienot j, piem., Kuņja (pt. Cunha), vai līdzskani dubultot, piem., Seņņi (it. Segni), bet citādi pietiek ar vienu burtu, piem., Soļeiru, Piņeiru, Daviņons, Gazaņs. Spāņu ll izruna dažādos reģiōnos atšķiŗas; tradicionālāk būtu Viļa (es. Villa), nevis „Bija” (v un b atveido pēc rakstības).

*

*    *

Grieķu persōnvārdi līdz mums parasti nonāk transliterēti (ar latīņu burtiem). To atveides noteikumi vēl veidojami, taču tos var atveidot, piem., no en. transliterējuma pēc Grieķijas Standartu organizācijas (ELOT) noteikumiem (izmantojot Eiropas Komisijas tulkošanas dienesta pieredzi):

el. burts	Burta nosaukums lv.	en. fonētiskā transliterācija (ELOT)	en. tradicionālā transliterācija	lv. burts
α	alfa	a	a	a
β	bēta	v	b	b
γ	gamma	g	g	g
δ	delta	d	d	d
ε	epsilons	e	e	e
ζ	zēta	z	z	z
η	ēta	i	e	i
θ	tēta	th	th	t
ι	jota	i	i	i; j
κ	kapa	k	c	k
λ	lambda	l	l	l
μ	mī	m	m	m
ν	nī	n	n	n
ξ	ksī	x	x	ks
ο	omikrons	o	o	o
π	pī	p	p	p
ρ	ro	r	r	r
σ, ς	sigma	s	s	s
τ	tau	t	t	t
υ	ipsilons	i	u[y]	i
φ	fī	f	ph	f
χ	hī	kh	ch	h
ψ	psī	ps	ps	ps
ω	omega	o	o	o

Jāievēro arī šādas burtu savienojumu atbilsmes:

el.	en.	lv.
γγ	ng	ng
γκ	g (v. sākumā), ng (v. vidū)	g (v. sākumā), ng (v. vidū), nk (pirms līdzskaņa)
γξ	nx	nks
γχ	nkh	nh
αυ	av (balsīga līdzskaņa vai patskaņa priekšā) af (nebalsīga līdzskaņa priekšā)	av (balsīga līdzskaņa vai patskaņa priekšā) af (nebalsīga līdzskaņa priekšā)
ευ	ev (balsīga līdzskaņa vai patskaņa priekšā) ef (nebalsīga līdzskaņa priekšā)	ev (balsīga līdzskaņa vai patskaņa priekšā) ef (nebalsīga līdzskaņa priekšā)
ηυ	iv (balsīga līdzskaņa vai patskaņa priekšā) if (nebalsīga līdzskaņa priekšā)	iv (balsīga līdzskaņa vai patskaņa priekšā) if (nebalsīga līdzskaņa priekšā)
μπ	b (v. sākumā), mb (v. vidū)	b (v. sākumā), mb (v. vidū)
ντ	d (v. sākumā), nd (v. vidū)	d (v. sākumā), nd (v. vidū)

Grieķu divskaņi οι, ει, υι izrunā ir reducēti par „i” un αι par „e”, piem., Paleokrass (el.>en. Palaiokrassas). Grieķu ου ir „u”, piem., Hristoduls (el.>en. Christodoulou) u. c.

el.	en.	lv.
αι	e	e
ει	i	i
οι	i	i
υι	i	i
ου	ou	u

Ja patskaņa burts izrunājams, to bieži norāda, piem., Hrisohoidis (el.>en. Chrisochoїdis).

Bez tam χ transliterē par h uzvārdos, kas sākas ar Χατζι-/Χατζη-, bet el. Χρίστος ir en. Christos un lv. Hrists (ja vien nav domāts Kristus). Savienojumus γι, γυ, γει, γοι un γη transkribē en. y(i), lv. j(i), un γε transkribē en. ye, lv. je, piem., el. Γιάννης, el.>en. Yannis, lv. Jannis. Pirms patskaņa ι (ια, ιε, ιο), kâ arī η un monoftongizētos divskaņus lasa un atveido j; σ izrunā un atveido z balsīgu līdzskaņu priekšā; τσ atveido c (piem., el.>en. Papoutsis — lv. Papucis), bet τζ — dz. Jāievēro, ka t, k, ks, p ir balsīgi aiz n: Papandonijs (el.>en. Papantoniou). Uzsvērtu patskani latviski neatdarina ar gaŗu patskani (grieķiem gaŗumu vairs nav), tādēļ el. Σημίτης ir Simitis. Liekas, ka starptautiski pazīstamos vārdos jaungrieķu īpatnības var neatspoguļot, piem., Antōnijs (el.>en. Antónios), nevis „Andonijs”, un Georgijs (el.>en. Georgios), nevis „Jeorjijs”.

Vairāku klasisku vārdu atveidē ELOT normas angļu valodā neizmanto. Grieķu pašu veidotie savu vārdu latinizējumi mēdz atšķirties.

Grieķu vārdi ir lokāmi. To atveidē izmanto lv. deklinācijas, piem., Kosts Simitis (el.>en. Costas Simitis), Filips Amiridis (el.>en. Philippos Amiridis), Elija Camusopuls (el.>en. Elias Tsamoussopoulos), Joanis Vasiliadis (el.>en. Ioánnis Vassiliades). Ja celms beidzas ar patskani, pirms galotnes iesprauž j, piem., Romejs (el.>en. Romeos). II deklinācijas lietvārdos var būt līdzskaņu mija, piem., Periklis — Perikļa, Jannis — Jaņņa, Varfis — Varfja.

Grieķu uzvārdi ar -ou ir ģenitīvi. Tie bieži atveidoti nelokāmi ar -u beigās, piem., Papandréou — „Papandreu”, minētais Papandonijs tad būtu „Papandoniu”. Taču lokāmi vārdi ir ērtāki un pie tam rāda arī dzimumu, piem., Andrejs Papandrejs (el.>en. Andréas Papandréou) : Vaso Papandreja (el.>en. Vasso Papandréou). Grieķiešu uzvārdi allaž ir ģenitīvā, tādēļ latviešiem ir saprotamāk, ja līdzās ir vīriešu dzimtē el. Sioutis (lv. Siutis) un sieviešu dzimtē el. Siouti (lv. Siute). Ja grieķu ģenitīvus atveidotu latviešu ģenitīvā, tad Eftīmijs Hristoduls (el.>en. Efthymios Christodoulou) būtu „Hristodulu Eftīmijs”, taču diezin vai ārpus bukōliskas daiļliteratūras tāds tuvinājums vecai latviešu tradīcijai būtu vēlams.

*

*    *

  

Pārējo Eirōpas valodu vārdus angļu valodā parasti kropļo. Burtus, kuriem ir diakritika (akcenti, umlauti utt.), parasti atvieto ar „plikiem” burtiem (lai gan angļu tradīcija prasa atveidot oriģināla īpatnības). Te jāuzmanās. Tâ, „Sainovic” nav vis kāds „Sainovics”, bet Šainovičs (sr. Šainović), „Dvorak” nav „Dvoraks”, bet Dvoržāks (cs. Dvořák), „Mara Silina” ir Māra Siliņa; tāpat „Martin” ir Mertins (et. Märtin) un „Makinen” ir Mekinens (fi. Mäkinen), bet „Raikkonen” — Reikenens (fi. Räikkönen) utt. Ja nav skaidrības par pareizu rakstību oriģinālā (piem., vai „Norgaard” būtu „Norgārds”, vai īstenībā Nergords — da. Nørgaard), atliek „atveidot” kroplīgo formu. Latvieši var morāli atbalstīt zviedru Jēranu (sv. Göran), kas paviršā angļu mēlē pārtop par slāvu „Goranu” (en. Goran).

Neeirōpiešu persōnvārdi Eirōpā figurē transkribēti, ja attiecīgās valodas nelieto latīņu alfabētu, un to atveidei palaikam vajadzīga speciālista konsultācija — arī tādēļ, lai novērstu citu tradīciju sekmētās „kļūdas”. Arābu vārdu en. atveidē raksturīgākās atšķirības no lv. atveides ir saliktu vārdu rakstīšana atsevišķi, piem., Abd Al-Hadi — Abdelhādī, Abd Al-Hakim — Abdelhakīms, un artikula variantu nediferencēšana, piem., Al-Wahab — el-Vahābs, Al-Zawahiri — ez-Zavahirī, Al-Sharif — eš-Šerīfs u. c. Arī Tālo Austrumu vārdu atveidei ir vairākas „tradīcijas”, kuŗās par pamatu ir eirōpiešu burtu vērtības, taču transkripcijai labi noder arī modernais lv. alfabēts ar šņāceņu, afrikātu un mīksto līdzskaņu burtiem.

*

*    *

Neskaidrību vai šaubu gadījumā piemērojams otrs noteikums — rakstīt tuvāk oriģinālrakstībai. Tas ir atveides baltais karogs...

Atveide un atpakaļatveide labi noder vēsturei un dzīvei aiz priekškara, kur pietiek laika visu salikt pa plauktiņiem (padomju laikā to balstīja vajadzība atveidot „lielajā” krievu valodā, kas raksta tai Kirila lieliski piemērotā, taču citām valodām nederīgā grieķu alfabēta paveidā). Taču atveide grūti realizējama plašākā starptautiskā satiksmē, kur cilvēki tiekas vaigu vaigā: „Mani sauc tâ un tâ, to raksta tâ un tâ.”

Teorētiski mūsu prakse (atveide) ir universāla — atveido visu pasaules valodu persōnvārdus. Praksē tomēr atveidotājs kaut kâ prot divas trīs valodas un katrs gaŗāks persōnu saraksts tulkotājam pārvēršas pētījumā — pirmām kārtām noskaidrojot, kuŗas valodas atveides noteikumi jāpiemēro. Piem., dažu amerikāņu uzvārdu atveidē var svārstīties starp 2 principiem: pirmkārt, angļu valodas vārdu burtu vērtības ar amerikāņu izrunas īpatnībām, otrkārt, citu imigrantu valodu mantojums, kas liek uzdot jautājumus: piem., vai en. Lange ir lv. „Lanža/Lenga/Lange” un kādēļ lai en. Zemeckis būtu „Zemekis”, ja citi ar tādu uzvārdu dzīvo Lietuvā un Latvijā? Tomēr tikai retumis izdotos saņemt izsmeļošu paskaidrojumu par persōnas vārda pareizrunu. Ja vaicātu amerikāņiem, kā sauc hokejistu Duchesne, iznāktu „Dušeins” — taču tāds pats uzvārds ir franču biolōgam Dišēnam. No atveidotāja tiek prasīta milzu erudīcija un elastīgums. Totalitārisma apstākļos, kad bija tikai dažas izdevniecības, redaktūra šâ tâ jaudāja koncentrēt lietpratību nepieciešamajai atveidei, taču tagadējos internacionalizācijas un daudzvalodības apstākļos katram, kas publicē tekstu, būtu jāpārzina pārdesmit svešvalodu rakstības pamati.

Ar latviešu burtiem, pat ņemot palīgā papildzīmes — trēmu (kâ vārdā Raïsa, kas nav Raisa) un akcentus („`”, „´”) — nepietiek desmitiem dažādu oriģināla fonētisko īpatnību atveidei. Dažādie norādījumi, kas tapuši dažādā laikā kâ atsevišķu autōru darbi, atšķirīgie atveides principi (vairākas „tradīcijas” vai pat transliterācija transkripcijas vietā), pieņēmums, ka juridiskos tekstos jāievēro sistēmiskā (fonētiskā) atveide, bet „plašāk” var izmantot tradīciju („Raksti, kâ gribi!”), liedz attaisnot atveidi kâ principu „Šis vārds latviešu valodā citādi nav uzrakstāms!” Publicētie saraksti atspoguļo šo to no beletristikas un vēstures, taču neaptveŗ tagadējo valstsvīru, naudasmaisu, mākslinieku un sportistu vārdus un nav pārredzami.

Jāatzīst, ka atveidojumi palaikam ir „informatīvi”, nevis droši. Tie atvieglina tulkojuma lasīšanu un rada aptuvenu priekšstatu par persōnvārda skanējumu.

„Nesagrozītu” persōnvārdu iemānīšana sakarīgā tekstā (kâ dara leiši, čehi un citi ar līdzīgām problēmām), lai nebūtu „jāizraksta” cilvēkam jauna identitāte, nav neiespējama, taču būtu grūta un apšaubāma. Var jau noteikt jomas, kur lietot oriģinālrakstību — piem., lietišķie raksti, ko sastāda un piemēro, pretstatā daiļliteratūrai un publicistikai, ko sacer, patērē vai skandē. Būtu jāveido gaŗas tabulas un datubāzes ar dažādu valodu īpašvārdu reģistrētajām atveidotajām formām un oriģināliem (piem., Pērsons | Pēšsons | Pēšons ≈ Persson). Valodas lietotāju erudīciju un spēju sadarboties ar starptautiskām struktūrām tas uzlabotu. Tâ tiktu noņemts slogs no kakla tiem, kas tulko latviešu tekstus, kuŗos ir mazāk pazīstamu persōnu vārdi tikai latviskotā formā; piemēram, ja no Žozeps Pikēikamss „jādabū atpakaļ” katalōnietis Josep Piqué I Camps. Tad atkristu, piem., izskaidrošana Bovuā jaunkundzei, kādēļ latvieši no uzvārda Beauvois patur tikai trīs patskaņu burtus un saliek tos ačgārni.

Ja administratīvi nolemtu citvalodu persōnvārdus turpmāk rakstīt tâ, kâ oriģinālā, neapskaužamā stāvoklī nonāktu ne tikvien lasītāji, bet arī redaktōri, kam būtu jāizliekas, ka visu mūžu zinājuši, piem., kâ rakstāmi Francijas prezidentu Charles’a André Joseph’a Marie[’jas] de Gaulle’a, Georges’a Pompidou, Valéry[’ja] Giscard’a d'Estaing’a, François Mitterand’a, Jacques’a René Chirac’a un Nicolas Sarkozy vārdi. Daudz vieglāk nebūtu ar Emmanuel’u Jean-Michel’u Frédéric’u Macron’u.

Problēma būtu arī vārdu publiska nolasīšana (ziņās radiofōnā, tiesas lēmumos utt.).

---

*      Vecākās latviskās formas reizēm aizstāj ar oriģinālam tuvinātām. Konsekvences labad arī Anglijas valdnieku, troņmantnieku un nākamo rindā vajadzētu dēvēt par Kārli, Viļumu un Juri.

**    Daudzus iespējams sameklēt adresē http://lv.forvo.com.

***  http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%AApa%C5%A1v%C4%81rdu_atveido%C5%A1ana