Kādā sabiedrisko tīklu diskusijā par īso datuma pierakstu (piem., 18.11.1918.) izskanēja arī viedoklis, ka punkti atgādina atdalītājus (kâ interneta pieslēguma adresē, piem., 169.254.51.60) un aiz pēdējā atdalījuma punkts nav vajadzīgs (piem., 18.11.1918).
Laiku pa laikam kāds kaut ko ierauga savādā gaismā. Tas var būt ģeniāli, tāpēc pie jautājuma var pakavēties.
Vispirms aplūkosim kaimiņu oficiālos norādījumus (prakse, domājams, ir plašāka), lai redzētu, cik tālu katri tikuši.
Bālenīši (Igauņu valodas institūts Tērbatā, Eesti keele käsiraamat (eki.ee)) atzīst šādas datuma oficiālas uzrakstīšanas iespējas:
20. aprillil 1994. a 2. märtsil
2005. a
20. aprill 1994 2. märts 2005
20. IV 1994 2. III 2005
20.04.1994 02.03.2005
20.4.94 2.3.2005
Apmēram tâ datumu arī nolasa: ja punkts, tad kārtas skaitļa vārds netiešā locījumā, ja bez punkta, tad pamata skaitļa vārds nominatīvā. No starptautiska standarta par piemērotu atzīst šo: 1994-04-20, 2000-03-02. To viegli iemācīties, jo tas ir parastajam pretējā virzienā.
Turpretim brāļuki (Leišu valodas valsts komisija, Data ir laikas - Valstybinė lietuvių kalbos komisija (vlkk.lt)) ir internacionalizējušies. Taču viņus attaisno tas, ka skaitļu secība īsajā pierakstā atbilst leišu valodas parastajam datumam:
2001-06-12, 2001 11 05. Gaŗais veids: 2003 m. gegužės 7 d. [burtiski „2003. g. maija 7. d.”].
Kaimiņu paraugi tātad neder. Paraugos, kur igauņi punktu neliek, viņiem nav kārtas skaitļa vārda. Bet leiši, kâ redzams, neliek punktu aiz kārtas skaitļa vārda.
Atdalot sadaļas, iet no lielākā uz mazāko. Tādā novatōriskā datuma pierakstā pienāktos papriekš rakstīt gadskaitli, tad – mēneša numuru, beigās – dienas numuru, un punktu beigās nelikt (1918.11.18). Taču katrs atdalījums tiek uztverts un pēc vajadzības nolasīts kâ kārtas skaitļa vārds, tāpēc punkts ir vajadzīgs aiz katra. Nez vai latviešu rakstos ir mēģināts punktu no gadskaitļa izvākt, un liekas, ka lasītājs to tur vēlas redzēt.
Tas, ka ciparu kopiņas citu no citas neatdalām ar starpu (atdalām tikai ar punktu), atbilst tradicionālam eiropiskam datuma pierakstam, kas tiek izmantots daudzās valodās. Kādās valodās punkta var nebūt. Mūsu 18.11.1918. ir tas pats standarts.
Ir apspriesta arī internacionalizēta (amerikāniska) secība. Tā ir pretēja parastajam nolasīšanas veidam un gaŗajam pierakstam 1918. gada 18. novembris un apgrūtina: tāds 1918.11.18. kaut kâ uztveŗams tikai tāpēc, ka pēdējais skaitlis ir lielāks par maksimālo gada mēnešu skaitu 12. Droši nolasīt var arī tādus datumus kâ 1919.11.11., kur dienas un mēneša numurs sakrīt.
Ir reiz popularizēts arī gaŗajam pierakstam (gads–diena–mēnesis) atbilstošs īss: 1918.18.11. Tāds pieraksts noraidīts.* Kādēļ, ja secība atbilst tam, kâ nolasa pilnu datumu? Tādēļ, ka tā maldinoši atgādina amerikāņu secību 1918.11.18. un esam sen pieraduši pie eiropiešu secības 18.11.1918., ko viegli uztveŗam.
XIX gadsimtā gadskaitlis datuma pierakstā smuki bija beigās. Pēc tā parauga mēs rakstītu „[tai/tanī] 18. Now. 1918.”. Mūsu standarts bijis gatavs jau sen. (Rokrakstā arī XX gadsimtā mēnesis bieži rakstīts datuma vidū ar romiešu cipariem, bieži izrotāts.)
Paļaujoties uz parasto datuma paraugu, gada skaitli var saīsināt līdz 2 pēdējiem cipariem: 18.11.18. Tas izskatās glīti un noder, piemēram, aktuālā datuma norādei, taču nevar izslēgt neskaidrību par gadsimtu.
Jāpiedomā arī, kuŗā valodā darbojies. Latviešu tekstā vai pie tā laiks un datums var parādīties amerikāņu angļu valodā, piemēram, ja nav noregulēts datōrs (operētājsistēma vai lietotne). Nav par skādi tādu secību iemācīties. Tajā datums sākas ar gadu un beidzas ar dienu. To lieto ļoti daudzās elektroniskās ierīcēs.
Personālie datōri ir labi pielāgoti daudzām valodām – atliek tās pareizi iestatīt. Datuma pierakstā par atdalītāju (dažādās valodās) var būt punkts vai defise, slīpsvītra, tukšumzīme; galā var būt punkts un var nebūt nekā.
Datuma standarta un pieraksta problēma starptautiskā saskarē nav sagudrota. Tādēļ tulkotājam mēdz norādīt prasīto datuma formātu, piem., angliski dota YYYY.MM.DD (D – day, M – month, Y – year) tulkojums ir GGGG.MM.DD. Ja teksts domāts cilvēkam, nevis elektroniskai sistēmai, var būt vajadzīgs tulkojums ar lokalizējumu DD.MM.GGGG. (ar punktu galā).
Jāpiemetina, ka Eiropas Savienības oficiālā izdevuma „Oficiālais Vēstnesis” publikāciju norādēs un lapas galvenē daudzās oficiālajās valodās izlaiž nulli skaitļos, kas apzīmē mēnesi un dienu (piem., 4.5.1990). Lai tādā pierakstā sazīmētu datumu, kas slavens ar mūsu valsts nosaukuma aktualizāciju, jādomā franciski (4 mai 1990) un nulles jāpiefantazē. „Oficiālā Vēstneša” latviešu redakcija aiz gadskaitļa liek mums parasto punktu (4.5.1990.), bet nulles neraksta. Žēl. Leiši, piemēram, šajā izdevumā raksta pēc sava standarta (ar tukšumiem). Akta virsrakstā latviešu redakcija pieņemšanas dienu un datumus tekstā raksta gaŗi (2023. gada 7. oktobris), bet tabulās jauki lieto īso pierakstu 07.10.2023. (retāk 2023. g. 7. X).
* Par pieraksta standartu jaukšanu V. Skujiņa grāmatā „Latviešu valoda lietišķajos rakstos” (R., Zvaigzne ABC, 3. izd., 2014, 80.–81. lpp.) citastarp aizrāda: „Skaitliskajā pierakstā nav pieļaujama jaukta laika vienību secība (piemēram, .. „2007.26.02.”)”.
Turpat V. Skujiņa atrunājas, ka lietišķajos rakstos netiek normēta romiešu ciparu lietošana. Žēl.
Interesanti, ka lapās periodika.lv tiek atrasti datumi tādā „pareizas nolasīšanas” secībā, piem., 1918.18.11. (domāts 1918. gada 18. novembrī), lai gan meklētājā liek ievadīt parastajā veidā. Jāpierod.
