Ja jau Vecais Stenders zināja rakstīt "Latwis" un Valdemārs ‒ "Latweetis", tad šā vārda vairs nav ko vairīties.
Tāda laime saukties pašiem savā ‒ mūsu pašu vārdā! Ne visiem tāda ir. (Igauņi, piemēram, piekrituši savu zemi saukt vārdā, kas agrāk attiecināts uz Baltijas jūras DA‒A piekrasti un ģermāņiem nozīmējis vienkārši Austrumzemi. Reizē tas nes tālāk senatnes vēsturnieku lietoto aistu nosaukumu, kas laikam arī saklausīts no ģermāņiem.)
Bet kādi latvieši uzsvērti runā par latviešiem tikai 3. personā (nevis mēs latvieši). Vēl citiem tīk dēvēties par letiņiem. Vai tam būtu nopietnāks pamats? Zināms, ka kurzemnieki agrāk nesteidza dēvēties par latviešiem.
Nosaukums Livonija iegūts no lībiešu nosaukuma (LA livones). Vidzemes lībieši krustnešiem arī pavēstīja, kā saucami latvieši (vidzemnieki). Saglabājies lībiešu vārds dsk. leţlizt var būt devis vārdus LA letones un DE Letten. Bet kā radies šis lībiešu vārds? Ja nav saglabājušies citi tādas saknes lībiešu vārdi, tas var būt aizguvums no pašiem Vidzemes letiem vai citiem tagadējiem latviešiem to kaimiņos.
Varbūt Vidzemes latvieši paši zinājuši, kā dēvējami. Kas vārdu devis ‒ minams. Visdrīzāk ‒ kāda cilts šo vārdu lietojusi par citu, bet vēlāk tā nozīme paplašinājusies. Tāpat, kā latviešu vārds sākumā lietots par vidzemniekiem, bet vēlāk attiecināts arī uz kurzemniekiem, un tāpat, kā vārds Estland, Eestland kādās valodās sākumā nozīmējis tikai tagadējo Ziemeļigauniju, bet vēlāk attiecināts uz visu Igauniju.
Igauņiem mēs esam lätlased, un viņu ä ir plats e. Diemžēl nevar apgalvot, ka šajā vārdā tas atspoguļo latviešu plato e ‒ igauņu aizguvumos no latviešu valodas un protobaltu valodas nav regulāras patskaņu atbilstības. Iespējams, ka igauņiem ä vārdā läti 'latviešu-' nāk no neskaidri saklausīta patskaņa. (Toties mums igauņu a reizēm izklausās kā o. Mūsu valodām tiešām ir senas atšķirības.) Tas pats ir spēkā, ja igauņi mūsu nosaukumu aizguvuši vēlu – no krustnešiem (viduslejasvācu vārdu).
Vismaz rietumvidzemnieku apzīmējums varēja būt hronikā minētais leti jeb letgaļi. Zeme bija Letgale. Ar platu e. Bet pamazināmā forma letiņi, protams, ar šauru e. (Jaunos laikos tā kādiem asociējas ar vācu vārdu Letten.) Latīņu valodā nav plata e, arī lejasvācu valodā īsti ne, tādēļ mūsu platais e atveidots ar šo valodu e.
Te jāatceras, ka latviešu valoda ir liela ‒ teritorijas ziņā. (Piemēram, desmitreiz vairāk holandiešu saspiedušies pusotrreiz mazākā platībā.) Lielai valodai mēdz būt dialektu kontinuums. Visvieglāk saklausāmā dialektu diferenciācija mums ir regulārā patskaņu pārbīdē. Lejzemnieku e var būt plats augšzemnieku e, bet plats lejzemnieku e ir augšzemnieku a.
Var ievērot arī to, ka Dienvidvidzemē tiek runāts plats e standartvalodas a vietā, kā vārdos lebi, legzda. Varbūt igauņu ä un vācu e vārdos läti un Letten nāk no tāda let-, kas citur lat-?
Varbūt vārds lati (ja tāds bijis) vai latgaļi ir tas pats, kas leti vai letgaļi, bet ‒ citā dialektā. LTG latgali ir uz augšzemnieku dialekta pamata izkoptajā (reģionālajā) tagadējo latgaliešu valodā. Kopvalodā ir letgaļi. Ar platu e, saprotams. Varbūt tikai dialektāla skaņu variācija atšķiŗ latgaļus no letgaļiem (tāpat kâ latvīšus no latviešiem).
Ja tas ir tik vienkārši, tad vārdi Latava, Latva, Latve, Latvija, latvis un latvietis ir austrumlatvismi. Bet... senāk austrumbaltu valodās bijušas elastīgas patskaņu mijas. Latavas upīti, kas kādreiz iezīmējusi Sēlijas robežas un tagad ir Lietuvā, ar sava nosaukuma cilmi saistām gan mēs, gan leiši ‒ upes nosaukums rakstīts arī LT Latuva vai Letova (LA Lettowia)*.
Mistiku diez ko negaisina atšķirīgie krievu vārdi Лѣтьгола un Лотыгола (transkripcijā Lěťgola un Lotygola), kas izskatās kā atsevišķi iegūti no lībiešu (vai dienvidigauņu) resp. austrumlatviešu vārda, taču nozīmē vienu un to pašu ‒ paprāvu latviešu zemi tagadējā Dienvidlatgalē un gar Daugavu krietni uz austrumiem.
Uz hroniku pamata kādreizējās Poļu Vidzemes (Inflantijas) apzīmēšanai jaunos laikos izraudzīts LTG vārds Latgola. Vai lejzemnieki par to senāk teikuši "Letgale", nav zināms, bet minētās zemes rietumdaļa paliek Latgale (ar fonētisku noslēpumiņu).
Poļi sadzirdējuši o, tāpēc ir PL Łotwa un łotysz.
Maskaļi savu tagadējo vārdu mūsu nosaukšanai paņēmuši no mūsu daudzskaitļa latvieši.
Vārds Latvija nav strukturāli vienkāršs. Upes un vietas apzīmē vārdi ar -ava, un vārds Latava jau ir atvasinājums. Tai atbilstošais latavietis vai latavis sen kontrahējies par latvieti vai latvi. Bet kāpēc taisīts tālāks atvasinājums ar -ija? XIX gs. bija mode veidot zemju nosaukumus ar -ija, bet pēc Pasaules kaŗa nebija laika domāt. Tā bija iedziedāts tautas lūgšanā, kas nu tapa par himnu.
Vārdu Latva esot licis priekšā Alunāns XIX gs. vidū**. Vārdu Latava lietojis Upīts (savā stilā, protams).
Celmu latv- tagad uztveŗ par sakni. No tās vārdi latvisks, latvināt, latvisms, latvistika. Naudas vienības apzīmējums lats ir izcils "atpakaļdarinājums".
Ja kādam nepatīk dēvēties par latvieti, tas var sevi saukt par tautieti un savu zemi par Tautzemi. Apmēram tā dara vācietis, kas par sevi saka Deutsche un par savu zemi Deutschland.
* Par to sīki un smalki – Vispārīgās leišu enciklopēdijas rakstā.
** Tā ziņo LV vikipēdists, kuŗa rakstā gan arī neskaidri pieņēmumi.