alvejas

Aizguvumam mēdz būt gan avots, gan cilme. Kaimiņvalodas un starptautiskās valodas plūdina vārdu straumes – mēs tos no bagātīgā avota pasmeļam. Bet vārda cilme var būt sarežģītāka.

Pāris piemēru:

1. Auglis, ko Konversācijas vārdnīcā atrodam kā kakiplūmi. Tā vārds būs nācis no koloniālās Eiropas un varbūt pirms tam no Āfrikas. Bet šī gudrība daudz nedod lielveikalā, kur atrodas apzīmējums hurma, kas nāk no Āzijas puses, caur krieviem un turkiem.

2. Leišiem ir (latviskojot) „višņas” un „slīvas”, bet igauņiem – „kirsi” un „plōmi”. Vārdos atspoguļojas seni saimnieciski sakari.

Kas sakāms par alveju? Tās vārds parāda, kâ esam uztvēruši un parocīgā formā pārņēmuši lejasvācu aloe [ālōe]. Kamēr mums nebija f, mums bija kapeja un spranči, un rozes palikušas ar [uo], jo mums agrāk nebija skaņas [ō]. Diez vai kāds gribētu rozes pārdēvēt par „rosām” tāpēc, ka tâ taču ir latīniski un „latīņiem” nav z.

Bet alvejas paralēlforma „aloje” gadījusies tāpēc, ka apmēram tâ tās dēvē krievi. Vienāda sengrieķu cilme ir abiem vārdiem. Ar jaunāko „aloje” kādi gribējuši aizstāt no krievu vārda atšķirīgo alveja un apzīmējumu „zinātniskot”, tuvinot latīniskajam Aloe.

Atkāpe par nezināšanu. Mums alveja auga podiņā uz palodzes. Biju dzirdējis arī nosaukumu „aloe”, tāpēc vēlāk nācās zināšanas pārbaudīt rakstos. Taču trakāks ir stāsts par meloni – tās vārdu bērnībā sapratu tikai teorētiski, līdz kādu dienu kaimiņienes uztraukti ziņoja, ka veikaliņā izmestas „diņas”. Mana vecmāmiņa bija redzējusi dažādus laikus un prata svarīgākās valodas, tāpēc ātri izlaboja: „Melones.”

Bet pamats noraidīt „aloji” ir „LZA TK Terminoloģija 9. Agronomijas terminu vārdnīca”, kur minētas tikai alvejas.

Vārdu „aloje” lāgā nevar izrunāt, jo tāda nav Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā.