nepretošanās nejēdzībām

 

Valodā ir atšķirīgas cilmes, līmeņa un nozīmes nejēdzības. Dažas nav ilgtspējīgas, bet dažas tiek nēsātas apkārt kā atkritumu bagāža, no kuŗas runātāji nemāk atbrīvoties gadu desmitiem.

Agrākās ziņās iztirzāta leišu pārsaukšana par "lietuviešiem", sāls dzimtes maiņa, "sodāmība" u. tml. Arī te nolūks nav pārmest nezinīšiem – drīzāk atvērt logu un izvēdināt sliktu smaku.

Daļa latviešu padevušies ačgārnai politpareizībai un meklē, kā sevi noniecināt. It kā debesu manna taisītos nolīt pār tiem, kas pie mums ievieš citā valodā un kultūrā saceltas problēmas, sevi nomokot ar bezjēdzīgiem kādu grupu vai dzimumnoviržu apzīmējumiem. Komunistisko retōriku aizstāj savas valodas piedrazošana un pat tīša kropļošana.

Turklāt no okupācijas laikiem paņemtas līdzi bailes. Turpinās arī lieliniecisma/ulmanisma "folklora". Rezultāts: ne tikai sadistiskas pasakas par n gadsimtu "verdzību" un nebeidzamu pirmo nakti, bet arī nekritiska pašcenzūra un atteikšanās no visām bijušajām un gaidāmajām atmodām. 

Nelatviska politika ir pretvalstiska. Turēt cilvēkus neziņā un māņos ir nekrietni.

Tālāk iezīmētas dažas taciņas, kas ved atpakaļ uz ceļa.

• "Tartu"

Šis tagadējam krievu vārdam atbilstošais Tērbatas apzīmējums ir nelokāms vārds, kas apgrūtina saziņu un degradē gramatiku. Paglupi skan tādi teikumi kā "mana sieva ir Tartu", "Tartu piešķīra miljonu" u. c. Rakstība arī neatspoguļo parasto izrunu [tartū].

Boļševiki, nokļuvuši starp II pasaules kaŗa uzvarētājiem, apkaŗoja vāciskumu un nolēma, ka Tērbata asociējas ar vācu Dorpat; varbūt tiem kremta, ka nevar oficiāli izmantot krievisko Jurjeva; varbūt Tērbata tiem asociējās ar vācisko krievu vārdu Derpt.

Mums vārds Tērbata lietots, domājams, kopš avotos atrodamā vecā igauņu nosaukuma Tarbatu laikiem (VI gadsimta). Te jāvaicā: kā krustneši tika pie vārda Dorpat? Zināja no vecām kartēm vai iemācījās no dāņiem Rēvelē – vai drīzāk no latviešiem "pa ceļam"?

Ulmaņlaiku Konversācijas vārdnīcā ir raksts "Tērbata" ar apakšvirsrakstu "Tartu", jo Tartu nebija plašā apritē, tika uzskatīts par "jauno" nosaukumu. Igauniski Tērbata pēdējos gadsimtos saukta Tartu; par oficiālu šis nosaukums kļuva ar igauņu valodas ieviešanu par Igaunijas valsts valodu. Bet vārds, ko lietojam latviski (Tērbata, avotos arī Tarbata), ne tikai atgādina, bet arī liecina par igauņu senāko Tarbatu. Dienvidigaunijā netrūkst trīszilbju vietvārdu, kas beidzas ar -tu.

Jāatgādina, ka mums ir arī citi tradicionāli, nesovjetizēti Igaunijas vietvārdi, kā Sāmsala, Roņu sala, Ķīļu sala, Pērnava, Verava, Hāpsala, Vīlande. Vēl vairāk ir interesantu igauņu vietvārdu un hidronīmu, kuŗu nozīmi lasītājs var minēt, kā Riia, Koiva, Väina, Väike-Salatsi, Võnnu, Lemsalu, Volmari, Opa u. c.

• "ebreji"

Okupācijas valdības 1940. gada lēmums liek (kā Krievijā jau gadsimtu agrāk) visur lietot vārdu "ebreji". Tie, kas to pilda vēl tagad, laikam ir boļševisma un rusifikācijas atbalstītāji un buržuāziskā nacionālisma (lasi – "Latvijas valsts") apkaŗotāji. Tā dara arī "vēsturnieki", kuŗi citē mierlaika statistiku ar normālo, pašu žīdu atvesto vārdu un turpat piesprauž vārdu ebreji. Pēdējais pareizi lietojams gk. kulturālā nozīmē (sev. ebrēju valoda, Jeruzalemes Ebrēju universitāte), nevis par sinonīmu žīdu tautības nosaukšanai.

Šis stāsts neprasa gaŗas argumentācijas. Latviešu literārās valodas vārdnīcā žīdu vārdam nav stilistiska ierobežojuma. To plaši lieto ģimenē, draugu pulkā, retāk publiskā runā un rakstos. Pareizi ir neturpināt pārkrievošanu un rēķināties ar Latvijas pilsoņu, nevis "daudzu tautību bērnu" viedokli. Piemēram: 1) 1. Saeimas vēlēšanās kandidēja 5 žīdu saraksti, no kuŗiem tikai 1 nosaukumā bija "ebreju" vārds, 2) godājamais Franks Gordons burtiski lūdzas, lai viņa tautu dēvē tajā vārdā, kas lietots, kad viņš gāja Latvijas skolā.

• "Zilupe"

Pašam prof. Endzelīnam pierakstīta kļūda, kas var būt cēlusies, vairoties no rusicisma. Diezin vai upe un pilsēta Sienāja (realizējusies austrumu izlokšņu formā Sīnuoja) asociējama ar krievu vārdu, kas nozīmē 'Tumšzilā'. 

Mūsu valodā, sevišķi austrumos, ir saglabājusies vārda siena nozīme 'robeža' (kā leišu valodā). To nes arī netālās Pasienes nosaukums. Sienājas/Sienupes vārda jēga redzama vēl šobaltdien, lai gan izveidojusies var būt sen.

• "luksofors"

Savā valodā veidot vārdus no svešvalodu elementiem? Pat divu dažādu valodu? Tādi brīnumi notika iekapsulētās sociālistiskās Latvijas dzīvē. Brīnums var likties arī tas, ka okupanti ļāva latviešiem "zem sava mēteļa nosist karali", proti, iebilst pret rusicismiem. No krieviem aizgūtā vārda svetofors (darināts pēc semafora parauga) vietā tika sadomāts luksofors – it kā no latīņu lūx un sengrieķu phoros. Igauņi savu attiecīgo rusicismu nomainīja ar hibrīdu valgusvoor (mums atbilst gaisma + -fors); līdzīgs leišu darinājums ir šviesoforas.

Darinājums luksofors ir profānisks. Mums nav citu atvasinājumu ar lukso-. Tāds elements varētu attiekties uz luksu (greznu dzīvi) vai vēl labāk luksiem, kuŗos mēra apgaismojumu. Taču tas nenes ne greznumu, ne apgaismi. Pirmā daļa lukso- ir aplami izveidota: latīņu lūx netiešajos locījumos un atvasinājumos ir lūc-. Latīņu vārdā lūcifer jau ir nosaukts kāds slavens "gaismnesis". Būtu tad ieviesuši dabisku atvasinājumu (kā "gaismonis", "krāsenis") vai lietojuši sarunvalodā sastopamo daudzskaitli gaismas (vēl labāk – signālgaismas vai signālugunis).

• "vācbaltieši"

Baltvāciešus saucām vienkārši par vāciešiem, tādēļ ka viņi savā starpā runāja vāciski un par savu uzskatīja vācisko. XIX gs. vidū viņi sev izvēlējās apzīmējumu Balten – par godu Baltijai. Tā mums radās valodiska iespēja savus vāciešus specificēt kā baltvāc[ieš]us. Taču XX gs. vidū vāciskais apzīmējums Baltdeutschen kādiem likās neērts, jo atgādināja "etnisko" vāciešu nosaukumus Sudetijā u. tml. Tādēļ tika izraudzīts Deutschbalten, uzsveŗot piederību Baltijai, nevis Lielvācijai. Iekšpolitiski deutschbaltisch parādās kāda saraksta nosaukumā jau uz 1. Saeimas laiku. 

Muļķīgi ir konstruēt citu apzīmējumu. Baltvācieši runā baltvācu valodā (vācu valodas paveidā). Neiespējami būtu izveidot attiecīgu valodas nosaukumu: apmēram tajā laikā, kad vācu vārdā Balten sāka saukties Baltijas vācieši, valodniecībā sāka izmantot terminu baltu valodas, kuŗā nosauca latviešu, leišu, senprūšu un dažas tikko zināmas valodas, un vēlāk etnogrāfijā un vēstures pētniecībā par baltiem nosauca attiecīgās tautas. Līdz ar to "vācbaltu valoda" būtu absurds, jo tā ir ģermāņu valoda. Arī baltiešu vārds mainījies: agrāk ar to saprata 1) baltvāciešus un 2) Baltijas provinču latviešus pretstatā "vitebskiešiem", bet tagad ar to saprot arī 3) visus Baltijas valstu iedzīvotājus. Uz tāda fōna vārds "vācbaltieši" ir anahronisms – nu kur tad viņi ir? Un mēs tad būtu "latviešbaltieši"? Varbūt kādi sacerētos būt "krievbaltieši"? "Vācbaltieši" ir slikts, latviešu valodā nevajadzīgs kalks.

• "Valga"

Igaunijas Republikai likumīgi pieder vismaz 3/4 Valkas. Igauņi Valku izsenis dēvē Valga; kā gandrīz visi Igaunijas pilsētvārdi tas ir ģenitīvs, bet formā, kas nozīmē 'uz Valku', tas skan Valka. 

Prātīgāk ir runāt par igauņu Valku – gluži tāpat, kā igauņi saka läti Valga 'latviešu Valka'.

Te izvilkums no "Ekonomista" Nr. 13-14, 01.07.1922.

• "Augšdaugava"

Daugava ir senbaltu Dveinas jaunais nosaukums. Tās mums daudz: no tās kilometru tūkstoša Latvijā lokās kārtīga trešdaļa – lejastece, ko varētu saukt par Lejasdaugavu. Zinām arī, ka Daugava iztek no tiem pašiem avotiem, no kuŗiem Volga un Dņepra, jeb, dzejnieka vārdiem, "bēg no krieviem, bēg no poļiem". Augšdaugava jāmeklē Krievijā – pirms Baltkrievijas (kur varētu būt vidustece jeb Vidusdaugava).

Fiziskās robežas varētu precizēt hidrologi un ģeogrāfi – pēc nozares likumībām. Taču savādā kārtā tie "ūberpatriotiski" redz Daugavu tikai Latvijā un "Augšdaugavu" saskatījuši jau pie Bebrenes. Viņu domāšanas defekts acīmredzot skaidrojams ar pasaules uzskatu, kuŗā Daugavu par Daugavu atļauts dēvēt tikai Latvijas PSR teritorijā. Divas trešdaļas ir jāsauc austrumslāvu vārdā par Dvinu.

Un tad politikāņi nevar palikt iepakaļ un dod savu ārtavu – nodibina "Augšdaugavas novadu", kas pāraŗ vēsturisko zemju robežas, Latgali iejaucot vienā bedrē ar Augškurzemi. Viņu garīgā attīstība ir apmēram tāda, kāda bijusi sovjetiem, kuŗi seno Drisu (Baltkrievijā) "nelabskaņas" dēļ pārdēvēja par Verhņedvinsku (nosaukums vēstī, ka tā atrodas kādā "Augšdvinā", bet patiesībā tā ir liktenīgās upes vidustecē). 

• "Abrene"

Pēc Pasaules kaŗa un Vācijas pazemošanas Antantei vajadzēja izkārtojuma ar boļševistisko Krieviju. Limitrofijas robežas sprauda pēc militārajiem ieguvumiem. Tādā kārtā igauņi ieguva strēķīti Pārnarvā un Petserus – ar krievu klosteri un simtiem latviešu kolonistu; no izsirotās latviešu Vidzemes paturēt drīkstēja no latviešu sarkanajiem strēlniekiem atbrīvoto Valku kopā ar lauksaimniecības zemēm. Tajā pašā gaisotnē arī mūsu līgums ar Krieviju mūsu rokās ielika gandrīz aizmirstas Baltijas zemes kopā ar ieņemto Pitalovu. Pa to laiku bija noformējusies mūslaiku Latgale, un Pitalovu nodēvēja par "Jaunlatgali". Muļķīgi, jo tāds nosaukums atklāj, ka agrāk tur Latgales nav bijis un tātad tur var nebūt Latvija.

Polittehnoloģijai attīstoties, ulmanieši Tālavas dalīšanas līgumā uzdūrās Atzeles novadam "Abrenei", taču nespēja to sameklēt dabā un izgudroja, ka par "Abreni" var pārdēvēt "Jaunlatgali". Rūpīgāk palūkojot kartē vai kādam pavaicājot, būtu noskaidrojies, ka minētā vieta ir ciems Abriņas. Varbūt būtu arī pieticis dukas "Jaunlatgales" nosaukumu pārtaisīt par "Pietālavu".

• "Vērmanes dārzs"

Vienā pilsētā ar Viesturdārzu un Ziedoņdārzu iederas Vērmaņdārzs, kā Vērmaņa dārzu bieži sauc Rīgas latvieši. Tas pazīstams arī ar sarunvalodas vārdu Vērmanis. Dārza saistīšana tikai ar Vērmaņa kundzi (atraitni) kritizēta jau miera laikos, atgādinot par visas Vērmaņu ģimenes veikumu Rīgas atjaunošanā un sakņu dārzu apstādīšanā ar eksotiskiem kokiem un skulptūrām. Līdz mūsu dienām par spīti okupantu uzgrūstajam "Kirova parkam" saglabājies nosaukums Vērmaņa dārzs. Nav mums vairs Vērmaņu – viņu vārdus atrodam "repatriantu" (pēc būtības – izsūtīto) sarakstos. 

Rīgas Rātsnamam būtu jāparūpējas arī par kādas citas personas piemiņas saglabāšanu – tas ir marķīzs Pauluči. Pusgadsimtu viņa vārdu nesa kāda no svarīgākajām Ārrīgas ielām, bet tad to ievajadzējās pārdēvēt par godu arogantajam publicistam Merķelim. Taču ielu vārdi Rīgā mēdz ceļot – Pauluči vārdu varētu nest tālāk bulvāŗu loka iela, kas gumst zem galīgi nepiemērotā carienes Elizabetes mantojuma. Saldēdienā derētu padzīt arī carieni Mariju – Rīgā labi izklausītos Stacijas ielas vārds.

• "Aglona"

Vietvārds var pastāvēt divās formās: vietējā un "literarizētā", "standartizētā". Tādas formas ir arī Eglone un Aglyuna. Lejzemnieki saka egle, egliens ar šauru e un eglājs, eglaine ar platu. Augšzemniekiem tiek šķirts plats e no a. Eglones vietā būtu varējusi būt Eglaine (ir upes ar līdzīgu nosaukumu) vai Eglona, bet tāda "Aglona" nav nekas. Nav tāda koka "agle".

Izskaņa -ona ir tādos vārdos kā Lazdona, Ļaudona, Madona. Tāpat lai ir Eglona (ar platu e, protams).

Arī šis saraksts nav slēgts... 😡