Kultūrtrēģerismi?

Pirms gadiem simt rakstu valodas attīrīšana no "vācu vārdiem" (ģermānismiem) un "savu" (to vidū jaunu) vārdu saviešana bija uzņēmusi pamatīgus apgriezienus. Kampaņa jūtama līdz šai dienai – nopietni tiek vajāti tādi vārdi kā deķis, ķēķis u. c. Ja kādi ģermānismi tiešām bijuši tikai pilsētnieku vai kalpu runā un to vietā tagad iedzīvojušies izlokšņu vārdi vai jaundarinājumi, tad šie ģermānismi nav vajadzīgi. Formālā stilā tie pat nav pieņemami.

Tie paliek mīļumam pret vecvecomītēm un senāku literatūru (un jauniešu ķircināšanai).

Tomēr paliek frāzes, vārdu savienojumi, situācijas, kur "vācu vārds" īsti nav aizstājams ar "latviešu vārdu". Vai lupatu deķa vietā arī pārnestā nozīmē ir lupatu sega? Vai virtuve aizstāj ķēķi salikumos ķēķa durvis un ķēķa sarunas?

Ir arī vārdi, kuŗu vietā neatrodas vai neieviešas ērts letōnisms, piem., duršlaks (caurduris?), stellatslēga (regulējama uzgriežņu atslēga?). Tie varētu pastāvēt līdzās simtiem citu iesakņojušos ģermānismu. Nav runas par švaukstiskām ciferblatēm, ceijeriem, šteknādelēm, ko var nolaist ausgusē, kad mums ir ciparnīcas, rādītāji, kniepadatas un izlietnes. Bet vai nav redzams, piemēram, ka blakus senajam vārdam vaŗš, ko lieto ķīmijā un daiļamatniecībā, tehnikā tiek lietots kapars? Vai nav gadījumi, kur vārdi vieta un telpa neaizstāj vārdu rūme? 

Vai nebūtu laiks paraudzīties dziļāk un tālāk: vai mums tiešām (pat ar legalizētajiem aizguvumiem) pietiek vārdu visu svarīgāko jēdzienu izteikšanai, un kāpēc daudzi (stilistiski marķēti) ģermānismi negrib un negrib pagaist.

Kā angļu valodā var būt tik daudz vārdu? Vienkārši – valodas kolektīvs ir uzņēmīgs pret aizguvumiem. Daudzi citu valodu vārdi nevis paliek īpatnēji svešvārdi, bet asimilējas vispārlietojamā leksikā un, tāpat kā neoloģismi un kolokviālismi, pāriet neitrālajā vārdu krājumā. Ģermānisko angļu valodu ilgus gadus runāja "šmucīgi ļautiņi". "Kungi" runāja franciski (normāņu variantā), garīdznieki un zinātnieki runāja latīniski. Kad angļi izglītojās un pārņēma teikšanu, viņi savā valodā ielaida visdažādākos vārdus. Tā tas turpinājies.

Angļu valodā ir arī vācu vārdi specifisku jēdzienu apzīmēšanai, kur "angļu" vai "franču" vārds nav atradies, piem., angst, urheimat, kindergarten, sauerkraut. Arī vācu valodā daudz vecu aizguvumu, pārsvarā latīnismu, ko vācieši nav centušies galīgi izdeldēt pat liela tautiskuma uzplūdos.

Iespējams, esam lieki atmetuši vārdus, kuru vietā cerēts izlīdzēties ar "saviem". Reizēm sanāk lāpīšanās un beigu beigās vārdu nepietiek. Tas vislabāk redzams tulkotājiem. 

Daži ģermānismi noderētu plašākai lietošanai – kur tie diferencē vai precizē.

Tas var notikt organiski, ņemot vērā ilgās saites ar viduslejasvācu, vēlāk literāro augšvācu valodu un to ietekmi dažādos valodas aspektos, ieskaitot terminolōģiju. Daudz tādu vārdu atbīdīts sarunvalodā, kur tie tomēr plaši saprotami.

Cik jauki agrāk pratām vārdus patapināt! Dēlis, āmurs, nagla, skrūve, zāģis, tapa, āķis... Stelles, spēles... Daudzi pat nenojauš, ka tie ir ģermānismi (Hanzas "klaiņvārdi"). Tie izrādījušies nepieciešami kultūrvārdi.

Ar aklu latvināšanu gadās pārspīlēt. Kad vajadzēja latviskot angļu vārdu smart (kur tas attiecas uz ierīcēm un tehnolōģijām, kas izrāda ko līdzīgu prātam), tika meklēts "latvisks" apzīmējums un muļķīgi tika pagrābts vārds vieds. Ar viedumu neizcēlās ne tie, kas to ieteica, ne atbildīgie valodnieki, kas to pieļāva; šī kompānija ar vārda vieds modernizāciju nokavējās par gadsimtu, jo tam nostabilizējusies cita nozīme. Tagad viņu dēļ rodas pārpratumi un vārda nozīmes tiek konfrontētas.

Te lai veidojas saraksts, kas apstiprinātu vai atspēkotu pirmākos pieņēmumus! Lai padomājam, kādēļ ģermānismus tomēr lieto!

1. Kliņķis. Tā vienā vārdā precīzi apzīmē loga vai durvju vērtnes rokturi. Kāds rokturis var būt daudz kam, bet tas vienmēr jāspecificē, piem., spieķa rokturis. 
2. Vaktēt, uzvaktēt, vaktnieks, vakts. Šī virkne precizētā nozīmē iekļautos kādās situācijās, kur izlīdzas ar neveiklu monitorēšanu vai dežūru.
3. Drāklēt. Var sadiegt, piediegt, bet vai šim vārdam ir specifiskā nozīme, kas vārdam drāklēt? LLVV to neaplūko, un Tēzaurā tas parādās pie slendzismiem.
4. Kunde varētu palikt pastāvīga mazumtirdzniecības pircēja vai pasūtītāja (reizēm arī grūti izrunājamā klients) vietā.
5. Boksterēšana ir tas, kas angliski spelling out 'nosaukšana pa burtam'.
6. Bilde, bildēt. MLVV "leģitimizē" lietvārdu bilde, kas LLVV šķitis tikai sarunvalodai derīgs, toties darbības vārds bildēt, ko LLVV "nepazīst", MLVV uzskatīts par sarunvalodas vārdu. Leksikogrāfija valodas praksei seko nesteidzīgi.
7. Knipsis, [no]knipsēt. Klaji ģermānismi bez mantota analōga, bet ar precīzu nozīmi (kameras knikšķis un ar to saistītā attēla iegūšana). Varētu būt arī ekrān[a ]knipsis. Jo kas tad ir EN shot? Knipsis!
8. Pumpis, pumpēt. Sūkņu stacijas, sūkņu telpas, degvielas sūknis, gaisa sūknis, sūkņa aka. Sūknis un sūknēt ir izcils darinājums iesūces, sūknēšanas un pārsūknēšanas aprakstam. Bet vai katras regulāras, parasti manuālas darbības? Vai ir svarīgāk, ka riepā iesūknē atmosfēras gaisu, vai ka riepu piepumpē? Vai kapos, gribēdami aplaistīt puķes vai nomazgāt rokas, taujājam pēc "sūkņa"? MLVV malacīgi iet tālāk par LLVV un piezīmi "sar." atmet. Bet kāpēc pavisam? Pareizi lietota vārda sūknis vietā pumpis paliek barbarisms.
9. Strīķēt, nostrīķēt. LLVV šo ģermānismu ierobežo 2. un 2.1. nozīmē, atzīstot par "novec.". MLVV to atjaunina, taču iedzen aplociņā "sarunvaloda". Bet virtuvē turpina kalpot tilpuma mērs strīķēta ēdamkaŗote.
10. Druka, drukāt. Strauji, bez ierunām guvuši otru elpu perifēriskas iespiedierīces un tās funkcijas (un rezultāta izdrukas) apzīmēšanā. Kā vecs ģermānisms paliek driķēt.
11. Drāts. Ar vārdu stieple tā aizdzīta tālā perifērijā (un vienkāršrunā), saglabājusies retos terminos un salikteņos. Tagad retāk runā par tramvaja u. tml. drātīm – šajā nozīmē vārdu drāts aizstāj vads.
12. Zapte. Krietni īsāk nekā ievārījums (kas var nemaz nebūt salds). Līdzās vēl nelatviskākajiem džemam un želejai tā var savā nišā pastāvēt (MLVV to uzskata par sarunvalodas piederumu).
13. Pletēt. Novecojis, kā saka vārdnīcas, un to aizstāj gludināt. Un pletīzeri aizstāj gluddzelz(i)s jeb gludeklis. Arī vārds pletkrekls esot novecojis – bet kas tad aizstāj to?
14. Šprice, špricēt. Injicēšanas rīka un akta nozīmē šie vārdi vismaz literārajā sarunvalodā tiek lietoti neizdevušos šļirce un šļircēt vietā (sprice un spricēt – mazliet zemākā stilā). MLVV leģitimizē šo un vēl pāris vārda špricēt nozīmes (aptuveni 'šļakstīt, slacīt, šķiest'), pret kuŗām LLVV bijusi par bargu. Jaunu nozīmi vārds šprice aizgūst no angļu ģermānisma spritz, ko lieto par kāda rūgtā [liķieŗa] šļuku ar dzirkstvīnu un zelteri.
    
15. Knaps. Adverbs knapi bieži aizstājams ar [tik] tikko, kas gan nav tik ekspresīvs un var nozīmēt arī nupat nupat. Bet knaps var būt šaurs, īss, sīks, trūcīgs, vājš utt. pēc pasūtījuma. Nav aizstājams.
16. Lufte. Tehnikā tā nozīmē lieku tukšumu vai spraugu starp detaļām – vaļīgumu, kas ļauj tām staigāt vai dod brīvgājienu, izraisot troksni un nolietošanos. Pozitīva nozīme – kad vajadzīga kustībai pietiekama sprauga. Angļu valodā tai atbilst play, ko Politehniskā vārdnīca tulko ar vārdam lufte līdzīgu maskaļu ģermānismu, DE Spiel un LV brīvgājiens. Taču Spiel nozīmē brīvkustību, bet Luft – spraugu vai atstatumu. Skaidrojošā vārdnīca un terminu krātuve šīs luftes nepazīst. 
17. Riktes, riktēt u. c. Jokainais aprīkot, aprīkojums ir saviesies un izpleties, vairoties no apriktēšanas (bet motivējoties no līdzīga maskaļu vārda). Vai ir prātīgi atmest sakni rikt-, ar kuŗu mūsu pašu valodā izveidojušies vairāki atvasinājumi? No ME atspoguļotās aprīkot nozīmes nav viegli tikt līdz tagadējai; LLVV (vismaz elektroniskajā) vārda aprīkot nav; MLVV, kam nu jādefinē pašai, skaidro nevis ar vārdu rīks vai ierīce, bet no beigām – ar atvasinājumu aprīkojums. Būtu vieglāk, ja blakus "supervārdam" aprīkot brīvā lietošanā būtu uzriktēt, ieriktēt, parikte (arī uzstellēt, iestellēt) u. c.

...

Tas, kas jaunlatviešiem bija milzu intriga, mierlaika censoņiem – kalpošana valodas druvā, tad – pretestība maskaļu varai un apliecināšanās, tagad pārgājis pašsterilizācijā.

Pēc valodas stāvokļa neizklausās, ka "trešā atmoda" vispār bijusi.

vajadzētu tā kā

Ir dažas lietas, ko neievēro starptautisku tiesībaktu tulkotāji, un tādā veidā radušās kļūdas pārņem tiesībaktu transponētāji un piemērotāji.

Tālāk daži principi, kas tiek pārkāpti.

1. Darbības vārdu vajadzēt vai nu nelieto ar otru darbības vārdu, vai lieto citādi nekā vajadzības izteiksmi (formas ar jā-). 

Ja to tomēr lieto ar darbības vārdu, stils nav solīds – kur nu vēl lietišķs vai juridisks. Tas var būt barbarisks, ja vajag prasti lieto krievu nado vietā. 

2. Literārajā sarunvalodā vajadzēt vēlējuma izteiksmē (vajadzētu) izsaka vēlēšanos (vajadzētu sameklēt sēnes bez tārpiem) vai ieteikumu (jums vajadzētu aiziet pie ārsta). Tam ir arī vērtējuma/minējuma nozīme tādos teikumos kā tam vajadzētu izdoties vai tur vajadzētu būt 6 pudelēm.

Frāze būtu jādara un neformālā runā lietotā frāze vajadzētu darīt pēc nozīmes ir aptuveni sinonīmiskas. Taču stilistiski tās nav savstarpēji aizvietojamas.

Tiesību normā vārda vajag formām un atvasinājumiem īstā vieta ir kopā ar lietvārdu. 

3.  Vajadzības izteiksme izsaka to, uz ko spiež apstākļi (mērce cauri – jāēd tupeņi bez pavalga). Šie apstākļi retos gadījumos var būt likumdevēja griba; sk. šo Satversmes pantu: 5. Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Teikuma pirmajā daļā tiek aprakstīta situācija, kur vajadzīgs tiesas lēmums, bet otrajā tiek noteikta tiesas rīcība. Līdzīgi vajadzības izteiksme lietota Civillikumā.

Jaunākos laikos pavēlošās u. c. normas izsaka īstenības izteiksmes tagadne darāmajā kārtā, piem.: prasītājs iesniedz pieteikumu, kas atbilst paraugam. Dibinošas un izpildošas normas var izteikt ciešamajā kārtā, parasti tad, kad darbību jau izdara pats likumdevējs: ar šo tiek nodibināts. 

Obligātumu izsaka arī pienākas, tiek prasīts, divdabis ar -am/ām- u. c.

4. Vajadzības izteiksmes t. s. vēlējuma paveids (būtu jādara) apvieno divas izteiksmes jeb mōdus – pievieno vēlējuma izteiksmes nerealitāti un atņem vajadzības izteiksmei obligātumu. (Darāmajam ir nosacījumi, kuŗu neizpilde liedz darbību paveikt.)

Ir pavisam neprofesionāli vairīties no paradigmatiskām saliktām formām bija bijis, būtu bijis jābūt u. c. (Ko tad lai saka anglofōni, kam iespējamas tādas konstrukcijas kā had had vai has had to have?) Bet kāda ES Padomes "juriste lingviste" vēlējusi būtu jābūt aizstāt ar "vajadzētu būt" – tas neatbilst ne būt locīšanas paradigmai, ne lietišķam stilam, ne izteikuma nozīmei! Desmitiem tādu pašu neprašu to uzklausījuši un multiplicējuši.

Ir jāsaprot, ka ES iestādēs daudzi iemaldās mobilitātes, nevis profesionalitātes dēļ. Egila Levita pieņēmums, ka "juristi lingvisti" ir juristi, kuŗi tiek galā arī ar valodniecību, ir tālu tālu no īstenības. Tiem objektīvi trūkst attiecīgas izglītības. (Līdzīgi gadās, kad par "lingvistu" darbam ar latviešu valodu ieceļ ģermānistu, kuŗš nepārzina latviešu valodas kultūru un pat nav studējis Latvijā.)

Tā nu ES likumdevēju akta preambulā vajadzības–vēlējuma formas ar būtu labāk lasīt bez būtu. Un neliterārais vajadzētu būt jālasa kā jābūt. 

5. Vajadzības izteiksmes vēlējuma paveidam ir arī "pārnesta" nozīme: to lieto oficiālās vēstulēs, pieklājīgi izsakot norādījumu, piemēram, pārskats Jums būtu jāiesniedz divu nedēļu laikā. Tāda izteiksme jāuztveŗ kā stingrs aizrādījums. (Tiešā nozīmē adresāts var nodomāt, ka iesniegšana divu nedēļu laikā nav reālistiska, un nereaģēt.)

Tāda nenoteiktība (nedarīšanas pieļāvums) saviešas, netiekot galā ar angļu modālo darbības vārdu should. Tā izplatās arī mediju ziņās, arī nopietnos pašradītos rakstos. Piemēram, š. g. 7. VIII LTV ziņu raidījumā izskanēja šāds oksimorōns: "Likums stingri nosaka, ka šie noteikumi būtu jāievēro." Iespējams, redaktōri nejaudā visu pārskatīt. 

kas pēdiņās – beigts

 

Kādēļ 90. gados prasīja Uzņēmumu reģistrā reģistrēt latviskas firmas (uzņēmumu nosaukumus), markas, preču zīmes? Katram saprotami iemesli bija latviskas vides atjaunošana un latviešu valodas pozīciju stiprināšana.

Taču bija arī cits – svarīgāks un profesionāls: latviešu vārdi ir lokāmi! Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir "tiesība uz pazīšanu" visos locījumos – gluži tāpat, kā cilvēkam. Pareizā valodā tiklab fizisku, kā juridisku persōnu nosauc vajadzīgajā locījumā – arī lietišķā, birokrātiskā, juridiskā stilā. Valodiski pareizs nosaukums ir juridiski pareizs un derīgs visos locījumos.

No fiziskas personas vārda un uzvārda juridiskas persōnas nosaukums atšķiŗas ar pēdiņām. Piemēram, uzņēmuma (simbōliskais, tēlainais) nosaukums varētu būt “Vellatas”. Oficiālā nosaukuma priekšā ir uzņēmējdarbības juridiskās formas apzīmējums, piemēram, SIA “Vellatas”. Laba prakse būtu, gaŗākā tekstā nosaukumu minot pirmoreiz, dot apmēram šādu norādi: SIA “Vellatas” (tālāk – “Vellatas”). Pēdiņas nevar atmest – jāraksta tā, kā Uzņēmumu reģistrā. Taisniem burtiem. Tad tik vienkārši ir veidot teikumu: “Vellatu” apgrozījums ir divkāršojies. “Vellatās” ir darbs 13 cilvēkiem. Iepirkumā izraudzījās “Vellatas”. Noslēdza līgumu ar “Vellatām”. Neviens te nevar iedomāties, ka runa būtu par ģeogrāfisku vietu, lauku mājām vai cilvēkiem, jo tādus vārdus raksta bez pēdiņām. 

Uzņēmējiem tomēr ir tiesība gluži vai pēc sirds patikas par nosaukumu reģistrēt nelokāmu vārdu, vārdu savienojumu, abreviatūru u. c. Cilvēkbērnam, ko tēvsmāmiņa sodījuši ar briesmīgu vārdu, ir jāgaida līdz pilngadībai un ierēdņa lēmumam par vārda maiņu. Bet muļķīgi nodēvētu uzņēmumu var likvidēt un vietā dibināt jaunu.

Tādā negramatiskā nosaukumā var būt arī svešzemes koncernuzņēmuma vārds, kā SIA “MICROSOFT LATVIJA”, kas locīšanai nepakļaujas.

Varbūt tādu neizlokāmu vārdu dēļ daļai rakstītāju sācis likties, ka pēdiņās rakstāmie vārdi vispār nav lokāmi. Ja citi tādas tizlības lasa “presē” (medijos), tās ne tikai nokaitina valodas pratējus, bet par lielu nelaimi arī aizķeŗas netrenētos prātos.

Trešdaļgadsimtā pie publiskas rakstīšanas tikuši daudzi, kam nav bijis laba latviešu valodas skolotāja. (Tā tiešām ir loterija, kur pilno ložu nekļūst vairāk.) Šie cilvēki nu mācās no pieredzes, bet bieži izrādās, ka valodiskā ziņā viņi savu darbu nespēj paveikt apmierinoši. "No kļūdām mācoties" kļūdas nevar izlabot – tikai pavairot. Otra nelaime ir labu norādījumu trūkums un neprasme darboties ar vārdnīcu un citiem valodas uzziņas materiāliem.

Valsts valodas neiemācīšana skolā un pat augstskolā vairs neļauj apzīmējumus “dzimtā valoda” vai “izglītības valoda” pieņemt par kvalitātes apliecinājumu.

Izglītotiem valodas praktiķiem (redaktoriem, tulkotājiem) grūti noticēt, cik laju valodiskā neveiklība liela. Taču tā nav nepārvarama. Citas lietas taču šie ļautiņi kaut kā apguvuši.

Pasākts nominativizēt arī iekavās rakstāmo – bet tas cits temats. 

kur tā sāls palikusi

 

Tā nav zudusi. 

Tikai tās deklinācija laika gaitā ir variējusies un reiz arī tīšām traumēta "literārajā" valodā.

Deklinācijas maiņa ir labi pamanāma, ja mainās dzimte (tā tagad parasti saistīta ar deklināciju). Paralēlforma sāle un atvasinājumi sāltiņa, sālīte rāda, ka sāls tiek plaši uztverta par sieviešu dzimtes vārdu (reģistrēts tikai kāds atsevišķs sāltiņš). Ir izloksnes, kuŗās sāls ir tā, un ir tādas, kuŗās sāls ir tas.

Sāls ir sieviešu dzimtē J. Reitera Bībeles tulkojuma fragmentā un divās jaunākajās Bībeles redakcijās:

Juuß äßeet taaß Sämmäß Saaliß. Bätt iä taa Saaliß ap§mook / ar koo (tadd wingia) ap§aalita tapß;
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs?
Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu?

[Ko Reitera teikumā dara galotnes īsais -i-, kam bija jāpazūd jau pirmsrakstu laikos? Endzelīns raksta, ka tas patvēries vārdos saknis, oglis, odzis (kas tagad V deklinācijā). Leišu valodā tas nav zudis, un draugiem.lv diskusijā zinātājs norāda uz mūsu austrumu izlokšņu vārdiem "sõlịs, gunịs, dzelzịs, naktịs, pylịs, kur ị – reducēts priekšējās rindas patskanis".]

Mūsu rīcībā ir veclatviešu un jaunlatviešu raksti, tautasdziesmas (no maizītes, no sālītes) u. c. materiāli. To leksika apkopota Mīlenbaha vārdnīcā, kur redzamas dialektālas atšķirības: neapstiprinās Bīlenšteina piezīme Ulmaņa vārdnīcā, ka Vidzemē sāls esot vīriešu, Kurzemē – sieviešu dzimtē; apstiprinās, ka jau XIX gs. ķīmijas terminoloģijā sāļi apzīmēti vīriešu dzimtē.

K. Mīlenbaha kolēgas un darba turpinātāja J. Endzelīna redakcijā tapušajā 1942./44. gada Pareizrakstības vārdnīcā rakstu valodai izraudzīta sāls sieviešu dzimtes forma. 

Te arī varēja rimties. Agrāk ieteikto pareizrakstības normu nereti attiecināja arī uz ķīmiju. Skolotājs A. Apinis Rīgas 6. vidusskolā 70. gados lietoja sieviešu dzimti sālis arī daudzskaitlī, tāpat darījis ķīmijas autoritāte G. Rudzītis.

LLVV sieviešu dzimtes lietvārds sāls izdalīts gandrīz kā vīriešu dzimtes lietvārda sāls homonīms – atsevišķā šķirklī. Tas neizskatās pārliecinoši, taču atspoguļo oficiālo situāciju 70. gados, kad pārtikas sāls (un dažas sālis tehnikā) bija sieviešu dzimtē, bet sāļi ķīmijā – nereti vīriešu. Ja sāli NaCl aplūko ķīmijā, tas tad ir viens no sāļiem. Jau Valodniecības komisijas sēdē 1940. gada 31. oktōbrī atgādināts, ka "jāizšķiŗ sāls ikdienas dzīvē un sāļi ķīmijā".

Labāk būtu bijis nedarīt neko traumatisku. Endzelīns nebija aizliegts, un nebija taču tieši jāatsaucas uz kaŗa laikā izdoto pareizrakstības vārdnīcu, kas turpināja kalpot trimdā, kur devās lielākā daļa latviešu smadzeņu.

Lai panāktu mākslīgu dzimtes vienveidību, padomju valodnieču voluntārisma dēļ nevis tika pielabota terminoloģija, bet izjaukta valodas prakse un valodas mācība. Labojums izrādījās "sliktojums". Tas atbalstīts arī 1995. gada pareizrakstības vārdnīcā, lai gan valodas prakse tajā laikā (un arī vēlāk) atspoguļoja ko citu:

Ar TK lēmumu 1981. gadā tika uzlikts bezjēdzīgs apgrūtinājums redaktoriem un pedagogiem. Bija rakstu valodā jāiedzīvina sāls locīšana pēc paradigmas sāls - sāls - sālim - sāli - sālī, kas "laimīgā kārtā" sakrīt ar paradigmu akmens - akmens utt., kuŗa piekļaujas II deklinācijai. Tika uzspiests lieks II deklinācijas izņēmums. (Līdz tam izņēmumi bija tikai suns un Upīts.)

Vārdus sāls, uguns un dzelzs vismaz simt gadu skolā māca kā VI deklinācijas (sieviešu dzimtes) vārdus, un 50. gadu zinātniskajā gramatikā minēts, ka šie var būt arī vīriešu dzimtē. Endzelīns pieļauj, ka senāk vārds sāls varētu būt bijis nekatrā dzimtē.

Toties tika ignorēta interesanta īpatnība, kas raksturīga ne tikai sāls, bet arī dzelzs un uguns vārdam. Vīriešu dzimtes variantiem, sevišķi daudzskaitlī, ir papildu nozīmes: sāļi – tā visas sālis ir ķīmiķu runā, dzelži – metāla priekšmeti, rīki, uguņi – gaismas signāli, luktuŗi. Nekas smalks tas nav, bet tas nebija jāaiztiek.

Nostiprinātajai kārtībai ķerties klāt nebija prātīgi. Varbūt bija tikai "jāveic darbs" ar ķīmiķiem un redaktoriem. 

Arī elastīga norma ir norma. Nebūtu kaitējis likt mieru pārtikas sāls (tehniski – vārāmās sāls) apzīmējumam sieviešu dzimtē, arī tā pārnestajai nozīmei, un vairāku citu sāļu tehniskajiem apzīmējumiem (kā rūgtā sāls, glaubersāls u. c.), bet, piemēram, atļaut ķīmijā izmantot izloksnēs reģistrēto šā vārda vīriešu dzimtes variantu sālis (ģen. sāļa). Ja tik revolucionāri niezēja iesālīt buržujiem.

Ko toreiz panāca – iedragāja valodas normu un valodniecības prestižu. Lēmums netika atsaukts arī pēc izsmiešanas "Literatūrā un Mākslā", kas tolaik lielā mērā pauda kulturālās sabiedrības noskaņojumu (tās 1981. g. 28. VIII humora lapā "Literatūriņa un Māksliņa"). Tajā pašā laikrakstā O. Bušs kādas nedēļas vēlāk pieļauj normas atcelšanu gadījumā, kad vīriešu dzimte neieviestos, bet tomēr to neapšauba. Bet kā gan totalitārisma un cenzūras apstākļos redakcijas būtu nepaklausījušas Terminoloģijas komisijas lēmumam un tā demagoģiskajam "izskaidrojumam" "Literatūrā un Mākslā" (tā paša gada jūlijā)?

Atmodas jausmās "Literatūrā un Mākslā" 1988. g. 22. I publicētajā recenzijā par K. Karuļa red. "Latviešu valodas vārdnīcu" (viensējuma) uzsvērta sāls vīriešu dzimtes saviešanas nepamatotība un pats pasākums apzīmēts ar vārdu jauninājums.

Bēda ir (sovjetiski? totalitarizēti?) latvieši, kuŗi saprot, ka sāls dzimtes maiņa nav izdevusies, bet turpina to stutēt un ar to uzbāzties. It kā sāls par ieteicamās prakses atjaunošanu varētu apvainoties.