kas pēdiņās – beigts

 

Kādēļ 90. gados prasīja Uzņēmumu reģistrā reģistrēt latviskas firmas (uzņēmumu nosaukumus), markas, preču zīmes? Katram saprotami iemesli bija latviskas vides atjaunošana un latviešu valodas pozīciju stiprināšana.

Taču bija arī cits – svarīgāks un profesionāls: latviešu vārdi ir lokāmi! Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir "tiesība uz pazīšanu" visos locījumos – gluži tāpat, kā cilvēkam. Pareizā valodā tiklab fizisku, kā juridisku persōnu nosauc vajadzīgajā locījumā – arī lietišķā, birokrātiskā, juridiskā stilā. Valodiski pareizs nosaukums ir juridiski pareizs un derīgs visos locījumos.

No fiziskas personas vārda un uzvārda juridiskas persōnas nosaukums atšķiŗas ar pēdiņām. Piemēram, uzņēmuma (simbōliskais, tēlainais) nosaukums varētu būt “Vellatas”. Oficiālā nosaukuma priekšā ir uzņēmējdarbības juridiskās formas apzīmējums, piemēram, SIA “Vellatas”. Laba prakse būtu, gaŗākā tekstā nosaukumu minot pirmoreiz, dot apmēram šādu norādi: SIA “Vellatas” (tālāk – “Vellatas”). Pēdiņas nevar atmest – jāraksta tā, kā Uzņēmumu reģistrā. Taisniem burtiem. Tad tik vienkārši ir veidot teikumu: “Vellatu” apgrozījums ir divkāršojies. “Vellatās” ir darbs 13 cilvēkiem. Iepirkumā izraudzījās “Vellatas”. Noslēdza līgumu ar “Vellatām”. Neviens te nevar iedomāties, ka runa būtu par ģeogrāfisku vietu, lauku mājām vai cilvēkiem, jo tādus vārdus raksta bez pēdiņām. 

Uzņēmējiem tomēr ir tiesība gluži vai pēc sirds patikas par nosaukumu reģistrēt nelokāmu vārdu, vārdu savienojumu, abreviatūru u. c. Cilvēkbērnam, ko tēvsmāmiņa sodījuši ar briesmīgu vārdu, ir jāgaida līdz pilngadībai un ierēdņa lēmumam par vārda maiņu. Bet muļķīgi nodēvētu uzņēmumu var likvidēt un vietā dibināt jaunu.

Tādā negramatiskā nosaukumā var būt arī svešzemes koncernuzņēmuma vārds, kā SIA “MICROSOFT LATVIJA”, kas locīšanai nepakļaujas.

Varbūt tādu neizlokāmu vārdu dēļ daļai rakstītāju sācis likties, ka pēdiņās rakstāmie vārdi vispār nav lokāmi. Ja citi tādas tizlības lasa “presē” (medijos), tās ne tikai nokaitina valodas pratējus, bet par lielu nelaimi arī aizķeŗas netrenētos prātos.

Trešdaļgadsimtā pie publiskas rakstīšanas tikuši daudzi, kam nav bijis laba latviešu valodas skolotāja. (Tā tiešām ir loterija, kur pilno ložu nekļūst vairāk.) Šie cilvēki nu mācās no pieredzes, bet bieži izrādās, ka valodiskā ziņā viņi savu darbu nespēj paveikt apmierinoši. "No kļūdām mācoties" kļūdas nevar izlabot – tikai pavairot. Otra nelaime ir labu norādījumu trūkums un neprasme darboties ar vārdnīcu un citiem valodas uzziņas materiāliem.

Valsts valodas neiemācīšana skolā un pat augstskolā vairs neļauj apzīmējumus “dzimtā valoda” vai “izglītības valoda” pieņemt par kvalitātes apliecinājumu.

Izglītotiem valodas praktiķiem (redaktoriem, tulkotājiem) grūti noticēt, cik laju valodiskā neveiklība liela. Taču tā nav nepārvarama. Citas lietas taču šie ļautiņi kaut kā apguvuši.

Pasākts nominativizēt arī iekavās rakstāmo – bet tas cits temats.