Īslandes īssāga sākās ar kādas raganas pasaku, ka Islandi esot pareizi dēvēt par "Īslandi", un ekspertu piekrišanu klusuciešot. Neticamu, jo vēl bija dzīvs godājamais Ojārs Bušs, kas konsultēja par daudzu valodu vietvārdiem, un Universitātē pastāvēja onomastika (īpašvārdu pētniecība).
Saindētā ābola lomā bija nostāsts, ka islandiešu burts Í esot gaŗš, taču Austras zemes iedzimtie to nepareizi runājot īsi. Un iedzimtie uz burvju mājienu iekodās tieši saindētajā pusē.
Jaungudrības straume aprāvās tikai 2011. gada vasarā, kad bija nosēdušies Eijafjadlajegidla izvirduma dūmi un tvaiki, kas bija apmākuši skaidrību. Pienāca apkārtraksts:
"Valsts valodas centrs vēlas informēt, ka Ārlietu ministrija ir atbalstījusi Latviešu valodas ekspertu komisijas ierosinājumu atcelt Islandes rakstības formu „Īslande”. Turpmāk oficiālajā un neoficiālajā saziņā tiks lietots vecais nosaukums – „Islande”."
Par Saulvedi bija izrādījies kāds multilingvists, kuŗš gadu nodzīvoja Islandē, iemācījās islandiešu valodu un pārradies zināja teikt: "Tas I ir īss!"
Ragana atzinās maldos un tika visžēlīgi palaista.
Bet sāgas ātri neaizmirstas, jo sāgas, pasakas un teikas mēdz būt spilgtākas par zinātniskiem, dokumentāliem un saprātīgiem argumentiem.
Īslandisms paguva ieperināties "Lielajā pasaules atlantā", kam iegadījās dienasgaismu ieraudzīt sāgas skaļākajā punktā – 2008. gadā. Gaŗumzīmes izskrāpēšana nu katra eksemplāra turētāja rokās.
Nav vienkārši. Piemēram, uzņēmuma "Google" meklētājprogramma "Google Search" netic, ka latviešu valodā vēl nav nostabilizējušies Eiropas valstu nosaukumi, un izmet pastāstu "Īslande". 2007. gadā cietusi arī čaklā "Letonikas" Latviešu-lietuviešu vārdnīca.
Par ko irōnija? Par to, ka uzreiz vajadzēja kost ābola skaistajā nesaindētajā pusē.
Aizgūtam vārdam ir aizgūšanas ceļš jeb cilme. Vārda izcelsme var būt grūti izsekojama, taču ikkatrs valodnieks zina, kas aizguvumam ir avots – tas ir vārds tajā valodā, no kuŗas vārds pārņemts.
Mūsu valodā nav grūti noteikt, kuŗi ģeogrāfiski nosaukumi pārņemti no vācu valodas. To vidū ir Islande – no DE Island. Nu jau turpat 2 gs. lietojam vārdu Islande, kas atbilst DE rakstu formai, bet ne gluži DE izrunai ar pagaŗu I. Piemēram: "Tas Latviešu Ļaužu Draugs" 21.06.1834.:
"Periodika" tomēr atklāj arī mēģinājumu ar nepārprotamu rakstību vārda izrunu tuvināt ģermāniskajai, piem., "Latviešu Avīzes" 07.08.1874.:
Tas nav ieviesies. Varam minēt, ka drukātajā vārdā Islande lasīts īss [i] – kā vārdā istaba. Centieni rakstību un izrunu uzlabot bija arī pārejā uz jauno ortogrāfiju, kas vilkās visu neatkarības laiku. Bet varam iztēloties, ka vārdā "Īslande" patskanis [iː], ko lasīja kā vārdā īss, raisīja tādu pašu jautrību kā mums XXI gs. un kā jaunlatviešu lasītājiem bija raisījis XIX gs.
Mūsu rakstība nerāda zilbes intonāciju. Un nav droši, ka atzinību iemantotu "Īslande" ar stiepumu (augstu toni).
Citādi var palūkoties uz 1942. gadā prof. J. Endzelīna redakcijā iznākušo Latviešu pareizrakstības vārdnīcu, kur ir vārds īslandieši. Tajā laikā modē bija svešvārdu tuvināšana gan klasisko, gan moderno valodu formai, un autōri varēja IS Í atveidot ar LV Ī atbilstoši dāņu valodnieka Raska XIX gs. pirmajā pusē aprakstītajai islandiešu valodas vēsturiskajai fonētikai (kam vismaz vārdā Ísland islandiešu tagadējā izruna neatbilst). Tādēļ Īslande bijusi līdzi arī trimdā.
Bet jāpriecājas, ka īssāga nav skārusi tagadējo Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcu.
Esam kopā ar somiem, igauņiem un leišiem: Islanti, Island un Islandija ir ar [i].
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru