atvente

Čābiski, ka valodas kolektīva loceklis raksta un zvana Valodas konsultācijai, vaicādams, kā rakstāmi kādi vārdi. Ja nav "briesmīgi dārgās" Pareizrakstības vārdnīcas, tad taču ir Tēzaurs, kur palūkoties!

Bet reizēm nav tik vienkārši. Pastāv vārda deklinācijas (un dzimtes) varianti. Daudziem ir kļava, kādiem – kļavs. Kam nātre, kam – nātra. Citiem ir birzs, citiem – birze. Vieniem – sprands, otriem – spranda. 

No "veclatviešu" avotiem un izlokšņu ("tautas dzīvās valodas") dotumiem valodas kopēji nu jau gadsimtiem kultivē rakstu valodu (literāro, standarta valodu). Daudz ir lemts par labu vienam vai otram variantam un slēgts kompromisu, varianti vairākkārt atzīti par līdzvērtīgiem vai pieļaujamiem. Reizēm ar tiem arī manipulēts.

Seno (mantoto) vārdu varianti rakstu valodā parasti ieviešas izlokšņu atšķirību dēļ. Deklinācijas varianti tomēr rodas arī svešvārdiem. Tā, process reiz bijis procese. Kādu laiku eholote bija eholots, līdz tika aizrādīts, ka tas ir saliktenis, kuŗa otrā daļā ir lote.

Vārda dzimte "oriģinālvalodā" nenosaka aizguvuma dzimti latviešu valodā, bet to var ietekmēt aizguvuma avots. Tā, franču vārdi ar izskaņu -age (kā garage, bagage) ir vīriešu dzimtē, bet to atbilsmes latviešu valodā parasti ir sieviešu dzimtē (ar -āža); aizguvuma devēja ir vācu valoda, kur tie ir sieviešu dzimtē.

Variantu un paralēlformu gadījumā jautājums "Kā ir pareizi?" var būt briesmīgs. Ja redzi, ka tiek lietoti varianti, tad taču katram variantam ir lietotāji, kas to iecienījuši. Un ja tev pateiks – ko ar tādu zināšanu darīsi? Slānīsi tos, kas saka "nepareizi"? Labāk jau cienīt citus tavas valodas lietotājus.

Ap aizpagājušā gadsimta beigām bijuši akurāt tie paši tagadējie varianti advents un advente: piemēram, "Dryvā" lietots advents, "Baltijas Vēstnesī" – advente. Vai katoļi vairāk inspirējušies no latīņu vīriešu dzimtes adventus? Variants advents tomēr atrodams arī baltiešu izdevumos. Vīriešu dzimtē ir gan DE Advent, gan PL adwent.

• Ulmanim 1880. g. – advente.
• Vidiņam (ap 1900. g.) – advente.
• Dravniekam 1924. g. – advents.
• Konversācijas vārdnīcā – šķirklis advents. Bet turpat kāda periodiska izdevuma nosaukumā ir advente.
• Valodniecības nodaļas sēdē 1933. g. 23. martā: "Kā rakstīt „atvente”, „advente”, „advents”? Atb. – teologi piejēmuši „advents”, ģen. -ta, šī forma arī paturama."
• 1942. g. pareizrakstības vārdnīcā – advents.

Kultūra ar to beidzas – dodas trimdā. Endzelīns noklust. Paliek bastarda "advente". 

Formā "atvente" jūtama asociācija ar atnākšanu. Tā varējusi motivēt* uz variantu advente.

Šajā jautājumā meklējot jaunumus, atrodas labs publicistes raksts, kas neliktu sarkt arī valodniekam. 

Korekti rīkojas Valodas konsultācija, uz jautājumu "Kā pareizi: advente vai advents?" atbildot aplinkus: "Ieteicams ir lietot .. ." 

Tālākais gan priecīgo adventu padara par jautrības laiku: LVA konsultācija iesaka lietot variantu advente, taču pievienotā saite ar VVC lapām aizved pie citāda atzinuma par pareizumu.

* Līdzīgi R. Grīsle: "Stendera 1789. g. vārdnīcā ir atvente, kam atšķirā no oriģināla ir siev. dzimte un ad- vietā at-. Svešvārds šķiet tuvināts latviskajam vārdam atnākšana, lai "tiem mīļiem latviešiem" vieglāk šo svešinieku izrunāt un saprast." (Labi nokārtoto neder pārkārtot. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", 2001. g. 27. I).

Variantā atvente gan var atspoguļoties vācu Advent izruna [atˈvɛnt].