Vai ir bijusi sieviete Žorža Sanda? Vai ir bijis vīrietis Žoržs Sands?
Nav. Vismaz ne tādi, kuŗus varētu identificēt ar XIX gs. franču rakstnieci, kuŗai George Sand ir pseidonīms (EN pen name, FR nome de plume).
Nav arī "latviešu tradīcijas", par ko bildusi "Dienas" red. (https://new.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/foma-es-to-nesauktu-par-jusmu-bet-zinatkari-13969648), lai gan raksta autrise runā tieši par pseidonīmu Žoržs Sands.
Tradīcija drīzāk ir R. Egles un A. Upīša "Pasaules rakstniecības vēsturē" minētais Žoržs Sands, un tā ir starptautiska. Soveti – tie gan izdeva A. Moruā biogrāfisku sacerējumu ar nosaukumu "Žorža Sanda". Varbūt ne aiz ļaunuma, bet aiz maldības. Bijis grūti salikt kopā "rakstniece Žoržs Sands".
Amantīne izvēlējās rakstnieka vārdu praktisku apsvērumu dēļ: lai pārvarētu sabiedriskās dzimumu robežas, iegūtu publicēšanās brīvību un iekaŗotu atzinību. Viņai izdevās ar saviem sacerējumiem iegūt pat popularitāti. Tātad bija talantīga.
Tas ir apmēram tāpat, kā angļu George Eliot – Džordžs Eliots, un viss (vēsturē arī "Eljets"). Vairāk par vienu Džordža Eliota darbu tagad diezin vai daudzi izlasa. Bet tos necenšas aizslēpt aiz "Džordžas Eliotas". Autrise (Mērija Ena Evansa) nav slēpusi – viņa vēlējusies, lai viņas beletristiku nevērtē pēc viņas tulkotājas, redaktrises un literatūrkritiķes darbības.
Interesanti, ka arī māsiņas Bronti ir izmantojušas pseidonīmu (Charlotte, Emily, Anne Brontë – attiecīgi Currer, Ellis, Acton Bell) un ar pseidonīmu sākumā izdota arī Šarlotes "Džeina Eira". Viņas gribējušas, lai tie nepārprotami izklausītos pēc vīriešu kristāmvārdiem (par to https://www.victorianweb.org/authors/bronte/cbronte/thormahlen.html).
Prātā nenāk kritizēt Amantīnes dzīvesveidu vai uzskatus, kas bijuši viņas personas daļa, vai spekulēt par viņas dzimumidentitāti. No pseidonīma rakstniece nepaliek par rakstnieku. Varbūt var retoriski vaicāt, vai viņai raksturīgā dzimumpartneŗu mainīšana, pīpēšana un vīriešu uzvalks ir tas, kas jebkad sievietei bijis vajadzīgs, lai panāktu līdztiesību.
Drīzāk būtu interesanti reiz uzzināt, ka kādu pasaulslavenu rakstnieku darbus īstenībā sacerējušas sievietes. Kamēr tas nenotiek, jāatzīst, ka lasāmvielu spēj radīt tiklab vīrieši, kā sievietes, taču mēdz atšķirties gan akcenti, gan patērētājs.
Var pieminēt, ka pseidonīms (reizēm segvārds) var dzīvot savu dzīvi, kādam tādi var būt vairāki, aiz viena var slēpties kolektīvs. Pat kompartijas izdevumā "Cīņa" pašos stagnācijas gados bija tāda kā humora rubrika, kur publicējās Klāra Galviņa. Vēlāk gan atzinās, ka esot "vīriete", tad nozuda. Joki mazi.
***
Līdzīgā sakarā mirkli jāpievēršas kādai televīzijā joprojām izrādītai filmai. Nosaukumu "M. Butterfly" netulko, tieši tāpat, kā netulko operas nosaukumu "Madama Butterfly". Bet, ja to izlasa franciski, tad nekas cits kā "mesjē Butterfly" neiznāk. Nav nekādas "madāmas", kā cenšas iegalvot aktrise ierunātāja. (Un nav jau arī.)
Arī šis nav ne dzimuma, ne dzimtes vai izpausmes jautājums. Tas ir zināšanu un kultūras jautājums.
Starp citu, tas tika cilāts presē jau filmas pirmās izrādīšanas laikā 90. gados.