Tarantīnō iet uz kīnō

Maldīgi mēdz būt ne tikai filmu nosaukumu, bet arī moto (devīzes) tulkojumi. "The X-files" moto "The truth is out there" atveidojums "Patiesība ir kaut kur tur ārā" ir mehānisks un glups. Var domāt, ka to neizgudroja mācībspēks un kīnō entuziasts Freibergs, bet uzspieda televīzija, ieviezdama burtiskas, neliterāras tulkošanas praksi. 

Būtu derējis šāds izteikums: Patiesība ir tepat līdzās. Atbildes nav tālu jāmeklē. Jēgu apstiprina šie faktiskie nosaukuma tulkojumi: FR La vérité est ailleurs. RU Истина где‑то рядом. 

Seriāla nosaukums oficiāli atveidots netika, taču to nodēvēja "X-faili", bez izpratnes par nosaukuma un vārda file jēgu. Reizēm tas papildināts ar "Slepenās lietas", ko bez kādām atsaucēm uzrāda arī vikipēdija.

***

Tarantīno filma "Inglourious Basterds" bija tekstuāls izaicinājums pat nosaukumā. Vairākās valodās nosaukums netika atveidots, laikam tad, kad bija noskaidrojies, kas ir šie "nejauceņi". Te gan varēja droši izpausties, jo šā režisora filmās "labo" (pozitīvo tēlu) parasti nav. 

Nosaukuma atveidē palaikam ir divi ceļi: burtiskais un mākslinieciskais. Šis Latvijā tulkots burtiski, taču nav pārtulkots. Tā kā attēlotos bastards 'bandubērnus' var nolamāt dažādi, izteiksmīguma ziņā "mērgļi" ir ciešama izvēle, kuŗa gan neatbilst vārda pamatnozīmei, kas nav 'gļēvuļi' vai 'vārguļi'. Bet "bēdīgi slaveni" neatbilst angļu inglorious, jo viņiem ir slikta, nevis bēdīga slava, viņi ir neģēlīgi. Slava būtu bēdīga, ja viņu pasākumi būtu izgāzušies, taču tā nav.

Filmā izrādās, ka "mērgļi" ir arī profesionālis, kuŗš izrādās konjunktūrists, un jauniete, kuŗa gatava pielaist uguni cilvēku pilnam kinoteātrim.

Latviski nav atveidotas oriģinālā acīmredzamās rakstības kļūdas, kas raksturo mērgļu grupas zemo kultūru. Varēja taču izmantot īpašu piesitienu, piemēram, "Šmucige rēbekle".

***

Var būt, ka reklāmai vai kinonomai filmas nosaukums vajadzīgs pirms filmas (subtitru) tulkojuma. Tas izskaidro nosaukuma neatbilstību ne tikai filmas saturam, bet arī oriģinālnosaukumam. Var gadīties, ka nosaukumu izgudro personas, kas nav tulkotāji. Un, nedabūjuši iepazīties ar saturu, arī tulkotāji mēdz iet trešu ceļu: izraudzīties skanīgu un pievilcīgu, kinofilmai raksturīgu daudzsološu nosaukumu, kas pēc nozīmes neiederas.

Ar nekreatīvu, pliekanu nosaukumu "Mana trakā ģimene" mēģināts "saprotamāku" padarīt multeņu seriālu "Family Guy". It kā nebūtu varēts pārtulkot tieši: "Ģimenes cilvēks", paužot to pašu nozīmi un ironiju.

Izrādīšanai televīzijā filmas nosaukumu var palabot, vai latviskot, ja izplatīšanā paturēts angliskais (vai cits). Iespējams, ka tā vairākkārt noticis. Bet ne katrs uzlabojums vai skaidrojums ir stingri vajadzīgs. Ja publikai pusgadsimtu pazīstamas "Mūzikas skaņas", precizējošais "Mūzikas skaņa" drīzāk izklausās pēc kļūdas. 

***

Te izvilkums no feisbuka, kur redzams, ka tulkošanas problēmas skaŗ ne tikai speciālistus un censoņus, bet katru skatītāju:

Skatītājs nav stulbenis, un drīz viņš vairs nemetīs televizoram, bet prasīs nomainīt slikta pakalpojuma sniedzēju.

Stulbenis ir likumdevējs, kas desmitiem gadu nenosaka atbildību par tulkojuma valodas kvalitāti. To apmierina, ka ēters pilns filmu, kuŗas tulko MT vai MI, kuŗu subtitrus neviens nerediģē un kuŗu "balss pārklājumu" (Voice Over) ieskaņo robotpuika. 

Komerctelevīzija nemitīgi apzog skatītāju, kuŗam neizdodas "tulkojumu" izslēgt un skaņu klausīties oriģinālā, ja tas pieejams (ideālā gadījumā ar angļu subtitriem). Seriāls "Draugi" izrādīts vairākkārt, Duo kanālā to tulkojusi raiba grupa, kuŗā kādiem (ne visiem) tulkotāja misija bijusi skaidra. Turpretim kanālā, kur to "tulkojis" KK, tiek demonstrēts, kāds tulkojums nedrīkst būt: angļu teksts nevis atveidots, bet pārrakstīts ar latviešu vārdiem; aktieŗu pārītis lien no ādas ārā, lai bezjēdzībai iedvestu dzīvesprieku, taču tā nav iespējams pārdzīvināt ne tekstuālo, ne situatīvo humoru, kas ir seriāla sāls. Ja latviešu skatītājam vaicātu domas par "Draugiem", viņš patiku nepaustu, jo to ir laupījis efektīva tulkojuma trūkums. 

***

Pie neprecīziem nosaukumiem pierod un tos vairs neapšauba. Desmitiem gadu aktrises kāro spēlēt Blanšu Viljamsa "Ilgu tramvajā". Bet vai nosaukumā ir runa par "ilgām"? No Ņūorleānas franču kvartāla Désirée 'iecerētā, iekārotā' 1940. gados bija palicis tikai amerikāņu nosaukums Desire 'iekāre, vēlēšanās, alkas', kas līdz 1948. gadam turpināja apzīmēt arī tramvaja līniju. Padomju krievi vārdu Desire tulkojumā mīkstinājuši līdz желание 'vēlēšanās, ilgošanās', igauņi - iha 'tieksme, dziņa; kāre, iekāre', leiši - geisma 'iekāre; kaislība'. Bez aplamas romantikas, taču pareizi. 

Blanšas iekāre izaug tramvaja lielumā. Protams, ilgas to var pavadīt, taču desire tulkojums tas nav. Šis tramvajs simbolizē spēku, kas aizved neceļos. Vārdu spēli nevieni no minētajiem tulkotājiem nav mēģinājuši: nekādi "ilgu spārni /sapņu zirgi", ar kuŗiem Blanša būtu ieradusies, nebūtu iederējušies faktiskajā maršrutā, kur jāpārsēžas kapu tramvajā un jābrauc līdz Elīzejas lauku prospektam. 

Tulkojuma aptuvenībai var būt attaisnojums: padomju cilvēkam dziņas nebija parasts temats. Par spīti nosaukumam, jau pirmais uzvedums (1969. g., spēlēts 9 g.) izpelnījās atzinību par psiholoģisku dziļumu. Tradīcijas labad svētulīgais virsraksts saglabāts arī XXI gs. uzvedumos. Taču teātrī ir dramaturgs, kas var aktieŗiem runājamo koriģēt atbilstoši lugas loģikai un tagad labāk pieejamiem atzinumiem par nabaga Viljamsa interpretēšanu.

***

Lasot grāmatas oriģinālā, reizēm jādomā, "kā tas skanētu latviski". Lasot tulkojumu, savukārt rodas jautājums "nezin kā ir oriģinālā". Un tas nav tikai tulkotāja "profesionālais kretīnisms".

Runa var būt par darba nosaukumu, par atsevišķiem elementiem vai par frāzēm, kas pauž īpašu vēstījumu atkārtojoties. 

Vonegūta "Kaķa šūpulis" (1963) latviski pirmoreiz iznāca 1973. gadā, kad nosaukumā minētā spēle ar aukliņu laikam nebija līdz mums atnākusi. 70. gados tomēr tādu jau spēlēja, parasti divatā, un apzīmēja vienkārši par "diedziņiem". Tulkotāja bijusi spiesta burtiski atveidot oriģināla nosaukumu, un tā darījuši daudzi eiropieši, arī tāpēc, ka romānā abi vārdi tiek nodalīti pa vienam (neesot ne kaķa, ne šūpulīša). Nosaukums tik un tā ir intriģējošs.

Lasot "5. kautuvi", lasītāja ievērību piesaista piebilde So it goes, kas ap simt reižu lietota par katru cilvēka bojāeju. Latviskojumu Tā gadās laikabiedri ir pieņēmuši un pārņēmuši aktīvā lietošanā, un tam ir tāda pati loma kā oriģinālā un daudz kur pasaulē. To uztveŗ par tādu pašu nenovēršamības paudēju, kāds būtu cits formulējums. 

Par virsrakstu "Lopkautuve Nr. 5" gan būtu derējusi redakcijas domu apmaiņa. Slaughterhouse No. 5 ir Drēzdenes Schlachthof 5 tulkojums. Un kā tad latviski veido numurētu iestāžu vai objektu nosaukumus kā 2. pārvalde vai 5. noliktava? Un vai kautuvē kauj un apstrādā ko citu kā lopus? 

Līdzīgs burtiskums tulkojumos ir svešvalodu uzrunas formu pārņemšana. Tulkotājam būtu pareizi jāuztveŗ tādu vārdu kā sir un lady lietojums titula nozīmē, kad tie jātulko sers un lēdija, un tulkojamās uzrunas sir 'kungs' un madam 'kundze', miss 'jaunkundz' statusa nozīmē, kā arī mister, master, mistress, miss pielikuma nozīmē pie vārda vai uzvārda. Tas pats attiecas uz citām valodām, sevišķi romāņu. Ja nav īpašas vajadzības kādu no tādiem vārdiem uzsvērt, tie nav lietojami un ir aizstājami ar latviešu vārdiem. Piemēram, talantīgais Riplija kungs nekādi nav nosaucams par "misteru", ja vien to nedarītu kāds no itāļiem, angļu vārdu mister iepīdams itāļu teikumā, taču filmā parasti viņu uzrunā ar signore. MI vai MT lietotais "misters Riplijs" ir radies no tā, ka agrākus tekstus "tulkojuši" t. s. "šoferu dēli un meitas". Šoferi paši nāk no sociālisma, kur minētos apzīmējumus drīzāk lietoja ironiski (par slinķiem vai par kompartijas funkcionāriem, kuŗi baudīja privilēģijas, vai par veciem ļaudīm, kuŗi bija pieredzējuši "buržuju" laikus).

Zināma problēma ir tas, ka titulus un amata vai stāvokļa apzīmējumus, zinātniskos nosaukumus lietojam retāk nekā, piemēram, angļu valodā. Piemēram, izbeidzot sarunu un atvadoties, mēs nelietojam vārdus kungs/kundze; tātad literāra darba tulkojumā tie būtu vajadzīgi, tikai atspoguļojot uzvedību kādā svešā zemē vai citā laikmetā. Tikai sarunvalodā lietojam uzrunas priekšniek un saimniek. Tomēr lietojam vārdus dakteris un skolotājs pirms uzvārda (retāk vārda), arī kā pieklājīgu uzrunu, kas aizvieto uzvārdu. 

Tulkojot vārdi jālieto atbilstoši mūsu valodas situācijām: tā, ja māca uzrunāt skolotāju miss, madam vai sir, tad tulkojumā jāparādās uzrunai skolotāj, kas ir cieņas apliecinājums.

To, ka tulkojis nepraša, viegli pamanīt pēc kļūdām, no kuŗām profesionāļi piesargās. Kļūdas rodas tādēļ, ka neprašas nezina "kur paskatīties" vai riskē. Arī senāk no angļu rakstības Reading dažreiz nebija varēts izlobīt Anglijas (un arī Amerikas) pilsētas Redingas nosaukumu, taču tagad ir gan LPA, gan Tēzaurs, kur paskatīties. 

Hormuzs

 

Šī skaistule ir Hormoza, sala Persijas līcī. Tā sauc salu, pilsētu un senu karaļvalsti. Pēc tās nosaukts arī jūŗas šaurums, pa kuŗu var (reizēm nevar) ar ogļūdeņražu kravu no Arābu jūŗas nokļūt okeānā. 

Latviešu valodā jūŗas šaurumiem mēdz būt vienvārda nosaukums vīriešu dzimtē, kā Zunds un Lamanšs. Laikam tāpēc arī šis šaurums ir Hormuzs. 

Nebūtu nepareizi teikt "Hormozas šaurums", taču tas neatbilstu normai. Turpretim savienojums "Hormuza šaurums" ir liekvārdīgs. 

Viegli pamanāmā atšķirība salas un šauruma nosaukumā (o/u) radusies, vēstures gaitā atšķirīgi transliterējot persiešu valodas vārdu.

Mūsu valodā bijuši arī citi atveidojumi (Ormuzs, Hormuzas šaurums), kas nebūtu no jauna populējami vai popularizējami.

Jāpiezīmē, ka Tēzaurs vārdu Hormoza nav uzņēmis, lai gan tā tendence ir aptvert vai visu Lielo pasaules atlantu. 

Par Persijas līci jāpiebilst, ka tā nosaukuma saīsinājumam līdz vienvārda Līcim nav cita "pamata" kā dažu militāristu un diplomātu angļu žargōnisms.

***

Par nejēdzībām runājot, jāpiezīmē, ka ar Melno jūŗu ir savienota Azovas jūŗa, kuŗas nosaukums saistīts ar apdzīvotu vietu Azovu (tagad Krievijā). Tas nav saistīts ar dižvīru Azovu un nekad nav bijis "Azova jūŗa", kā to pasniedz kādi komentētāji.

Nudien, tas jau sāk atgādināt "Kerča tiltu" pie Krimas un "Arkādija parku" Pārdaugavā.

"Dzeguzes ligzda"

Domājot Kīzija prōzas darbu "One Flew over the Cuckoo's Nest" (1962), tā Vasermaņa dramatizējumu (1963) vai Formaņa ekranizējumu (1975), reizēm izmanto īsu norādi "Dzeguzes ligzda", arī tāpēc, ka pilnais latviešu nosaukums var būt problemātisks. 

Kāds ir "pareizais" pilnais nosaukums? 

Līdz mums šā fenomena varianti (romāns, luga, filma) nonāca citā secībā. Ķimeles 1984. gada inscenējuma pamatā bija Brodvejas gabals. Valmierā un viesizrādēs to izrādīja un radiofonā reklamēja ar nosaukumu "Kur dzeguze ligzdu vij". Romānu Aizpurietes tulkojumā izdeva 1997. gadā ar nosaukumu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Arī filma atklātībā nonāca vēlu, ar tādu pašu nosaukumu (70. gadu beigās tā varēja parādīties kaktu video seansos, kur latvisks nosaukums nebija vajadzīgs).

Skaidrs, ka nosaukumam jābūt vienam, kā oriģinālā. Tā kā grāmata ir prioritāra, būtu bijis svarīgi ar to iedibināt stabilu nosaukumu. Literatūrzinis Berelis drīz rakstīja, ka tā bijusi starp labākajiem tā laika "latviskojumiem", ar to laikam domādams valodas plūdumu, nevis pārtulkojuma atbilstību oriģinālam, par ko lasītājs parasti nevar spriest. Tulkotājas, kuŗa mēdza iesaistīties arī sabiedrisko tīklu diskusijās, diemžēl vairs nav dzīvajos, tāpēc jāuzticas cildinošajam novērtējumam un pie tā jāpaliek. 

Jādomā, ka apgādā "Jumava", kuŗā literāra rediģēšana labi piekopta, notika arī virsraksta apspriešana. Nav jau tik seni arī laiki, kad redaktūra ņēma priekšā pat autōrus. Literārā tradīcija, arī tulkošanas prakse un paņēmieni tomēr ir un paliek kultūras vērtība. Līdzās apziņai, ka pasaules rakstniecības zelta fondam ir jābūt pieejamam arī latviešu valodā.

Tāpat kā autora teksts, arī māksliniecisks tulkojums netiek vērtēts pēc valodiskiem rādītājiem. Tiek ne tikai pieļauta, bet pat gaidīta subjektivitāte un personiska brīvība. Teksts tiek pārnests citas valodas sistēmā (ar mērķa valodas līdzekļiem), bet saturs tiek pārradīts. Tekstu aplūko vienā līmenī, bet saturu var skatīt dziļumā. Tad var taujāt, vai tulkotājs savam lasītājam ir radījis tādas pašas asociācijas, kādas autors radījis savam; var atklāties, ka tas īsti nav bijis iespējams un vienīgais, ko varēts, ir bijis radīt savas, varbūt līdzīgas, varbūt analoģiskas. Netiek piedots, ja teksts pliki pārtulkots, neatsedzot būtību. Vai vēlamais izdarāms līdz katram sīkumam? Nereti nonāk līdz tulkojamības robežai; angļu literatūrā parasts niekoties ar t. s. "paniem" jeb līdzīgiem atšķirīgas nozīmes vārdiem un, piemēram, Kerola "Alises" vietas, kuŗas būvētas uz vārdu spēles, pārtulkot tikpat kā nav iespējams.

Interesantas tulkojumu vietas un savdabības tiek apspriestas, mācot tulkošanu augstskolā. Beletristikas tulkotājam bijis jātrāpa ne tikai ar nozīmi un gramatiku, bet arī ar stilu un tēlainību. 

"Dzeguzes ligzdas" gadījumā ir jāpārtulko vai jāatveido daļa no anglofoniskiem bērniem sen pazīstama skaitāmā pantiņa:

Three geese in a flock. One flew east, one flew west, one flew over the cuckoo's nest...
[-O-U-T spells OUT,] goose swoops down and plucks you out.

Romānā tas izmantots par moto un beigu daļā to skaita Virsaitis. Daļa otrās rindas veido nosaukumu.

Tulkotājam tādējādi vai nu jāatdzejo, turoties pie oriģināla vārdiem un stila, vai pantiņš jāaizstāj ar latviešu lasītājam pazīstamu. Funkcionāli būtu derējis "oliņ boliņ" stila pantiņš ar "viens divi trīs, nu tu esi brīvs". Ar to gan nepietiktu visas situācijas atspoguļojumam, laikam tāpēc vairākās valodās (kā redzams Vikipēdijā) nosaukums tulkots vai nu tieši, vai aptuveni, taču ar vārdisku norādi uz dzeguzi. Mums ar vājprātu asociējas dzeguzes ku-kū. Varbūt būtu pieticis, ja klīnika būtu nosaukta par kukūmāju (tāds vārds eksistē).

Dzejiskais nosaukums "Kur dzeguze ligzdu vij" ir labs: redzams, ka stils nav neitrāls (mainīta vārdu secība), signalizēts par absurdumu, jo tāda vieta kā dzeguzes ligzda nav iespējama (Eiropas dzeguzei nav ligzdas, un tas atspoguļots angļu skaitāmpantiņā). Nosaukumam tāpat jāizskan Virsaiša tekstā, kam nav jābūt liriskam vai episkam, nav tur "rītu un rietu", drīzāk ir "enik benik".

Ir trīs zosis, no kuŗām viena aizlaižas pār trakonamu, kas grāmatā apzīmēts par dzeguzes ligzdu. Doti virzieni, kuŗos zosis laižas, rezultāta nav, neviens ne pār ko nav pārlaidies. Skaitļa vārdu one nevar tulkot ar kāds. Tātad frāzi nav domāts tulkot precīzi (kā pienāktos dokumentējot). 

Tulkotāja vispārīgi parāda, ka kādam izdodas pārlaisties pār dzeguzes ligzdu, kas simboliski nozīmē, ka izdodas izrauties no patversmes, kuŗa līdzinās ieslodzījumam. Varbūt pat pastāv izeja no pasaules trakuma.

Virsrakstu var attiecināt arī uz trakuli Makmērfiju, kas Virsaiti pamudina izrauties (plucks out) no vājprāta perēkļa. 

lauksaimniecība zemkopības resorā

Abi — lauksaimniecība un zemkopība — ir kultūrvārdi, kas atbilst DE Landwirtschaft (MEV). No to sastāva izlobāms, ka lauksaimniecība apzīmē saimniekošanu laukos, bet zemkopība — zemes kopšanu (arī EN vārdā agriculture ir LA vārds cultura 'kopšana').

Divvārdība rada izpratnes un lietojuma neviendabību. Valodas kolektīvam ir tiesība nozīmi diferencēt. Šie divi vārdi netiek pretstatīti, taču tiek izprasti viens par otru šaurāk vai plašāk: viena nozīmes laukā tiek iekļauts otrs, turklāt gan uz vienu, gan otru pusi.

Praktiski lauksaimniecība vai nu ir sinonīms zemkopībai, vai raksturo citu aspektu — saimniekošanu laukos (vai klajā laukā pretstatā mežam) jeb lauku apsaimniekošanu un pārziņu (līdzīgi kā ir namsaimniecība, mājsaimniecība utt.). Strīdus iemesls ir aspekta atšķirība: dziļāka taisnība ir tiem, kuŗi zemkopībā saskata visādu zemes izmantošanu pārtikas ieguvei un visa tāda vairošanai, kas uz zemes izaug, lopus ieskaitot.

Senatnē cilvēki varēja būt zemkopji, nevis lauksaimnieki.

Izglītības ministrijas mēnešrakstā 1923. gadā „lauksaimniecības priekšmetos” paredzēti kursi „zemkopībā, piensaimniecībā, biškopībā, dārzkopībā u. c.”.

1924. gadā Saeimas sēdē A. Alberings (ZS): „lopkopība pieder pie zemkopības. Zemkopība ir viens un lopkopība ir cits. Un zemkopība un lopkopība kopā saņemtas ir lauksaimniecība.” (Runa ir par nodokli, kas atkarā no vārdu izpratnes būtu uzliekams šaurākai vai plašākai bāzei — „visai lauksaimniecībai” vai „tikai zemkopībai”.)

Taču 30. gadu valsts administrācijā redzam „Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības pārvaldi”.

Sovetu laikā (to atspoguļo LLVV) vārda lauksaimniecība izpratni atkal paplašināja (tas atgādina attiecīgu krievu vārdu). Palika zemkopība = zemes ierīkošana + laukkopība + dārzkopība + augkopība  − lopkopība; lauksaimniecība = laukkopība + lopkopība.

Labi nomenklatūras vārdi izrādās laukkopība, lopkopība, zivkopība, arī putnkopība, vistkopība utt. (nevis „lopsaimniecība”, „vistsaimniecība” utt.).

Atveidojot EN rural economy, labi der lauksaimniecības vārds.

Latvijā lauksaimniecību (arī mežsaimniecību) atkal pārvalda Zemkopības ministrija. Tāds nosaukums varbūt jāuzskata par vēsturisku. (Aizsardzības ministrija gan savu vēsturisko nelieto.)

Eirōpas Savienībā runā atsevišķi par agriculture un forestry. Līgumā par Eiropas Savienību par agriculture teikts tā: ‘Agricultural products’ means the products of the soil, of stockfarming and of fisheries and products of first-stage processing directly related to these products (Article 38). Tas pārtulkots šādi: „Lauksaimniecības ražojumi” nozīmē zemkopības, lopkopības un zivsaimniecības ražojumus un pirmapstrādes produktus, kas ar tiem tieši saistīti.”

(At)veidojot jaunākus vārdus, piem., EN aquaculture, jāievēro, ka kopt un saimniekot ir dažādas darbības un aspekti. Ja kopj ūdeņus, labāks vārds ūdeņkopība, ja dzīvniekus un augus ūdenī (tāda ir vārda jēga) – ūdenssaimniecība pēc analoģijas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tomēr ūdenssaimniecība tiek uztverta ‘ūdeņu apsaimniekošanas’ nozīmē, tāpēc ūdens augu un dzīvnieku audzēšanai kalkots nesistēmiskais akvakultūra. (Vārdi agrikultūra, hortikultūra u. c. vispār eksistē, taču tālā perifērijā.) Bet LV ūdenssaimniecība atbilst EN water sector.

uzbeki, kazbeki*

Valsts valodas centra 1998. gada izdevumā "Īpašvārdu rakstība" iekļauts saraksts "Starptautiski atzīto valstu un teritoriju nosaukumi", ko parakstījuši O. Bušs un I. Druviete. Dz. Hiršas patriōtiskā vadībā toreizējais VVC darbojās ne tikvien valodas statusa, bet arī kvalitātes aizstāvībai.

Valstu sarakstam bija jāatspoguļo pārmaiņas politiskajā kartē, ieskaitot Maskavas koloniālās sistēmas demontāžu un satelītvalstu ieviešanu Padomju republiku vietā. Netieši standartizēts valstu saraksts bija LVS ISO 4217:1995 tabulā "Valūtu un resursu kodi". Arī Eiropas Kopienu akšu (t. s. acquis) tulkošanai 1997. gadā izveidotajā Tulkošanas un terminoloģijas centrā tika sastādīts tulkošanai noderīgs valstu un teritoriju saraksts. (Saviesās arī nelielas atšķirības starp VVC sarakstu un sarakstu, kas tagad atrodams Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta rokasgrāmatā.)

Pēc krietna ceturtdaļgadsimta uz 90. gadu lēmumu varam atskatīties kā uz vēstures faktu.

Pievērsīsimies nostādnēm, kas likušas "mainīt tradīciju" par labu kādām "valodas īpatnībām un normām" (VVC materiāls nav izrediģēts, bet saprast var):

    ― Pirmajā nodalījumā atbalstīta lokāmība. Nākotnē vērstais "runāsim un rakstīsim" aktualizēja valstu nosaukumos jau daudz agrāk izmantoto (LKV, PZT, LVS..1995) principu. 

    ― Otrajā nodalījumā minēts "visā Vidusāzijas reģionā". Atskaitot Afganistānu, "visu reģionu" veido tikai 5 bijušās Padomju republikas (ar Kazahiju, no kuŗas Vidusāzijā ietilpa dienviddaļa). To nosaukumi (4 tirku un 1 āriešu valodā) ir ar afiksu -stān-, un tādā veidā tos popularizē lielvaras. 

Latviskie nosaukumi ar -ija tām darināti krietnu brīdi pirms Baltijas sovetizācijas. (Agrāk, ja Padomju Vidusāzijai vispār pievērsās, izmantoja aizgūtos, ar -stan-; vēl agrāk visu reģionu dēvēja par "Turkestanu".) To nosaukumi ar -ija ir veidoti latviešu tradīcijā un uzturēti par spīti citādam krievu paraugam, un kļuvuši plaši pazīstami. Ir to lietošanas tradīcija. Tad kā var runāt par "tradīcijām" un reizē nīdēt iesakņotu tradīciju?!

Par izskaņu -ija J. Endzelīns 1938. gada "Latviešu valodas skaņās un formās" raksta: "zemju vārdi kā Latvija u. c. ir samērā vēli jaunvārdi". Tajā laikā pasaulē bija ap 50 valstu. No tām Eiropā bija ap 20, citur ap 10 tādu, kuŗu latviskie nosaukumi beidzas ar -ija. Šo produktīvo vārddarināšanas elementu arī tagad izmanto LVEK, veidojot un pielabojot zemju nosaukumus. Tas sasaucas ar -ia vairāk nekā 30 angļu (arī ar dažiem -y) un -ie ap 30 franču nosaukumos, un ar -ija vairākās Austrumeiropas valodās; tāds starptautisks vārda nobeigums balstījis līdzīgas izskaņas izmantošanu pie mums.

Tradīcija veidot zemju nosaukumus ar -ija, kā redzams, ir lieliska. Tā sasaucas arī ar klasisko latīņu valodas fināli -ia (piem., Moldāvijas nosaukumā). No tautas nosaukuma atvasināts nosaukums ar -ija parasti ir ļoti skaidrs.

Vārdiem ar -stān- piebiedrojas valsts ar mākslīgo nosaukumu Pakistāna, bet tā ir Dienvidāzijā. Ir arī sapņu valsts Kurdistāna un autonōms Irākas reģions ar tādu nosaukumu, bet tas ir Vidējos Austrumos. Pilnākai ainai var pieminēt arī vairākus reģionu nosaukumus dažādās zemēs, piem., Dagestānu Krievijā, un vēsturiskus nosaukumus, kā Indostānu.

Izvilkums no Learn The Stans! || World Geography for Kids. (YouTube)

Jāpiekrīt sk. Urbanoviča aizrādījumam TV viktorīnā, ka reiz izveidots nosaukums jāpatur. Nosaukumi nav nepārtraukti jāveido. Tāda ir laba tradīcija. Citādi nav tradīcijas.

Lai kādus nosaukumus darinātu Vidusāzijā, tie neskaŗ darināšanu Latvijā. Ar -ija esam darinājuši arī vārdus Somija un Igaunija (arī Karēlija un Ingrija), lai gan šo zemju valodās tās nosauc bez izskaņas vai izmanto elementu -maa. Izskaņa -ija var attiekties uz visas pasaules zemēm (Austrālija, Patagonija); reizēm tādus vārdus aizgūst un asimilē, reizēm – darina.

Latviski noformētus Vidusāzijas republiku nosaukumus redzam Finanšu ministrijas izdevumā "Ekonomists" (1939. g. 1. XII):

Padomju Savienības latvieši Maskavas avīzē "Celtne" (likvidēta 1937. gadā) lietojuši ne tikai tādus vārdus kā Turkmenija, Uzbekija, bet arī Tatarija, Bašķirija.

Vēl kāda nianse: Vidusāzijas veidojumu krieviskie nosaukumi bija divējādi: blakus vārdam ar -stāna bija etnonīma salikums ar vārdu republika (piemēram, "Kazahu .. republika"). Atskaitot kādu neveiklu tulkojumu, otrajam tikpat kā nav pēdu latviešu valodā. 

Līdz Krievijas revolūcijai tādu zemju nosaukumu tikpat kā nebija, un vēl miera laikā attiecīgo tautu dzīve likās eksōtiska. 

VVC 90. gadu lēmumi bija auksta duša un spļāviens sejā Atmodas skartajiem: Moldāvija un Vidusāzijas republikas tika pārsauktas vārdos, kas tieši atbilst krieviskajiem. (Tolaik angļu valodu plaši neprata. Bet arī angļu valodā šie vārdi ir ņemti no krievu valodas.)

Nevajadzēja aiztikt labus vārdus, pie kuŗiem pus gadsimta laikā bijām pieraduši.

Neatradās arī titulēta lingvista, kas būtu aizrādījis par afiksa -stān- neproduktivitāti un neiederību (neesību) mūsu vārddarināšanas sistēmā. 

    ― Trešajā nodalījumā runāts par valodas ritmu. (Un atkal par "tradīcijām".)

Ritms runā un tekstā ir pazīstams, bet par ritmu vārdā zina tikai fonētiķi un cītīgākie "Latviešu valodas kultūras jautājumu" un "Valodas aktualitāšu" lasītāji un konferenču apmeklētāji. Vārda ritmu plaši izmanto tautasdziesmas: runa ir par skaņu gaŗumu, zilbju skaitu, uzsvaru un palīguzsvaru. Tajā būvēta trohajiskā un daktiliskā dzeja. 

Cits rakstītāju vietā būtu runājis par analoģiju ar dzimtās valodas vārdiem, proti, par to, kādas skaņas latvietis radis dzirdēt noteiktās pozīcijās, sevišķi izskaņās. Tas būtu arguments tur, kur vērojams, ka latvieši kādus vārdus runā un raksta citādi, nekā paredzēts agrākā normatīvā izdevumā. Ja viņi noraida "Pasaules zemēs un tautās" ierosināto Tobaga un vēlas "aizbraukt tālu un neatgriezties it nekad", tad ir vietā viņus izklaidēt ar Tobāgo u. tml. Te ritms ir tāds: uzsvērts patskanis reizēm prasās pēc gaŗuma. Tad ā varētu būt arī vārdā "Monāko", kur LVPPV aicina uzsvērt otro zilbi. (Kāds iedomājies, ka tā tas varētu skanēt; tam nav pamata, jo vietējā valodā, arī itāļu un vācu valodā Monaco ir pirmās zilbes uzsvars. Mōnako. Labāk būtu bijis Mōnaka, kā LKV un PZT.)

Latvietim var iepatikties fināle -āna, kas itāļu vārdos Milāna un Toskāna. Vārds Libāna viņam var atgādināt vārdu Lubāna. Bet tas nav iemesls vārda finālē vienmēr runāt -āna. Kas tas par "ritmu"?! Pārējie trīszilbīgie valstu nosaukumi, kuŗos var būt -ana/-āna, sarakstā beidzas ar -āna. Bet prasīt gaŗu ā vārdā Taivana nevar vārda cilmes dēļ (gan ķīniešu, gan vācu izruna ar īsu a). Un latviešu ritms ir labs arī tādos vārdos kā Marana vai Ragana. 

Trešās zilbes uzsvars var būt tādā vārdā kā Sanmarīno. Ja uzsvaru pārceltu uz sākumu, trešajā zilbē būtu palīguzsvars. Vārdā Trinidāda tāds ir. Tādā vārdā kā Kiribati 3. zilbes uzsvars ietekmē līdzskaņa gaŗumu, ko neapzīmējam.

Vārdā Kanāda gaŗais ā lietots patvaļīgi, un Amerikā vārds Canada līdzīgi netiek runāts ne angliski, ne franciski. "Pamats" ir krievu izruna ar uzsvaru 2. zilbē, kas motivē pagarināt. Vārdā Trinidāda gaŗumu attaisno gaŗš ā līdzīgā daudzu romāņu vārdu izskaņā. Bet vārdā Grenāda pamats ieviest ā ir vārda izruna vācu (ar [a:]) un angļu valodā (ar [ei]) ar uzsvērtu 2. zilbi.

Nez vai te darbojas "tradīcija", "ritms", "īpatnība" vai "norma". Drīzāk – vēlēšanās panākt labāku kārtību. Pati par sevi tā ir laba lieta. 

* Virsrakstā citēts folklorizējies kāda lielkrieva dots apzīmējums "nacionālo republiku" tautām, kas rāda, kā viņiem patiesībā "rūp" šo "brālīgo" tautu eksistence. Kazbeks ir virsotne Kaukāzā, un "Kazbek" ir papirosu marka. 

Pa to laiku Antiļās

Daži ģeogrāfiski nosaukumi ir īsti sāpju bērni.

Ar lokāmu Haitiju (neskaidrā Haiti vietā) būtu labi, ja būtu bijusi prakse. Vēl sakarīgāk nosaukums izskatās tad, ja to uzraksta ar ï, lai saprotams, ka vārds Haïti ir trīszilbīgs. Uzsvara vietu ar to parādīt nevar, un arī pēdējā patskaņa īsums paliek uz runātāja sirdsapziņas. Bet izklausās salinieciski. Kur 3 zilbes, varētu būt visas 4 un lokāms vārds Haïtija. Tikpat burtu, cik vārdā Itālija (par prieku tiem, kuŗiem lokāms variants vārdu briesmīgi pagarinot). 

Izrādās, ka Latviešu konversācijas vārdnīcā (LKV) jau ir Haïti. Bet... 1942. g. pareizrakstība iebilst: "Šķiŗamā zīme ¨ latviešu ortografijā nav lietojama: pietisms, stoiķis, altruisms." Tagad šo šķiŗamo zīmi smalki sauc par trēmu, bet tik un tā nelieto. 

Atliek paļauties uz LVPPV, kur parādīta Haiti izruna [ha-∙iti]. Defise rāda zilbju robežu (ka [ai] nav divskanis), punktiņš – sekošās zilbes uzsvaru (t. s. akcentu). 

Ja šo vārdu rakstītu grafiski labāk, interesentam nebūtu jāapmeklē vairāki avoti (jāsāk ar Tēzauru, bet var ievajadzēties LVPPV un ģeogrāfiskas vārdnīcas vai atlanta). 

Ir arī kāds sīkums, kam LVPPV nepievēršas: aiz uzsvara t pagarinās. Pagarinājums būtu nemanāms, ja pēdējais i būtu gaŗš. Te kaut kā trūkst... un tāds pats trūkums ir daudzos jo daudzos ģeogrāfiskos nosaukumos ar beigu i... Rimini un Bimini... Vai beigu i ir tik īss, cik to rakstām? Latviešu meitene, kuŗa rūpīgi pierunā pilnu forvo.com, tādu i izrunā gaŗi; tā ir parasta izruna, kas var būt nākusi līdzi vācu vārdam. Pēdējais i mums te netiek izrunāts tā, kā vārdā deniņi vai dzimtas uzvārdā Kokini. Šā paša iemesla dēļ Svazilendas vietā nākušās brīvvalsts nosaukuma Svatini izruna īpaši jāmāca. (Tas nebūtu jādara, ja LVEK nebūtu noraidījusi eksperta piedāvāto lokāmo Svatīnija.) Vārds var izskatīties pēc romāņu vārda un provocēt uzsvaru tālākā zilbē.

No tā tiekam pie nopietnāka sistēmas jautājuma. Kas ir i vārda beigās? Vai tas ir saprotams no uzrakstītā? Vīriešu dzimtes dsk. galotne daudzos nosaukumos: Brocēni, Limbaži, Viļāni. Aleksandra vārti jeb Zemitāni, jeb Oškalni. Helsinki, Karlovi Vari, Saloniki. Daudzskaitlis var būt arī sieviešu dzimtē: Kannas, Atēnas, Tēbas. Bet Tbilisi, Kutaisi un Bordžomi? Un Taiti, un Kiribati?

LVPPV tādiem vienskaitliniekiem pieliek nelok. Pārējie vārdi, kuŗi beidzas ar i, tātad ir vīriešu dzimtes daudzskaitlī. Bet nav prāta darbs lasītāju dzenāt pa vairākiem avotiem, kas viņam nav viegli pieejami un kuŗu pastāvēšana viņam varbūt pat nav zināma.

Emirāti ir izņēmums. Valstu nosaukumi mums nemēdz būt vīriešu dzimtē (izņemot Vatikānu un kādu ordeni bez teritorijas). Pilsētu, miestu, ciemu, mikrorajonu – gan. Tāpēc lietas notiks Bordžomos, Kutaisos, Suhumos. Varbūt arī tepat Lahtos. Kāpēc mums ir "tradicionālie" Pērnava, Vīlande un Tērbata, ko krievi pataisa nelokāmus? Daļa no mūsu tradīcijas ir lokāmība. Tāpēc mums paliek Sāmsala (jeb "Sārema") un labāk ir Hījuma un Hāpsala, nevis nelokāmi vārdi, kas atsvešina.

Tajā pašā salā (Espaņolā) ir otra valsts, un ar to nav labāk. Antiļu salu kolonizātōriem: FR République dominicaine, ES República Dominicana, EN Dominican Republic, PT República Dominicana, NL Dominicaanse Republiek. Kaimiņiem: DE Dominikanische Republik, PL Republika Dominikańska, FI Dominikaaninen tasavalta. Visiem nosaukumā ir īpašības vārds! Tas bijis skaidrs LKV, kuŗā ir Dominikānā republika. Kas minētajā republikā ir "dominikāns"? Tas, ka labvēlība lūgta no Svētā Dominika. Tā paša, kuŗš pazīstams no ordeņa brāļiem dominikāņiem, kuŗiem šajā salā gan nav bijis darīšanas. Taču -āns ir reta un neproduktīva īpašības vārdu izskaņa (ir vārdos momentāns, humāns). 

Un tad kaut kas atgadījies PZT, kuŗā ir Dominikana, Dominikanas Republika (vēlākos materiālos tā ir ar gaŗu ā). Ja no Isla Española var dabūt latviešu lietvārdu Espaņola, tad no República Dominicana var izspiest lietvārdu Dominikāna? Tādu patvaļu attaisno mērķis šo nosaukumu nošķirt no turpat Antiļu salās esošās Dominikas ("Svētdienas") nosaukuma. Bet vai tad, piemēram, Terra Mariana (Māŗas zeme) ir "Mariāna"? 

Mariana (jeb Mariāna uzsvara vai amerikāniskās izrunas dēļ) ir Spānijas karaliene Austrijas Marija Anna. Viņas vārdā nosauca salas Klusajā okeānā. Ja salu grupu tās valdītāju valodā (prastrunā) apzīmē daudzskaitlī, pie mums tas kādiem ir formāls iemesls ieviest daudzskaitli. Par to gan ne valdītājiem, ne zemju iemītniekiem ne silts, ne auksts, toties mums sarodas daudzskaitliski nosaukumi ar nemotivētu pirmo vārdu, kā Marianu, Seišelu, Fereru utt. salas.

Mīļais latvietis allažiņ interesējies, kas darās plašā Dieva pasaulē. 

Bet lingvisti tagad labāki jūtas savās kabatas sistēmās. 

Grūti izskaidrot šādu šķirkli. Iznāk, ka divām valstīm ir viens iedzīvotāju kopums:

(momentuzņēmums 01.03.2026.)

Nomierinājumam pieliksim attēlus, kas rāda, ka Dominikas un Dominikānas piederīgajiem ir ne tikai atšķirīga koloniālā vēsture, bet arī valoda un politiskā orientācija: 

Dominikai ir viena pasaules čempione trīssolī telpās:

Dominikānai ir viena olimpiskā čempione un pasaules vicečempione 400 metros un pasaules čempione 400 m stafetē:

Tai ir arī vārdnīcas piemērā minētais "slavenais dominikānis": 

Dominikānas piederīgo diferencēšanai varētu iemēģināt vārdu dominikānieši; tie "startētu" pieklājīgi haitiešu, kubiešu un jamaiciešu sabiedrībā. Vārdiem ar -ānieši gan ir tieksme īsināties – amerikānieši sen kļuvuši par amerikāņiem. Liekas arī, ka Dominikānas tautu jau pazīst pēc vārda dominikāņi (un nejauc ar mūkiem). Tad cits priekšlikums: lai Dominikas tauta paliek kārtni dominicieši. Nav bēda, ja līdzās pēc cita parauga ir meksikāņi un puertorikāņi – Amerikā ir arī kanādieši, kolumbieši u. tml. (nevis "kanadiāņi" u. c.).

Jāoficializē jamaiciešu (pilns internets) un jāpopularizē dominiciešu vārds.

Leksikogrāfisks jautājums: vai vārdam dominikāņi ir 2 nozīmes (1 polisēmisks vārds), jeb ir 2 vārdi, kas formā sakrīt, bet katrs nozīmē ko citu (2 homonīmi)? Vai tie veidojušies atsevišķi, jeb vai attīstījusies vārda nozīme? Pareiza ir MLVV nostāja spāņu mūku un Karību salinieku nošķiršanā – tie ir atšķirīgi radušies vārdi.

Bet apspriežamajā (attēlā redzamā) vārda dominikāņi2 skaidrojumā taču arī saplūdināti 2 atšķirīgi jēdzieni: Dominikas iedzīvotāji un Dominikānas iedzīvotāji, pie tam atšķiŗas vārdu cilme (Dominika ir 'svētdiena', bet Dominikāna ir Sv. Dominika zeme (atrodas salā, ko pazīst arī kā Santodomingo). Arī te ir tikai sakritība. Gribētos redzēt šo šķirkli vienkāršotu – bez Dominikas pieminējuma.

Un pateicība Tēzauram, kas tautu un citādu grupu apzīmējumiem daudzskaitlī pieliek arī vīriešu un sieviešu dzimtes vienskaitli! Tautas (etnosi) un cilvēku grupas nav ne daudzskaitlinieki, ne parasti daudzskaitlī lietojami vārdi. Tiem var būt kas kopuma nozīmei līdzīgs (dsk. aptveŗ visus dominikāņus, nevis nenoteiktu skaitu), taču pirmām kārtām daudzskaitlis gramatiski rāda skaitu un visiem dominikāņiem ir galvenās katram dominikānim raksturīgās pazīmes.

Papuasija, Malija u. c. vietas

Pašlaik pasaulē tādu vietu nav. Bet varētu būt.

Apskatīsim dažus no ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kas palikuši vai pataisīti nelokāmi, un pie reizes dažas fonētiskas savādības.

Latviešu lietvārds ir lokāms; deklinācija ļauj uztvert locījumu, dzimti un skaitli. Bet ir arī aizgūti nelokāmi vārdi, kuŗu dzimte un skaitlis jāuzmin no konteksta vai īpaši jāuzrāda vārdnīcā. Vārdnīcai vai nosaukumu sarakstam nav lielas jēgas, ja tajā, piemēram, neparāda, kā lietojams svešs vārds, kas beidzas ar -i: vai tas ir nelokāms vārds vienskaitlī (kā Kapri) vai lokāms vārds daudzskaitlī (kā Soči). 

Skaidrību dod lokāmi vārdi. Esam smējuši par kungiem, kuŗi atmet galotnes, neprazdami tās lietot. Tomēr paši ne katru svešu īpašvārdu esam spējuši izlocīt, pirms tas sastindzis. Ir daudz tādu romāņu un austrumnieku vārdu, gadās arī neizprasti somugru vārdi. 

Miera laikā mudināts vārdus cik iespējams locīt. Tas atbilst radniecīgai leišu praksei. Vēlākā atkāpšanās par labu nelokāmībai asociējas ar sovetizāciju. Latviešu padomju prese smēlās krieviskos avotos, jo starptautiskā informācija tika apstrādāta Maskavā. Krievi lietvārdus loka, taču arī bijājas "smalku" svešzemju vārdu; bez tam vietas apzīmēšanai viņiem ir prievārdi, kas ļauj teikumā viegli uztvert arī nelocītu vārdu. Mums teikumos ar vietas apstākli (kur?) mēdz būt ģeogrāfisks objekts lokatīvā; ar nelokāmu vietvārdu teikums nezin kā jāizgroza, lai to varētu saprast.

Lokāmība ir latviska pretstatā vairāku izplatītu moderno valodu stingumam. Tā ir dabiska fleksīvo valodu pasaulē. (Fleksīvas ir valodas, kuŗās vārdiem mainās galotnes.)

Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas (PZT) iznāca 1978. gadā. Septiņi autōri un redaktōri – sēru rāmī. Acīmredzot izcīnītas ilgākas principiālas cīņas. PZT (12 000 šķirkļu, kuŗu liela daļa apraksta etnosus un rases) bija lieliska iespēja noteikt virzību uz vietvārdu plašāku lokāmību. Tāds princips aprakstīts PZT ievada paskaidrojumos un īstenots daudzos šķirkļos. 

Jau tolaik tas likās skarbs – piemēram, vārda beigu patskaņa o vai u nocirpšana un aizstāšana ar latviešu galotni, kā vārdā Montevidea. Bet vajadzēja iet tālāk!

Tas bija valodiskai jaunradei izdevīgs laiks pēc koloniālo impēriju demontāžas, kad daudziem valstiskiem veidojumiem bija vajadzīgi jauni nosaukumi. Vilcināšanās dēļ 60. un 70. gados (presē) tomēr saradās arī nelāgi, grūti izlasāmi nosaukumi. Izdevība netika izmantota*, nācās aprast ar neveikliem risinājumiem. 

PZT savu sūtību neizpildīja arī citu īpatnību dēļ. Piemēram, tādi leišu vārdi kā Ķēdaiņi, Ķelme tajā rakstīti ar K, nevis Ķ. Laika gaitā radās nesaskaņas ar (ne vienmēr labākajiem) publicētajiem norādījumiem par svešvalodu īpašvārdu atveidi.

Var apšaubīt, vai ir pareizi vienu nosaukumu atveidot divos veidos, lokāmu valsts vai štata nosaukumu nošķiŗot no nelokāma pilsētas vai upes nosaukuma: Džibutijas galvaspilsēta paliek nelokāma Džibuti, lai gan franču "oriģinālā" abas ir Djibouti; nelokāmiem upju vārdiem Misūri un Misisipi līdzās parādās Misūrija un Misisipija. Drusciņa lōģikas un parauga te ir (Tūnisa un Tūnisija, Maskava un Maskavija), bet tos nevar īstenot sistēmiski: netiek veidoti tādi valstu nosaukumi kā "Panamija", "Singapūrija" vai "Luksemburdzija".

Īpašvārdu pētniekiem (onomastiem**) jāpārzina attiecīgie procesi, tendences, projekti un ieteikumi. Uz tiem viņi atsaucas, laiku pa laikam ko iesakot vai nosakot. Ir arī mazas uzvaras, piemēram, dažu Āfrikas zemju (kā Džibutijas, Malāvijas, Burundijas) nosaukumu lokāmības nostiprināšana. 

Tā tomēr nav plaša taisnīguma atjaunošana, jo PZT (un senāk LKV) balstītā lokāmība tagadējiem lēmējiem noteikti ir zināma. No valstīm PZT lokāmas ir arī, piem., Malija, Haitija, tomēr pašlaik tādas atkal neloka. 

Ģeogrāfiskā vārdnīca ir enciklopēdiska, nevis lingvistiska, un nav aicināta apcerēt izrunas īpatnības, kuŗas neatspoguļo parastā rakstība. Runa galvenokārt ir: 1) par uzsvara vietu un 2) par vārda beigām, kas var būt galotne, ja vārds ir lokāms, bet var būt nelokāma vārda pēdējais burts. 

Reizēm talkā nāk LVPPV, kuŗā ir apm. 5000 vietvārdu saraksts. Tā ir maza daļa no Lielajā pasaules atlantā uzņemtajiem 90 000 vietu nosaukumiem. Taču var uzzināt, kur o īstenībā ir ō, noskaidrot vārda uzsvara vietu un pārbaudīt lokāmību (pie nelokāmajiem rakstīts "nelok.").

Bet vai katrs gatavs tādam vingrinājumam? Kuŗam vienmēr ir pie rokas vajadzīgie avoti?

PZT neapraksta arī neparasti veidotu lietvārdu lietošanu. Piemēram, valsts nosaukums parādās kā Papua-Jaungvineja. No šķirkļa teksta un no šķirkļa Papuas līcis redzams, ka vārdu Papua loka. (Šis princips gan nav bijis skaidrs visiem PZT autōriem.) LVPPV pie šā vārda nav "nelok.", tātad runājam par Papuu-Jaungvineju.

Ja no citvalodas vārda Brunei var dabūt Bruneja (nekādas vainas), tad kā gan Jaungvinejas papuasu zemes nosaukums palicis vietējā, bet mums neērtā veidā? Tam bija vismaz 2 labi risinājumi: 1. Papuasi dzīvo arī salas rietumdaļā, kas ietilpst Indonēzijā. Kāpēc lai austrumdaļa nesauktos Papuasija-Jaungvineja – smukāk par franču Papouasie-Nouvelle-Guinée? 2. Lai izkliedētu patskaņu gūzmu, vārdu var papildināt ar j vai v, izveidojot lokāmu, labi izrunājamu fināli. Tas izmantots, piem., vārdā Bisava. Ja Papuva vai Papuja rādās nederam nesmukas asociācijas dēļ, var uzlikt gaŗumzīmi (Papūja, Papūva), kas attēlo otrās zilbes uzsvaru, kāds šim vārdam ir vairākās valodās. Tāpat Palau varētu būt Palava. 

Grūti nolasāmajam salas nosaukumam Niue tuvāk esot Ņuē. Varētu būt lokāma Ņuve. Jokam.

Ģeogrāfiskai vārdnīcai vai enciklopēdijai arī nav jākrāj un jāiesaka apdzīvotu vietu iedzīvotāju nosaukumi. Vai Montevideā dzīvo "montevideāņi" vai "montevidieši"? 

Domāsim paši.

* Hruščova laika atkusni pa tam nomainīja Brežņeva laika stagnācija. "Pilnīgu krievu valodas dominanti" karšu izdošanā min Ojārs Kalniņš LPA priekšvārdā. 

** Onomatiķiem? Onomatolōgiem?

(PZT)

Eņģelis boļševiku dzirnās

1933. gadā amerikāņu lidotājs Džimijs Endžels (EN Jimmie Angel), lūkodams pēc derīgu izrakteņu pazīmēm augstkalnē Venecuēlas dienvidos, bija ieraudzījis ūdenskritumu, kas vēlāk izrādījās augstākais pasaulē (979 m jeb 3212 pēdu). 1937. gadā viņš kopā ar 3 ceļabiedriem mēģināja pie tā nolaisties, sabojāja šasiju un 11 dienas kājām kūlās atpakaļ pie civilizācijas.

Taču viņam pienākas atklājēja slava. Ūdenskritums nosaukts par Endžela ūdenskritumu. Daudzi atklājumi un objekti nosaukti atklājēja vārdā, piemēram, Magelāna šaurums, Kuka salas.

"Periodikā" atrodam īsu notikuma atreferējumu – 22.01.1938. "Jaunākās Ziņas" vēstī no Londonas:

"Atrasts 6000 pēdu augsts ūdenskritums

L. Londonā, 20. I. Amerikāņu lidotājs Endžels, kas nesen atgriezās Ņujorkā, paziņojis, ka atradis Venecuēlā augstāko ūdenskritumu pasaulē. Mežiem apaugušais apvidus pie Venecuēlas–Brazīlijas robežas vēl ļoti maz izpētīts un tur var nokļūt gandrīz vienīgi ar lidmašīnu. Apdzīvojot to puscivīlizētas indiāņu ciltis. Lidojot pār Aujantepujas kalnu grēdu, kas paceļoties 8000 pēdu augstumā, Endžels ieraudzījis ūdenskritumu. Lidmašīnai sabojājoties, lidotājs, kuru pavadījusi arī viņa laulātā draudzene, bijis spiests nolaisties un turpināt ceļu kājām. Viņš pārliecinājies, ka ūdens Aujantepujas kalnos krīt stāvus no 6000 pēdu augstuma. Tas ir augstākais ūdenskritums pasaulē."

Tâ vai citādi šis stāsts nonācis līdz mūsdienām. Latviešu konversācijas vārdnīcā ziņu par to nav, jo sējumi ar attiecīgajiem burtiem jau bija izdoti, par pasaules augstāko ūdenskritumu neko nezinot (20. gados), bet sējums ar šķirkli "Ūdenskritums" pēc boļševiku iebrukuma 1940. gadā nevarēja iznākt. 

30. gados arī citu persōnu angliskais uzvārds (vai pseidonīms) Angel atveidots Endžels/-a. Tagadējo atveides norādījumu autōrei nav ienācis prātā pārskatīt visus populārākos ģeogrāfiskos nosaukumus. Taču burtkopa -ange- uzsvērtā pozīcijā norādījumos atveidota ar -eindž-, un tas ļauj šo uzvārdu atveidot Eindžels (un ūdenskritums precīzāk dēvējams par Eindžela ūdenskritumu). 

Bet... Lūk, šķirklis ģeogrāfiskajā vārdnīcā "Pasaules zemes un tautas" (1978):

Šis gimalajietis ir dzīvelīgs, sastopams arī Lielajā pasaules atlantā.⁂ Tas var būt iegūlies skolu programmās.*

Džimijs Eindžels strādāja līgumdarbus kartogrāfijā, aerofotogrāfijā u. tml., izpildīja arī Venecuēlas valsts pasūtījumus. No tā par venecuēlieti viņš nekļuva. Jādomā, ka spāniski viņu sauca par Anhelu, un zināms, ka Venecuēlas valsts vadītājs ierosināja ūdenskritumu nosaukt atklājēja vārdā (valstij tika augstākā ūdenskrituma mājvietas gods). Citiem atklājēja vārds nav tālab jāspānisko. 

Ja spāņvalodīgā zemē būtu objekts ES Ángel, kas nozīmētu ko citu, nevis Džimija vārdā nosaukto ūdenskritumu, tas gan būtu latviski atveidojams vārdā Anhels. Ja tādam būtu simbōliska nozīme un citās valodās tas tiktu tulkots, tas varētu būt Eņģelis (vai attiecīgi Eņģeļa ūdenskritums). Bet tâ nav.

Mums ir iespējams objektus nosaukt bez "nomenklatūras" jeb "sugas" apzīmējuma kalns, ezers utt. (Gaiziņš, Kaņieris u. c.). Ar ūdenskritumiem tā nedarām (Pērses ūdenskritums, Abavas rumba utt.). Svešzemē varētu būt ūdenskritums "Anhels", bet tad "Anhela ūdenskritums" būtu tikpat liekvārdīgi kâ "Monblāna kalns". Bet šo sauc ES Salto Ángel, kur salto – 'ūdenskritums', Ángel – atklājēja uzvārds spāniskotā formā (ar Á)**.

Kļūdas cēlonis? Varbūt sovetiem ļoti ļoti nepatika ASV klātbūtne Venecuēlā. Bet varbūt trūka precīzas informācijas: uzrakstītu J. Angel varēja uztvert par hispanofonisku persōnvārdu, kas atveidojams "H. Anhels", un latvieši varēja paķert un pielāgot jau krieviski sagrozītu uzvārdu.***

Atveidošana no spāniskas formas nav korekta pret Džimiju Eindželu, kas vārdnīcā PZT turklāt pārtaisīts par venecuēlieti. Te ir avota kļūda vai tīšs sagrozījums. Uz tāda pamata radusies kļūda jāizlabo, bet apšaubāms pieņēmums vai meli jāatmasko. 

Te nevar taisnoties, ka Venecuēla ir oficiāli hispanofoniska un tāpēc katra objekta vārdam jāizklausās spāniskam.

_____________

⁂  LPA oriģinālnosaukumu sarakstā Angel ved tikai uz "Anhela" ūdenskritumu. Taču latviskojumu sarakstā ir arī "Eindžela" (gan ar norādi uz "Anhela" kā galveno apzīmējumu), un, pats galvenais, "Eindžela" (kā variants) ir iekļuvis arī Latīņamerikas ziemeļu kartē. 

* 70. gados iegūtās skolnieka ģeogrāfijas zināšanas konfrontējot ar citas persōnas zināšanām, kas iegūtas pirms boļševizācijas, objekta nosaukums nesaskanēja.

** Spāņu akūts (⸍) uz burta A norāda uzsvara vietu. Dažās valodās to ignorē. Latīņalfabētiskajās vārdu raksta Angel vai Ángel, bet lasa pēc savas izrunas, kur g var būt līdzīgs mūsu dž, g u. c. Līdzīgi notiek transliterācija citos alfabētos.

*** Tagadējā krievu Vikipēdija atklājēja vārdu atveido pareizi, bet ūdenskritumu turpina dēvēt par "Anhelu"; līdzīgi rīkojas padomju tautas sastāvdaļas baltkrievi, ukraiņi, armēņi, gruzīni, Vidusāzijas turktautas, tadžiki, leiši un latvieši. No krievu pasaules brīvi ir azerbaidžāņi, igauņi un Moldāvijas rumāņi. Bulgāri un grieķi katri savā alfabētā paši atveido pēc spāniskās izrunas. Maķedonieši transliterē g parastākajā veidā (Ангелски). Toties serbu valodā, kas persōnvārdus atveido fonētiski, ir Анђеоски водопад, kur burts ђ apzīmē balsīgu alveopalatālu afrikātu [d͡ʑ] (mīkstu dž, nevis g vai h).

Teic, kur zeme tā

Tēzaurā nav šķirkļa Gvajāna.

Vārds šādā izveidā nav atrasts nevienā leksikogrāfiskā vai enciklopēdiskā Tēzaura avotā. Tas ir korekti, jo Tēzaurs pirmām kārtām ir valodniecisks radījums, kuŗa milzu kuņģī nav grāmatnieka ģeogrāfisko nosaukumu sašķirošanai. 

Bet apciemosim sirmo māmuliņu Latviešu konversācijas vārdnīcu! Enciklopēdijas miesa ir raksti, nevis vārdi un definīcijas. Taču tajā ir arī šķirkļi, kas skaidro vai norāda. Tās 6. sēj. (11 069. slejā) ir šķirklis "Gvajāna, sk. G i ā n a". Skatām: "D. Amerikas apgabals starp Atlantijas ōkeanu, Amazoni un Orinoko. Vairāk kā 1 milj. kv. km., mazākā puse pieder eiropiešu kolōnijām, lielākā Brazilijai un Venesuelai."

Ar gribēšanu tēzaurieši varētu vārdu Gvajāna izlobīt no ģeogrāfiskajiem Gvajānas straume, Gvajānas zemiene, Gvajānas plakankalne un ornitoloģiskā Gvajānas klinškotings, kas viņiem pazīstami. Bet Tēzaura galvenais darbs ir aptvert, nevis definēt. 

Šī karte izstāsta Gvajānas kolonizāciju un parāda tās sekas:

Šie nosaukumi tagad ir vēsturiski. Kartēs, kas atspoguļoja stāvokli pirms neokoloniālisma (tas sākās 60.–70. gados), britu, holandiešu un franču valdījumiem jau bija specificēti nosaukumi, bet tiem pāri šķērsām bija vienojošs uzraksts Gva jā na.

Vai šīs atsevišķās zemes ir "Gvajānas"? Tā var šķist, ja par pamatu ņem spānisko formu, kuŗai lielāks vēsturisks pamats un kuŗa tādā veidā pie mums atceļojusi caur vācu valodu. Konversācijas vārdnīcā izraudzītā forma Giāna neatspoguļo šā vārda netipisko franču izrunu ar "u/v", tāpēc Gviāna ir tuvāk. Precīzāk būtu "Gvijana". Angļu daudzskaitlis The Guianas ir pazīstams arī citādā rakstībā.

Kopumā tās ir viena Gvajāna. Tas paliek fizioģeogrāfisks un vēsturisks apzīmējums.

Tagad pastāv suverēnas valstis Gajāna un Surinama, bet Franču Gvajāna inkorporēta vienotā Francijā kā Gviāna; tās nosaukumā vārds "Franču" [vairs] nav vajadzīgs.

Nostiprināšanai – arī šī karte no EN Vikipēdijas:

Pie visiem svētajiem

Ne visos mīļajam latvietim domātajos valstu un valdījumu sarakstos un norādījumos labi apzīmēta holandiešu Sintmārtena. 

Tā aizņem Svētā Mārtiņa salas dienviddaļu (ziemeļdaļā ir franču Senmartēna). Lielā pasaules atlanta sastādīšanas laikā (iznācis 2008. g.) tā ietilpst Nīderlandes Antiļu salās, un LPA to korekti atspoguļo. Mazajām Antiļu salām pat atvēlēta atsevišķa karte un sīkāks mērogs (vienā cm – 30 km). Sala visos virzienos ir vairākus kilometrus liela. Te fotoizvilkums:

Sintmārtenai tobrīd nav patstāvīga administratīva statusa kā franču Senmartēnai. Kartē labi saskatāma plati ieēnotā valdījumu sauszemes robeža. 

Valodu līdztiesība ievērota slīpinātajos fiziskās ģeogrāfijas apzīmējumos: Senmartēna/Sintmārtena. Lasītājs var izvēlēties. Bet kālab tādu izvēli radīt? Daudzi ģeogrāfiski nosaukumi taču ir tulkojami vai lokalizējami. Ir vismaz viena Ziemsvētku sala, Lieldienu sala un Debesbraukšanas sala, ir valdnieku, jūŗasbraucēju un citu personu vārdā nosauktas zemes un salas (Karalienes Šarlotes salas, Seišela salas, Franča Jozefa zeme u. d. c.). 

Sv. Mārtiņa salu Kolumbs ieraudzījis 1493. gada Mārtiņos. No tā nosaukums, kas kristiešu valodās tiek plaši tulkots. Pirmais elements variējas: pilns vārds vai saīsinājums. 

Izvilkumā redzamas arī divas citas salas, kuŗu nosaukumu nav prātīgi pielāgot svešvalodas skaņām – ne runājot par vēsturi, ne šodienu: Sv. Bērtuļa sala un Sv. Eistahija sala. Turpat Vestindijā un plašā pasaules okeānā tādu ir vēl. Svētās Helēnas sala laimīgi nav kļuvusi par "Senthelīnu", taču Svētās Lūcijas sala, Svētā Vincenta sala un Svētā Pāvila sala diemžēl angliskotas, Svētā Toma sala – portugāliskota. Miera laikā tā parasti nav darīts (spriežot pēc Latviešu konversācijas vārdnīcas).

Jāievēro gan, ka valdījuma administratīvajās robežās mēdz būt vairāk salu, arī sīku, un administratīvais nosaukums visas nenosauc. Politiskajā kartē mēdz būt vairāk fonētisku atveidojumu, kas var būt attaisnojami sevišķi tad, ja nav tradīcijas. Jāatceras arī tas, ka administratīva nosaukuma sastāvā tādi vārdi kā Sala un Zeme tagad tiek rakstīti ar lielu sākumburtu.

Ceļotāju aizbildņa Sv. Kristapa veikums (Jēzus bērniņa pārnešana pār upi) atbalsojas Sv. Kristapa salas nosaukumā (Kolumbs tai devis Kristobala vārdu, kas vēlāk britiem pārveidojies par Kristoferu) un folklorizējies Daugavas pārcēlāja Lielā Kristapa tēlā. Taču tagadējiem salas apdzīvotājiem tas saīsinājies līdz Sv. Kitss. Tādos apstākļos daudz nedomājot, salas nosaukums par jaunu atveidots Sentkitsa. Okupācijas laika Pasaules zemēs un tautās (1978) teritorijas nosaukums ir Sentkristofera-Nevisa. 

Antikrists-komunists bēg no krusta. Pēc valsts formālās atjaunošanas mums nekas nopietni netraucē kaitīgo uzslāņojumu atmest. Ir jāmāk svešu politisku ietekmi nošķirt no pašu valodas dabiskas attīstības.

***

2010. gadā "Nīderlandes Antiļas" tika pārformētas un Sintmārtena kļuva par atsevišķu Nīderlandes Karalistes "zemi". Atlantā tas nozīmētu arī politisku ierakstu pildītiem purpura burtiem. (Ja vēl poligrāfija tiktu līdzi kartogrāfiskajai domai...) 

***

Tālāk fragmentā saskatāms vājprāts, ko sarīkojis uzņēmums "Google LLC", atļaudams pasaules karti ķēpāt kuŗam katram. 

Holandieši savu salas pusīti ar peldu vietām, ruma darītavu un trako lidlauku var būt nodevuši anglofoniskiem intertūristiem un paši nesajēgt, kuŗā brīdī runā savā, kuŗā – tūristu valodā. Bet mums, kultūrtautai, gan vajadzētu saprast, kā funkcionāli un valodiski atšķiŗas izglītojošs pasaules atlants (kabinetā vai plauktā, literārā latviešu valodā) no ceļu kartes (mobilā ierīcē vai salokāmas lapas veidā, vietējā valodā).