Kādas jubilejas sakarā jāizlabo nepilnība, ko reiz kādā nodarbībā pieļāva kāds mācīts filolōgs.
Uz jautājumu, kāpēc saīsināti ir Im. Kalniņš, speciālists atteica, ka tā esot Imanta Kalniņa iegriba un pareizi esot „I. Kalniņš”.
Jautātāja varēja nezināt, ka Imanta Kalniņa darbības sākumā mūzikā nopietna vieta jau bija Indulim Kalniņam – teātŗa un kīnō mūzikas, „Silavas valša” autōram – un vismaz no 60. gadiem muzikogrāfijā ir Ind. Kalniņš un Im. Kalniņš. Tā ir kultūras iegriba. Un kultūras turpinājums – zinām arī Alfr. un Ald. Kalniņu.
Varētu arī zināt brāļu J., Jāz. un Jēk. Mediņu vārdu saīsinājumus. Filolōgs noteikti varētu zināt literātus Andr. Eglīti un Anšl. Eglīti. Varētu arī iedomāties, ka Kr. Barona vārds 20.–30. gados īsināts nevis „vecmodīgi”, bet atšķirīgi no viņa dēla, dakteŗa K. Barona vārda.
Ja nāktu jauns komponists Graubiņš, kuŗa priekšvārds sākas ar J, būtu iemesls „Daudz baltu dieniņu” autōru Jēkabu Graubiņu apzīmēt par Jēk. Graubiņu. Taču „Jēk.” nav parasts katra Jēkaba vārda saīsinājums. Tāpat ir J. Vītols, nevis „Jāz. Vītols”.
Īpašos saīsinājumus lieto gk. muzikogrāfiskās, bibliogrāfiskās u. c. kartotēkās, sarakstos, lai nošķirtu vienas jomas darbiniekus, kuŗu iniciālis un uzvārds sakrīt. Bet tie nav vajadzīgi visur.
Pastāv arī tradicionāli saīsinājumi, kas iniciāļa vietā labi izskatās ielas nosaukuma plāksnē un kartēs – „Kr. Valdemāra iela” acij ir tīkamāk nekā pilnais nosaukums saspiestā šriftā:
Ierēdņiem ir sava taisnība/pareizība „saistošu noteikumu” veidā, taču Krišjāņus un Kristapus tāds „Kr.” joprojām atšķiŗ no Kārļiem, Kurtiem u. c.
Sk. arī piebildes komentāros!
Atslēgas vārds ir "ir". Protams, ka jau labu laiku jāsauc viņu par I. Kalniņu. Vismaz kopš otra Kalniņa nāves. Izskatās, ka arī Im. Kalniņš ir krietni vien slavenāks par otro, tāpēc tīri loģiski, ka ar I. Kalniņš saprot tieši viņu. Kad Roberts Bukarts beigs spēlēt, tad arī viņa brālis laukumā kļūs par R. Bukartu nevis turpinās būt Ri. Bukarts.
AtbildētDzēstMuzikogrāfija taču paliek pēc mūziķa nāves. Saīsinājumi Ru. un Ri. nav gluži literāri, taču ir efektīgi un īsi - der ne tikai uz krekla, bet arī, piemēram, statistikā. Piedodiet, Anonīm, ka tikai tagad atbildu, netika paziņots par jūsu piezīmi!
DzēstNu šī man šķiet līdzvērtīga bezjēdzība «skatīt» saīsināšanai ar «skat.», kur tātad netiek atspoguļotas tikai divas rakstzīmes, bet ietaupīta vispār tiek tikai viena. Pilnīgi nespēju iedomāties, kādā gadījumā būtu nepieciešams rakstīt Alfr. un Ald. Kalniņš, nevis Alfrēds un Aldonis Kalniņš, tas ir, pilnus vārdus. Vispār Kalniņi (sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Kalniņš) ir brīnišķīgs piemērs, ka tam nav nekāda sakara ar personu nesajaukšanu, jo, piemēram, slaveni Alfrēdi Kalniņi vien tur ir minēti veseli četri. Ar sveicieniem team bez galējas nepieciešamības neko nesaīsināt un neabreviēt. :)
AtbildētDzēstGk. bibliogrāfijā, muzikogrāfijā u. tml. vienas jomas darboņu nošķiršanai. Citur parasti nevietā - piekrītu. Partitūras galvenē, koncerta programmiņā vai uz grāmatas vāka saiet pilns vārds un uzvārds, bet tekstā pēc pilna pieminējuma var lietot vārdu, uzvārdu, profesijas apzīmējumu vai ko citu.
AtbildētDzēstĀtrs piemērs: "Eglītis Anšl. Homo Novus. V.Hausmaņa apcere un komentāri. – R.: Jumava, 2006." Sarakstā desmitiem autōru, un vēl vairāk bibliotēku kartotēkās.
Un te "nelabā prakse": http://www.music.lv/conductors/Edgars_Tons/saraksts.htm - Edgara Tona diriģēto darbu sarakstā "Kalniņš Alfr.", bet tālāk "Kalniņš I." (!). Tas pieļaujams, jo Indulis Kalniņš gk. rakstījis mūziku teātrim, bet tāds rets un amizants žanrs kā "Koncerts orķestrim" rada aizdomas par Imantu Kalniņu (tā arī ir, 1966). Taču tradīcijas neievērošana uzreiz liek saminstināties.