Kas par atavismu vai maģiju slēpjas vārdā krievs?
Līdzīga plaši izmantota etnonīma nav citās valodās. Tomēr leišu valodā krievas ir lietots vismaz Nemūnas augšteces baltkrievu apzīmēšanai.
Endzelīns īsi novērtējis: "Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde]". Bet vai tas lienēts uz tāda sarežģīta, antīka pamata? Mūsu valodā vārdus tā neaizņemas – ir jābūt vārdam krievs, lai varētu atvasināt gaŗāku, kā "krievieši", "krievuči". Senkrievu vārds kriviči ir atvasinājums no saknes/celma kriv-.
Aizgūts būs pretējā virzienā. Tāpēc Karulis jau skaidrāk (iesaistīdams XX gs. atzinumus) rāda, ka krievs ir mantots vārds, tās pašas cilmes kā kreiss (ir arī īpašības vārds krievs 'liekts, līkumots'). Par krieviem saukta baltu cilts, kas mitusi Pleskavas zemē, pirms to apsēduši slāvi, kuŗi vēlāk dēvējušies par krivičiem, savas "krieviskās" (baltiskās) izcelsmes nekautrēdamies.
Pleskavas kriviči atšķīrušies no citiem krivičiem, kuŗi līdzīgā kārtā cēlušies no citiem krieviem (leišiem pazīstamajiem).
Pamanīts arī, ka austrumslāvu cilšu apzīmējumi veidoti pēc atšķirīgiem paraugiem: "īsto" slāvu nosaukumi beigušies ar -ani, -eni, bet to, kuŗi cēlušies no citām tautām – ar -iči. Pēdējo nav mazums: kriviči, dregoviči, vjatiči, radimiči u. c.
Tautas (pasaku) etimoloģija tiecas tādus nosaukumus saistīt ar ko nepierādāmu, kristīgā literatūra – ar kādu ciltstēvu vai sentēvu. Vjatiči atsaucas uz valdnieku Vjatko, bet kriviči – uz kādu Krīvu.
Vārda krievs neaktuālums XV gs. ļāvis Zemgalē nomitinātos gūstekņus no Votu zemes nodēvēt par krieviņiem.
***
Šajā kartē (Koryakov Yuri, autōrdarbs) redzami atšķirīgie kriviči un citas austrumslāvu ciltis vai cilšu grupas (maksimāli aptvertā teritōrija). Iekrāsotās platības nez vai bija vienādi blīvi apdzīvotas. Meslu atkarībā nonāca arī neradnieciskas ciltis (zemes) – bija jāmaksā sudrabā un jāiet kaŗot. Pilsētās uzturējās atšķirīgas etniskas kopas. Un bieži notika varas pārgrozības.
Te jau politiska karte ar sarkanu Ruszemes robežu (Trevbus. CC BY-SA 4.0).
Nākamā karte (izgriezums) ļauj nopietni fantazēt, kā varētu būt bijis.
Kartē ignorēti visi somugri, nav diferencēti slāvi ārpus Kijevas valsts, nav uzrādīti galindi tagadējā Piemaskavā. Neiekrāsotajā joslā, ko var iedomāties starp vēlāko Livoniju un Ruszemi, varēja satilpt krietni daudz krievu (varbūt jau slāviskajā nozīmē).
***
Fantāziju rosina arī Polockas vārds (baltkrievu Polatsk, seno austrumslāvu Polotesk), kas nāk no Polotas upes. Ja po- ir priedēklis (un -sk- piedēklis pilsētas vārdā), tad sakne ir lot-. Varbūt upes vārds marķē Latu zemi? Te arī karte (paldies vikipēdistam Garajam), kur tagadējā Ruszemē un Maskavijā iestiepjas Lotigola/Letigola:
Uz Latu gala austrumdaļu Livonija vairs neesot pretendējusi XIII gs. Latvieši gan atrodami gar Daugavu līdz pat Vicebskai arī jaunākajos laikos; tiesa, tur varēja nokļūt darba meklējumos XIX gs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru