latviski jāraksta tā, kā runā

Zelta laikmeta „ortografija” rāda, kā tās izstrādātāji pārzinājuši latviešu valodu.

Vai viņi labi pazina tās runātājus? Protams. Vai viņi bārstīja pērles cūkām? Protams.

Prof. Jānis Endzelīns bija spīdeklis, ko dzīve nolika uz Zemes. Tas sildīja un apgaismoja.

Viņš nebija viens. Viņam bija kolēģi, līdzgaitnieki, kritiķi, oponenti, studenti un epigōņi.

***

Ko domāja prof. Juris Baldunčiks (ap 2020. gadu), runādams par „profesuoru” sastrādājumiem pareizrakstībā?

Runa bija par patskaņu kvantitāti (īsumu vai gaŗumu) svešvārdos, galvenais – par šīs kvantitātes paturēšanu visos vienas saknes vārdos (un vienādās vārdu sastāvdaļās).

Tika mēģināts visus svešvārdus etimoloģizēt un rakstīt gandrīz vai klasisko valodu vārdu veidolos. Klasiskās valodas „profesuori” prata.

Bet netika ievērots, ka svešvārdu aizgūšana notiek caur citām valodām, galvenokārt vācu, un aizguvējs var kādā mērā paturēt aizguvuma devējas valodas skaņu kvantitāti.

Mantotā vārdā izjūtam katra balsiena nozīmi un ievērojam gaŗumu un īsumu. Mums nav grūti pateikt strādāt ar diviem gaŗiem ā, pievienot trešu vārdā pārstrādāt, vēl kādus formās jāpārstrādā, pārstrādātājām utt., un pēdējo saklausāmi un nozīmiski atšķirt no formas pārstrādātajām.

Bet svešvārdos nekas daudz nenotiek un nemainās – protam vai neprotam latīniski, grieķiski, arābiski vai citādiski. („Profesuori” no mums gaida prašanu visādiski.) No svešvārdu elementiem atvasināt jaunus vārdus protam.

Ja 1942. gada ortogrāfijas principi būtu uzturēti arī Latvijā, mēs šodien būtu inteliģentāki. Ja runātāju kolektīva spējīgākā daļa nebūtu izdzenāta uz visiem laikiem. Ja internetā būtu pieejama ierunāta izrunas vārdnīca ar visiem gaŗumiem, intonācijām, uzsvariem, palīguzsvariem. Ja bite būtu lācis.

Tagad svešvārdu skaņu uztvere ir citāda. Bet ne tāpēc vien, ka 1946. gadā gaŗie patskaņi svešvārdos tika „atcelti” (vairs netika apzīmēti vispār).

Analīzītei izvilkums no 1942. gada:

fōnēma

fōnētika

fōnētiķis

fōnētisks

fōnografs

fōnoloģija

fons (pamats)

Salīdzinot ar tagadējās Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas (1995) normēto izrunu, pirmajos četros vārdos atšķiŗas 1 patskaņa, bet nākamajos divos – pat 2 patskaņu izruna. Turpretim pēdējo tagad izrunā fōns – ar gaŗu patskani.

Dažas lietas tātad ir ne tikai citādi, bet arī otrādi. Sengrieķu „fōnētika” tagad vairs neinteresē, jo kāda tad „ētika” var būt „fōnā”. Joks.

Citai analīzītei otrs izvilkums (no tā skaidrs, ka ē jābūt arī vārdnīcā neuzņemtos vārdos ar „rēg”):

rēgula

rēgulārs ..

rēgulēt

Pirmais vārds vēl tagad daudz atrodams ar ē (kad raksta izglītoti skolotāji, vēsturnieki, matemātiķi, teolōgi), diemžēl „pareizi” (kā spiesta kvalificēt Valodas konsultācija) ir ar e:

regula

regulācija ..

regularitāte ..

regularizācija ..

regulariz/ēt ..

regulārs ..

regulārums ..

regulatīvs ..

regulators ..

regul/ēt ..

Te der ielūkoties citu valodu apcirkņos. DE ir Regel un regulieren, ET – reegel un reguleerima. Tas pats redzams citos atvasinājumos. Šajās valodās nav īsuma vai gaŗuma vienādošanas. Nenotiek to pieskaņošana LA vārdam rēgula (kas pats nāk no regō, kur e nebūt nav gaŗš). 

Latviešu un igauņu valoda viena otrai līdzīgi seko svešvārdu aizgūšanas "musturiem", kas redzami vācu valodā. (Zinātāji varētu šajā aspektā izteikties par internacionālismu likteni franču, leišu un krievu valodā.)

Nevajadzīga saskaņošana neskaŗ tādus LV vārdus kā gāze un gazificēt (1942. g. mēģināts vārdam gāze pieskaņot vārdu gāzometrs). Ja, piem., vārdiem gāze un gazotrōns ir atšķirīgs aizguvuma avots un laiks, tad var būt atšķirības, ko pieļauj fonētiskā sistēma. Blakus lietvārdam bāze pastāv īpašības vārdi bazāls un bāzisks.

Bet vārdu „regulators” 1995. gads (pārizdots 2007. g.) bēdīgā kārtā liek rakstīt tālu tālu no izrunas.

Kādiem glītrakstītājiem vienmēr vajadzīga nepamatota, bezjēdzīga vienādošana. 

Un cik gan neausīgiem jābūt lingvistiem, lai nesaklausītu, kā a/ā izruna atšķiŗas vārdos regulātōrs un vibratōrs, un noteikt, kāda te tendence. (Jāskatās balsienu skaits.)

***

Tagadējā ortogrāfija ir arī ietekmējusi un mainījusi kādu vārdu izrunu, ļaudīm tai pieskaņojoties, taču kopumā tā cenšas svešvārdu izrunu atspoguļot labi. 

Svešvārdu skaits strauji aug. Nebūtu jāvelk gaŗumā divas lietas:

• atjaunot ō rakstīšanu tur, kur to runā un kur tas jārunā,
  
• izdeldēt 1958. gada „tikai viena gaŗā patskaņa” politikas recidīvus svešvārdu rakstīšanā.

***

Ne b. Staļina, ne b. Hruščova laika norādījumi (1946., 1958. gadā) neatspoguļo faktiskās izrunas tendences, tātad runā pretī principam "raksta tā, kā runā". Vēlāko gadu pētījumi tās apraksta, taču nav iemiesojušies rakstības uzlabojumos pat t. s. "atjaunotajā Latvijā", un tauta jau septīto gadu desmitu raksta tā, "kā māca komunistiskā partija".

Britija

Lielbritānija ir "liela" daudzās valodās: DE Großbritannien, ET Suurbritannia, LT Didžioji Britanija, UK Велика Британія u. c. Tas ir viens no tradicionāli tulkojamiem nosaukumiem.

Uzmanība būs jāpievērš tās nosaukumam franču valodā Grande-Bretagne. 

Kas ir Bretagne? Bretaņa, angliski Brittany. (DE Bretagne, ET Bretagne, LT Bretanė, UK Бретань.) Nosaukums ir no laika, kad šajā Gallijas daļā apmetās bretoņi no Velsas, Devonas un Kornvolas, kas nebija varējuši palikt Lielbritānijā anglu, sakšu un tamlīdzīgu dēļ. Mazo Bretaņu nesauca par "Mazo", bet lielo par "Lielo" gan. Tur tomēr palika daudz vairāk britu.

Angļu vārdi Britain un Brittany atšķiŗas, tādēļ ērtības labad lieko Great ikdienā izlaiž. To nevar izlaist oficiālajā nosaukumā the United Kingdom of Great Britain and [Northern] Ireland. (Northern jālieto, kopš Īrijas salā ir Īrijas Republika.)

Bet tas nav iemesls īsināt LV vārdu Lielbritānija. Īsināt nekādi nav iespējams, ja vārds Lielbritānija jālieto fiziskās ģeogrāfijas tekstā (par lielāko salu). Un tam nav ne mazākā sakara ar Apvienotās Karalistes vai Britu impērijas lielumu un samazinājumu, kā kāds varbūt iedomājas.

Kas būtu Britānija? Tas ir poētisks vai cildinošs valsts apzīmējums, EN Britannia (kā dziesmā Rule, Britannia!) latviskojums kādā daiļdarbā vai augstā stilā.

Pirmām kārtām, protams, Britānija ir Romas provinces vēsturiskais nosaukums.

skenē un neskendējies!

Katrs būs pamanījis, ka tādi saistītas nozīmes vārdi kā skals un šķila vai skaldīt un šķelt fonētiski atšķiŗas. Tā ir parasta parādība: sk pārvēršas par šķ priekšējās rindas patskaņa (kā e, i) priekšā.

Aizguvumos šķ tiek izmantots līdzīgi. Mums ir vārdi šķipele, šķiperis, šķelmis u. d. c., kuŗos ar šķ atveido lejasvācu [sk] (vārdos schuffel, schipper, schelm).

Augšvācu vārdos [sk] vietā ir [š], tāpēc no Geschäft mums ir šepte. Starptautisko vārdu ar ski-, ske- cilme parasti grieķu, bet vācu vārds mums aizguvuma devējs: skelets < Skelett, skepse < Skepsis, skiti < Skythen. Šie vārdi varbūt jau aizgūti no vācu rakstiem. Arī skečs caur DE Sketch aizgūts no EN sketch, līdzīgi tā variants skice < DE Skizze (nāk no itāļiem).

Mūsu dienās vairs krusttētiņu palīdzības nav, vārdus aizgūstam arī tieši no angļu valodas. Starp datōra perifērijas ierīcēm ir kāda, ko apzīmē optical reader; plašāk tiek izmantots vārds scanner, kas var apzīmēt ierīci, kuŗa izmanto, piemēram, ultraskaņu. Katrā ziņā datnes izveidošana, ar tādu ierīci "ielasot" un noglabājot attēlu, saucas scan(ning). Līdzīga ir kōdu scan "nolasīšana" identitātes apstiprināšanai.

Mums nav grūti to izrunāt angliski, jo abās valodās ir plats e. Kad vajag latviešu vārda, daudzi tomēr lieto skannēt, skanneris, ieskannēt, noskannēt ar a. (Dzirdams, lasāms tīmeklī.)

Bet kā gadījies "skenēt" un "skeneris"? Tas gadījies amatierim, kuŗu vāji konsultējis terminolōgs vai lingvists.

Nu kā šis iedomājies ar e atveidot angļu a, ko mēs uztveŗam par platu e? Kā viņš otram latvietim ierādīs uzrakstīto "ske" runāt ar platu e, turklāt ar šaurinātāju e nākamajā zilbē? Nekā – lai mokās, "skenēt" un "skeneris" runājot ar šauru e.

Nevajadzēja latvieti nostādīt situācijā, kur veidojas "šķe-". Vajadzēja ievērot, ka angļu īsais a tiek atveidots ar a, kā vārdos hakeris < EN hacker, fans < EN fan. Tad būtu iznācis skaneris un skanēšana – tīmeklis tādu pilns. Labākai atšķiršanai no skaņu pasaules tomēr der skanneris un skannēšana, bez tam skaneņa dubultojums ir raksturīgs aizguvumos no ģermāņiem (kā vārdos ķemme, panna, ķerra, baļļa u. c.).

Ja reiz runa par nedabisko, tad "nemācītā tauta" nepieņem arī tādus vārdus kā treneris un numurs. Tos runā ar dubultojumu, kas tīmeklī atspoguļojas formā trenneris un nummurs. (Ne velti 1942. gada Pareizrakstības vārdnīca dod num[m]urs.)

Tiem, kas tā raksta, ir tiesība tā rakstīt, kamēr vien rakstības uzdevums ir attēlot runu un latviešu pareizrakstības princips ir "raksta tā, kā runā". 

Rakstības un izrunas neatbilstības gadījumos muļķīgi jūtas arī latviešu valodas skolotājs: kā lai "pasniedz" izrunu, ko audzēknis parasti nedzird, un rakstību, kas neatbilst tam, ko audzēknis parasti dzird? (Arī patskaņu gaŗumu tādos vārdos kā kino un radio.)

Nobeigumā izvilkums ar Tēzaurprāt literāro vārda variantu skeneris:

skeneris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[MLVV ]

skeners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[SV04, SV96, PP ]

skaners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

skaneris nevēlams; vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[SV05 ]

skenneris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; novecojis

Locīšana

[Ang ]

skenners vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; novecojis

Locīšana

[Ang ]

skanners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

Te viss ir korekti tikai pret neglīto variantu skeneris. Taču uz kāda pamata piešķirta birka "novecojis" Baldunčika rūpīgi krātajiem anglicismiem? Un kuŗš tik varonīgi izlemj, ka cits variants ir "nevēlams"? 

Pareizrakstības vārdnīcā iekļaudami variantu skeners, tās autōri nez vai gaidīja voluntāru revizionismu pārdesmit gadu vēlāk. Šis vārds tolaik vairāk attiecās uz drošības un medicīniskas izmeklēšanas ierīcēm (un atbilda krievu anglicismam, kam tagad blakus ir arī variants ar a).

Var konstatēt kādu lingvistu hiperaktivitāti pašiem tīkama varianta popularizēšanā un par "nevēlamiem" apzīmētu atspiešanā. Viņu supervariantā skeneris laba ir tikai deklinācijas izvēle.

Augstāk aprādīto iemeslu dēļ nebūtu smādējams variants skannēt ar visiem atvasinājumiem.

Endzeliņa ortografija

Nebijis Latvijas Republikas, viņš varbūt nebūtu vadījis RLB Valodniecības nodaļas sēdes un viņa vārds ievērojamu pasaules lingvistu sabiedrībā būtu palicis labāk zināms nekā tautiešos. 

Par viņa labo valodas kopēja slavu jāmin divas liecības. Uzvārdu viņš reiz metrikā slepeni pārlabojis par Endzelīnu, lai tas liecinātu par viņa dzimto izloksni. Tad nu jautri ļaudis dedzīgi labojuši atpakaļ par "pareizo" Endzeliņu. (Atrodami izdevumi, kur šis uzvārds pat vienā tekstā rakstīts divējādi.)

Otra ‒ vēl tagad latviešu ortogrāfiju, kas ieviesta no 1908. gada (ar jauno druku), ne viens vien apzīmē par "Endzelīna ortogrāfiju". To pēc Ortogrāfijas komisijas priekšsēža vārda pienāktos dēvēt par "Mīlenbaha ortogrāfiju" (Endzelīns gan paspējis par priekšsēdi svarīgākajās RLB Zinību komisijas sēdēs).

Par "Endzelīna ortogrāfiju" drīzāk saucams viņa vēl precīzākais rakstības veids: Endzelīns diferencējis homogrāfus, uzrādot zilbes intonāciju apstākļa vārdos kâ, tâ, nekâ, lai tos atšķirtu no ģenitīviem kā, tā, nekā (Pareizrakstības vārdnīcā tie doti kâ variants), reizēm lietojis ę plata e apzīmēšanai.

Kādi par "Endzelīna ortogrāfiju" apzīmē līdz pēckaŗa laikam (1946. g.) nesagandēto ortogrāfiju, kuŗas pamati atspoguļoti 40. gadu sākumā izdotajā Pareizrakstības vārdnīcā un loloti trimdā. Vārdnīca iznāca Endzelīna redakcijā.

Runājot par "riktīgas rakstīšanas vīzes" (Kr. Barons 1864. g.) aktualizēšanu, par "Endzelīna ortogrāfiju" var saukt precīzu 1942. gada kārtības ievērošanu (pretstatā sovetiskai primitivizācijai). Latviešu valodas attīstības kopa atsildītās RLB paspārnē tai devusi cildinošu apzīmējumu klasiskā latviešu pareizrakstība.

[NB. Šajās lapās nav mēģināts to atdarināt. Burts ō rakstīts tur, kur to runā, bet ŗ ‒ kur tam kopš seniem laikiem vieta rakstu valodā.]

***

Kad 80. gadu beigās Latvijā ritēja informatīva apstrāde varas nomaiņai, likās dabiski, ka tiks atjaunota 1946. un 1957. gadā nesakropļota rakstība ‒ pirmspadomju rakstība kļūs par pēcpadomju. Likās nepieņemami vienai latviešu valodas lietotāju kopai citas valodu uzskatīt par svešādu.

Atjaunošanai bija vairāki iemesli: izbeigt nejēdzības, izlabot kļūdas, novērst Latvijas un ārzemju ortogrāfijas nesakritību, turpināt 1908. g. reformu.

Taču reālistiski projekti atklātībā nonāca maz. Soveti noraidīja "reformas" ‒ pašu reformu tie bija iedzinuši neceļā. Tie piesauca valodas nepolitiskumu un ilgu laiku, tâ izrādīdami politiskas atbildības trūkumu un nespēju "laika" gaitā ko lietišķu atrisināt kaut vai ar kompromisu starp dažādām normām.

Nevar teikt, ka nebija diskusiju. Kad apsprieda Ŗ lietderību, Velta Rūķe-Draviņa (tolaik no Zviedrijas) to uzskatīja par vēsturiskas rakstības elementu, rādīdamās nesaprotam, kālab Ŗ jaunajā ortogrāfijā lietots. Lai gan pati bijusi 40. gadu sākuma Pareizrakstības vārdnīcas komisijā.

Avīze ar šajā ziņā simbōlisko nosaukumu "Brīvā Latvija" pie pirmskaŗa rakstības turējās vēl XXI gs. otrajā gadu desmitā. Kad avīze pārcēlās uz Latviju, tajā tika aicināti redaktōri, kuŗi pārzina trimdā lietoto ortogrāfiju. Tagad tajā rakstīšanu pārņēmušas persōnas, kam tā par grūtu.

Kad gs. beigās izplatījās personālie datōri, bija redzams, ka lietotnēs (gan Mac, gan IBM) paredzēta un viegli īstenojama rakstīšana ar Ō un Ŗ.

1942. g. Pareizrakstības vārdnīca plaši pieejama jau kopš 2007. g., kad pielāgota datōrērai. 

Ļaunākos sovetu nodarījumus ortogrāfijai R. Grīsle gadsimta sākumā aprakstījusi valdības biļetenā.

***

Reforma formāli sākās 1908. gadā (oficiāli 20. gadu sākumā), tā atšķirīgi izprasta un ieviesta. Tā nav noslēgusies, kamēr 2 vai pat 3 fonēmas apzīmē ar vienu un to pašu burtu, kamēr ir ar 2 burtiem apzīmējamas skaņas un kamēr vairākos gadījumos burti neatbilst skaņām.

Bet. Vai vajadzīgas diskusijas, ko dalībnieki neprot risināt, un projekti, ko autōri neprot sastādīt?

Varbūt nepilnības jāpārvar pa vienai. Varbūt risinājumiem jābūt fakultatīviem. Varbūt nav jātiecas pēc ideāla rakstības sistēmiskuma. 

Galvenie sovetiskās ortogrāfijas (un tās prakses) trūkumi:

• Ō skandalōza nelietošana ‒ tā skaŗ simtiem aktuālu svešvārdu un persōnvārdu;
  
• E un Ē platuma neapzīmēšana ‒ apzīmēšana balstītu saprotamību, kā arī svešvārdu un svešzemju persōnvārdu labskaņu;
• Ŗ nelietošana pat fakultatīvi ‒ Ŗ joprojām der vārdu nozīmes un gramatisko formu diferencēšanai (piem., 3. pers. formai "ber" jābūt vai nu ar ŗ ‒ beŗ, vai ar apzīmētu platu e saskaņā ar bieži dzirdamu "tīrā celma" paradigmu ‒ bęr);
• vairīšanās labākai uztveŗamībai elastīgi/fakultatīvi lietot trēmu (piem., ë, ï), zilbes intonāciju zīmes (piem., ã, à, â), parādīt uzsvara vietu ar gravi (piem., à) vai punktu · uzsvērtās zilbes priekšā.

Daži teorētiski reformas jautājumi varbūt paliks teorētiski.

• Vai vajadzīgi īpaši burti C c un Č č balsīgo pārinieku Dz dz un Dž dž apzīmēšanai? Būtu glauni un sistēmiski. Burti Ʒ ʒ un Ǯ ǯ pazīstami no fonētiskiem aprakstiem, atrodami Unicode tabulā, tos var piekomandēt tastatūrai. Taču ‒ vai tie bieži vajadzīgi?
• Kad un kâ apzīmēt E e un Ē ē platumu? Ar burtiem Ӕ ӕ un Ǣ ǣ? Būdami lielākoties pozicionāli, šaurie un platie E, Ē sagādā maz raižu, arī cittautieši tos tāpat sistēmā apgūst. Taču ir vārdformas, kur norādīts platums palīdz pareizi uztvert persōnu un laiku, piem., atnes :: atnęs; atnesu :: atnęsu. Pagājušajā gadsimtā ieceri platos E un Ē konsekventi šķirt no šaurajiem atmeta.
  
• Vai vajadzīgs diferencēt dažādos H? Iespējams, ka H vienā vai otrā (vai trešā) veidā izrunā pozicionāli, taču iespēja ko sajaukt ir niecīga.
• Vai pēc Ō reabilitēšanas vajag īpaši parādīt īsā O īsumu un/vai precizēt divskaņa O apzīmējumu?
  

Reforma nevar beigties pilnīgi, taču pagaidām nevar atzīt, ka tā uzvarējusi.

***

Reformas pieteikuma pirmavots (avīzes "Latvija" 12. novembŗa numurā šis ir vai vienīgais materiāls "ar latīņu burtiem" ‒ burt[stab]iņu tobrīd trūkst, un burtlicim gan bijis "jautri"):

***

Vienmēr vietā šis veltījums:  

Agrais arājs. Valodniekam Endzelīnam vārdu druvā

Kā gadiem aru es, tā aŗu,
Un lauks liek pilnām vārpām līkt,
Lai zeltā pārvērst varu vaŗu.
Kā gadiem aru es, tā aŗu
Un bezbēdīgo baru baŗu,
Kas nezālēm ļauj druvā dīgt.
Kā gadiem aru es, tā aŗu,
Lai lauks liek smagām vārpām līkt.

Kārlis Krūza. 1957

Nav par vēlu iegriezties arī jubilejas izstādē!