latviski jāraksta tā, kā runā

Zelta laikmeta ortografija rāda, kā tās izstrādātāji pārzinājuši latviešu valodu.

Vai viņi labi pazina tās runātājus? Protams. Vai viņi bārstīja pērles cūkām? Protams.

Prof. Jānis Endzelīns bija spīdeklis, ko dzīve nolika uz Zemes. Tas sildīja un apgaismoja.

Viņš nebija viens. Viņam bija kolēģi, līdzgaitnieki, kritiķi, oponenti, studenti un epigōņi.

***

Ko domāja prof. Juris Baldunčiks (ap 2020. gadu), runādams par „profesuoru” sastrādājumiem pareizrakstībā?

Runa bija par patskaņu kvantitāti (īsumu vai gaŗumu) svešvārdos, galvenais – par šīs kvantitātes paturēšanu visos vienas saknes vārdos un vienādās dažādu vārdu sastāvdaļās.

Latvijas laikā tika mēģināts svešvārdus etimoloģizēt un rakstīt gandrīz vai klasiskā veidolā. Klasiskās valodas „profesuori” prata.

Taču netika pietiekami ievērots, ka svešvārdus aizgūst caur citām valodām, galvenokārt vācu, un aizguvējs kādā mērā patur aizguvuma devējas valodas skaņu kvantitāti.

Mantotā vārdā izjūtam katra balsiena nozīmi, ievērojam gaŗumu vai īsumu. Mums nav grūti pateikt strādāt ar diviem gaŗiem ā, pievienot trešu vārdā pārstrādāt, vēl kādus formās jāpārstrādā, pārstrādātājām utt., un pēdējo saklausāmi un nozīmiski atšķirt no formas pārstrādātajām.

Bet svešvārdos nekas daudz nenotiek un nemainās – protam vai neprotam latīniski, grieķiski, arābiski vai citādiski. („Profesuori” no mums gaidīja prašanu visādiski.) No svešvārdu elementiem atvasināt jaunus vārdus protam, tādus fonētiski un gramatiski noformējam pēc latviešu likumiem.

Ja 1942. gada ortogrāfijas principi būtu uzturēti arī Latvijā, mēs būtu krietni inteliģentāki. Ja runātāju kolektīva spējīgākā daļa nebūtu izdzenāta vai apspiesta. Ja internetā būtu pieejama ierunāta izrunas vārdnīca ar gaŗumiem, intonācijām, uzsvariem. Ja bite būtu lācis.

Svešvārdu skaņu uztvere ilgus gadus netiek labi atspoguļota rakstībā. 1946. gadā gaŗie patskaņi svešvārdu rakstībā tika „atcelti” (vairs netika apzīmēti), lai gan tika runāti, bet 1957. gadā tie tika „reabilitēti” tikai daļēji. Sovetu norādījumi bija voluntāri un, ļoti ticams, politiski – 1942. gada paraugu varēja uzskatīt par buržuāzisku un elitāru, un tas bija izdots vācu laikā. Norādījumi maz ko izlaboja, bet daudz sabojāja.

Kādi glītrakstītāji allaž pamanās uzspiest vienādošanu iedomāta smukuma (grūti pamatojamas sistēmas) labad.

Sajukuma analīzītei vispirms izvilkums no 1942. gada:

fōnēma

fōnētika

fōnētiķis

fōnētisks

fōnografs

fōnoloģija

fons (pamats)

Salīdzinot ar Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas (1995) normēto izrunu, pirmajos četros vārdos atšķiŗas 1 patskaņa, nākamajos divos – pat 2 patskaņu izruna. Turpretim pēdējo tagad izrunā fōns – ar gaŗu patskani.

Dažas lietas tātad ir ne tikai citādi, bet pat otrādi. Sengrieķu „fōnētika” tagad vairs neinteresē, jo kāda tad „ētika” var būt „fōnā”. Joks.

Cits izvilkums no 1942. gada (ē jābūt visos vārdos ar „rēg-”, arī konspektīvajā kaŗalaika vārdnīcā neuzņemtajos):

rēgula

rēgulārs ..

rēgulēt

Pirmais vārds vēl tagad atrodams ar ē (kad raksta izglītoti skolotāji, vēsturnieki, matemātiķi, teolōgi), diemžēl „pareizi” (kā spiesta kvalificēt Valodas konsultācija) ir tā, kā 1995. gadā, ar e:

regula

regulācija ..

regularitāte ..

regulariz/ēt ..

regulārs ..

regulatīvs ..

regulators ..

regul/ēt ..

Te der ielūkoties citu valodu apcirkņos. DE ir Regel un regulieren, ET – reegel un reguleerima; redzams, ka patskaņa kvantitāte nav vienāda, nav īsuma vai gaŗuma vienādošanas un nenotiek pieskaņošana LA vārdam rēgula (kas nāk no LA regō, kur e nebūt nav gaŗš). Latviešu un igauņu valoda laikam seko svešvārdu aizgūšanas "musturiem", kas redzami vācu valodā.

1995. gadā vienādošana neskaŗ tādus LV vārdus kā gāze un gazificēt (1942. gadā mēģināts vārdam gāze pieskaņot vārdu gāzometrs). Ja, piem., vārdiem gāze un gazotrōns ir atšķirīgs aizguvuma avots un laiks, var būt atšķirības; blakus lietvārdam bāze pastāv īpašības vārdi bazāls un bāzisks. Tādu "nekārtību" skaidro arī ar to, ka runātājs atvasinājumu nesaista ar pamatvārdu.

Bet vārdu „regulators” 1995. gads (pārizdots 2007. gadā) bēdīgā kārtā liek rakstīt tālu no izrunas (izrunā taču gan ā, gan ō).

Un cik gan neausīgiem jābūt lingvistiem, lai nesaklausītu, kā a/ā izruna atšķiŗas vārdos regulātōrs un vibratōrs, un nespētu noteikt, kāda te tendence! (Ir jāskaita balsieni, jāievēro vārda palīguzsvara vieta.)

***

Tagadējā sovetiskā ortogrāfija ir ietekmējusi daudzu vārdu izrunu, ļaudīm tai pieskaņojoties ("runā tā, kā raksta"). Tie, kas mācīti teica "rēgula" un "bazisks", pārmācīti saka "regula" un "bāzisks" vai atdusas un nerunā. Kopumā sovetiskā ortogrāfija cenšas atspoguļot svešvārdu faktisko izrunu, nevis izcelsmi. Tas nav slikti principā ("raksta tā, kā runā"), taču izpildījums ir vājš.

Ne b. Staļina, ne b. Hruščova laika noteikumi (1946. un 1957. gadā) pietiekami neatspoguļo faktiskās izrunas tendences un runā pretī principam "raksta tā, kā runā". Vēlāko gadu pētījumi tās apraksta, taču nav iemiesojušies rakstības uzlabojumos pat t. s. atjaunotajā Latvijā, un tauta jau septīto gadu desmitu tiek dīdīta rakstīt tā, "kā māca komunistiskā partija".

Svešvārdu skaits aug. Nebūtu jāvelk gaŗumā divas lietas:

• atjaunot ō rakstīšanu tur, kur to runā un kur tas jārunā,

• svešvārdu rakstīšanā izdeldēt 1957. gada „tikai viena gaŗā patskaņa” politikas recidīvus.

Latviešu ortogrāfijas XX gs. vēstures apskats: ailab.lv.

Būtiski par ortogrāfijas pārmaiņām okupētajā Latvijā un konservāciju trimdā, arī par kādām prof. Jāņa Endzelīna uzskatu pārmaiņām: Aina Blinkena "Esiet viens, un būsiet stipri!" (Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Nr. 4, 2009).

Britija

Lielbritānija ir "liela" daudzās valodās: DE Großbritannien, ET Suurbritannia, LT Didžioji Britanija, UK Велика Британія u. c. Tas ir viens no tradicionāli tulkojamiem nosaukumiem.

Uzmanība jāpievērš tās nosaukumam franču valodā Grande-Bretagne. 

Kas ir Bretagne? Latviski Bretaņa, angliski Brittany (DE Bretagne, ET Bretagne, LT Bretanė, UK Бретань). Nosaukums ir no laika, kad šajā Gallijas daļā apmetās bretoņi no Velsas, Devonas un Kornvolas, kuŗi nebija varējuši palikt Lielbritānijā anglu, sakšu un tamlīdzīgu dēļ. Mazo Bretaņu nesauca par "Mazo", bet lielo par "Lielo" gan. Tur palika daudz vairāk britu.

Angļu vārdi Britain un Brittany atšķiŗas, tādēļ lieko Great ērtības labad ikdienā izlaiž. To nevar izlaist oficiālajā nosaukumā the United Kingdom of Great Britain and [Northern] Ireland. (Northern jālieto, kopš Īrijas salā ir Īrijas Republika.)

Bet tas nav iemesls īsināt LV vārdu Lielbritānija. To īsināt nekādi nav iespējams, ja vārds Lielbritānija jālieto fiziskās ģeogrāfijas tekstā (par lielāko salu). Un tam nav sakara ar Apvienotās Karalistes vai Britu impērijas kādreizējo lielumu un vēlāko samazinājumu (kā kāds varbūt iedomājas).

Kas ir Britānija? Tas ir poētisks vai cildinošs valsts apzīmējums — EN Britannia (kā dziesmā Rule, Britannia!) latviskojums kādā daiļdarbā vai augstā stilā.

Pirmām kārtām, protams, Britānija ir Romas provinces vēsturiskais nosaukums, kas atspoguļo tālaika britu vārdu. Briti ir ķeltu tautas, ko angliski apzīmē Britons. 

Bet amerikāņu dotā palama the Brits attiecas uz visiem Lielbritānijas pavalstniekiem un līdz šai dienai nav uzskatāma par oficiālu. Par peniju labāks ir eifēmisms the British [people].

Latviešu valodā izveidojies ģenitīvenis Britu- īpašā nozīmē oficiāli lietots daudzu Lielbritānijas valdījumu nosaukumos. Valdījumu palicis visai maz, bet dažos pat saglabājies šis ar lielo burtu rakstāmais vārds.

No ģenitīva izveidojies arī pavalstnieku kopapzīmējums briti — protams, jaunā nozīmē. Tas var būt katrreiz precizējams, piemēram, ja angļi vēlas, lai viņus apzīmē par angļiem.

Kuriozs gan liekas jēdziens British citizenship. Vārds citizen zaudējis agrāko nozīmi '(republikas) pilsonis' un attiecas uz karaļvalsts piederīgajiem (kam ir Lielbritānijas pase). 

skenē un neskendējies!

Katrs būs pamanījis, ka tādi saistītas nozīmes vārdi kā skals un šķila vai skaldīt un šķelt fonētiski atšķiŗas. Tā ir parasta parādība: sk pārvēršas par šķ priekšējās rindas patskaņa (kā e, i) priekšā.

Aizguvumos šķ tiek izmantots līdzīgi. Mums ir vārdi šķipele, šķiperis, šķelmis u. d. c., kuŗos ar šķ atveido lejasvācu [sk] (vārdos schuffel, schipper, schelm).

Augšvācu vārdos [sk] vietā ir [š], tāpēc no Geschäft mums ir šepte. Starptautisko vārdu ar ski-, ske- cilme parasti grieķu, bet vācu vārds mums aizguvuma devējs: skelets < Skelett, skepse < Skepsis, skiti < Skythen. Šie vārdi varbūt jau aizgūti no vācu rakstiem, nevis vāciešu runas. Arī skečs caur DE Sketch aizgūts no EN sketch, līdzīgi tā variants skice < DE Skizze (nāk no itāļiem).

Mūsu dienās vairs krusttētiņu palīdzības nav, vārdus aizgūstam arī tieši no angļu valodas. Starp datōra perifērijas ierīcēm ir kāda, ko apzīmē optical reader; plašāk tiek izmantots vārds scanner, kas var apzīmēt arī ierīci, kuŗa izmanto, piemēram, ultraskaņu. Katrā ziņā, attēla "ielasīšana" un noglabāšana ar ierīci saucas scan(ning). Līdzīga ir kōdu "nolasīšana" identitātes apstiprināšanai.

Mums nav grūti scan izrunāt angliski, jo abās valodās ir plats e. Kad vajag latviešu vārda, daudzi tomēr lieto skannēt, skanneris, ieskannēt, noskannēt ar a (dzirdams, lasāms tīmeklī).

Bet kā gadījies "skenēt" un "skeneris"? Tas gadījies amatierim, kuŗu vāji konsultējis terminolōgs vai lingvists.

Nu kā šis iedomājies ar e atveidot angļu a, ko mēs uztveŗam par platu e? Kā viņš otram latvietim ierādīs uzrakstīto "ske" runāt ar platu e, turklāt ar šaurinātāju e nākamajā zilbē? Nekā – lai mokās, "skenēt" un "skeneris" runājot ar šauru e.

Nevajadzēja latvieti nostādīt situācijā, kur veidojas "šķe-". Vajadzēja ievērot, ka angļu īsais a tiek atveidots ar a, kā vārdos hakeris < EN hacker, fans < EN fan. Tad būtu iznācis skaneris un skanēšana (tīmeklis arī tādu pilns). Labākai atšķiršanai no skaņu pasaules tomēr der skanneris un skannēšana, sevišķi tāpēc, ka skaneņa dubultojums ir raksturīgs aizguvumos no ģermāņiem (kā vārdos ķemmēt, p/v/kanna, ķerra, baļļa, sar. grillēt u. c.).

Ja reiz runa par nedabisko, tad "nemācītā tauta" nepieņem arī tādus vārdus kā treneris un numurs. Tos runā ar dubultojumu, kas tīmeklī atspoguļojas formā trenneris un nummurs. (Ne velti 1942. gada Pareizrakstības vārdnīca dod num[m]urs; turpat arī kommats.)

Tiem, kas tā raksta, ir tiesība tā rakstīt, kamēr vien rakstības uzdevums ir attēlot runu un latviešu pareizrakstības princips ir "raksta tā, kā runā". 

Rakstības un izrunas neatbilstības gadījumos muļķīgi jūtas arī latviešu valodas skolotājs: kā lai "pasniedz" izrunu, ko audzēknis tikpat kā nedzird, un rakstību, kas neatbilst tam, ko audzēknis dzird? (Tāpat ir ar patskaņu gaŗumu tādos vārdos kā kino un radio.)

Nobeigumā izvilkums ar Tēzaurprāt literāro vārda variantu skeneris:

skeneris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[MLVV ]

skeners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[SV04, SV96, PP ]

skaners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

skaneris nevēlams; vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[SV05 ]

skenneris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; novecojis

Locīšana

[Ang ]

skenners vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; novecojis

Locīšana

[Ang ]

skanners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

Te viss ir korekti tikai pret variantu skeneris. Uz kāda pamata piešķirta birka "novecojis" prof. Baldunčika rūpīgi krātajiem anglicismiem? Kuŗš tik varonīgi izlemj, ka cits variants ir "nevēlams"? 

Pareizrakstības vārdnīcā iekļaudami variantu skeners, autori nez vai gaidīja voluntāru revizionismu. Vārds skeners tolaik vairāk attiecās uz drošības un medicīniskas izmeklēšanas ierīcēm un atbilda krievu anglicismam (arī tam tagad blakus ir variants ar a).

Var konstatēt kādu lingvistu hiperaktivitāti pašiem tīkama varianta popularizēšanā un par "nevēlamiem" apzīmētu atspiešanā. Viņu "supervariantā" skeneris laba ir tikai deklinācijas izvēle.

Aprādīto iemeslu dēļ nav smādējams variants skannēt ar visiem atvasinājumiem.

Endzeliņa ortografija

Nebijis Latvijas Republikas, viņš varbūt nebūtu vadījis RLB Valodniecības nodaļas sēdes un viņa vārds ievērojamu pasaules lingvistu sabiedrībā būtu palicis labāk zināms nekā tautiešos. 

Par viņa labo valodas kopēja slavu jāmin divas liecības. Uzvārdu viņš reiz metrikā slepeni pārlabojis par Endzelīnu, lai tas liecinātu par viņa dzimto izloksni. Tad nu jautri ļaudis dedzīgi labojuši atpakaļ par "pareizo" Endzeliņu. (Atrodams pat avīžraksts, kur šis uzvārds rakstīts divējādi.)

Otra ‒ vēl tagad latviešu ortogrāfiju, kas ieviesta no 1908. gada (ar jauno druku), ne viens vien apzīmē par "Endzelīna ortogrāfiju". To pēc Ortogrāfijas komisijas priekšsēža vārda pienāktos dēvēt par "Mīlenbaha ortogrāfiju" (Endzelīns gan paspējis par priekšsēdi svarīgākajās RLB Zinību komisijas sēdēs).

Par "Endzelīna ortogrāfiju" drīzāk saucams viņa paša lietotais precīzākais rakstības veids: Endzelīns diferencējis homogrāfus, uzrādot zilbes intonāciju apstākļa vārdos kâ, tâ, nekâ, lai tos atšķirtu no ģenitīviem kā, tā, nekā (Pareizrakstības vārdnīcā tie doti kâ variants), reizēm lietojis ȩ plata e apzīmēšanai.

Kādi par "Endzelīna ortogrāfiju" apzīmē līdz pēckaŗa laikam (1946. g.) nesagandētu ortogrāfiju, kuŗas pamati atspoguļoti 40. gadu sākuma Pareizrakstības vārdnīcā un loloti trimdā. Vārdnīca iznāca Endzelīna redakcijā.

Runājot par "riktīgas rakstīšanas vīzes" (Kr. Barons 1864. g.) aktualizēšanu, par "Endzelīna ortogrāfiju" var saukt precīzu 1942. gada kārtības ievērošanu (pretstatā sovetiskai primitivizācijai). Latviešu valodas attīstības kopa atsildītās RLB paspārnē tai devusi cildinošu apzīmējumu klasiskā latviešu pareizrakstība.

[NB. Šajās lapās nav mēģināts to atdarināt. Burts ō rakstīts tur, kur to runā, bet ŗ ‒ kur tam kopš seniem laikiem vieta rakstu valodā.]

***

Kad 80. gadu beigās Latvijā ritēja informatīva apstrāde varas nomaiņai, likās dabiski, ka tiks atjaunota 1946. un 1957. gadā nesakropļota rakstība ‒ pirmspadomju rakstība kļūs par pēcpadomju. Likās nepieņemami vienai latviešu valodas lietotāju kopai citas valodu uzskatīt par svešādu.

Atjaunošanai bija vairāki iemesli: izbeigt nejēdzības, izlabot kļūdas, novērst Latvijas un ārzemju ortogrāfijas nesakritību, turpināt 1908. g. reformu.

Taču reālistiski projekti atklātībā nonāca maz. Soveti noraidīja "reformas" ‒ pašu reformu tie bija iedzinuši neceļā. Tie piesauca valodas nepolitiskumu un laika gaitu, tâ izrādīdami politiskas atbildības trūkumu un nespēju ar laiku ko lietišķu atrisināt (kaut vai ar kompromisu starp dažādām normām).

Nevar teikt, ka nebija diskusiju. Kad apsprieda Ŗ lietderību, Velta Rūķe-Draviņa (tolaik no Zviedrijas) to uzskatīja par vēsturiskas rakstības elementu, rādīdamās nesaprotam, kālab Ŗ jaunajā ortogrāfijā lietots. Lai gan pati bijusi 40. gadu sākuma Pareizrakstības vārdnīcas komisijā.

Avīze ar šajā ziņā simbōlisko nosaukumu "Brīvā Latvija" pie pirmskaŗa rakstības turējās vēl XXI gs. otrajā gadu desmitā. Kad avīze pārcēlās uz Latviju, tajā tika aicināti redaktōri, kuŗi pārzina trimdā lietoto ortogrāfiju. Tagad tajā rakstīšanu pārņēmušas persōnas, kam tā par grūtu.

Kad gs. beigās izplatījās personālie datōri, bija redzams, ka lietotnēs (gan Mac, gan IBM) paredzēta un viegli īstenojama rakstīšana ar Ō un Ŗ.

1942. g. Pareizrakstības vārdnīca plaši pieejama jau kopš 2007. g., kad pielāgota datōrērai. 

Ļaunākos sovetu nodarījumus ortogrāfijai R. Grīsle gadsimta sākumā aprakstījusi valdības biļetenā.

***

Reforma formāli sākās 1908. gadā (oficiāli 20. gadu sākumā), tā atšķirīgi izprasta un ieviesta. Tā nav noslēgusies, kamēr 2 vai pat 3 fonēmas apzīmē ar vienu un to pašu burtu, kamēr ir ar 2 burtiem apzīmējamas skaņas un kamēr vairākos gadījumos burti neatbilst skaņām.

Bet. Vai vajadzīgas diskusijas, ko dalībnieki neprot risināt, un projekti, ko autōri neprot sastādīt?

Varbūt nepilnības jāpārvar pa vienai. Varbūt risinājumiem jābūt fakultatīviem. Varbūt nav jātiecas pēc ideāla rakstības sistēmiskuma. 

Galvenie sovetiskās ortogrāfijas (un tās prakses) trūkumi:

• Ō skandalōza nelietošana ‒ tā skaŗ simtiem aktuālu svešvārdu un persōnvārdu;
  
• E un Ē platuma neapzīmēšana ‒ apzīmēšana balstītu saprotamību, kā arī svešvārdu un svešzemju persōnvārdu labskaņu;
• Ŗ nelietošana pat fakultatīvi ‒ Ŗ joprojām der vārdu nozīmes un gramatisko formu diferencēšanai (piem., 3. pers. formai "ber" jābūt vai nu ar ŗ ‒ beŗ, vai ar apzīmētu platu e saskaņā ar bieži dzirdamu "tīrā celma" paradigmu ‒ bȩr);
• vairīšanās labākai uztveŗamībai elastīgi/fakultatīvi lietot trēmu (piem., ë, ï), zilbes intonāciju zīmes (piem., ã, à, â), parādīt uzsvara vietu ar gravi (piem., à) vai punktu "·" uzsvērtās zilbes priekšā.

Daži teorētiski reformas jautājumi varbūt paliks teorētiski.

• Vai vajadzīgi īpaši burti C c un Č č balsīgo pārinieku Dz dz un Dž dž apzīmēšanai? Būtu glauni un sistēmiski. Burti Ʒ ʒ un Ǯ ǯ pazīstami no fonētiskiem aprakstiem, atrodami Unicode tabulā, tos var piekomandēt tastatūrai. Taču ‒ vai tie bieži vajadzīgi?
• Kad un kâ apzīmēt E e un Ē ē platumu? Ar burtiem Ӕ ӕ un Ǣ ǣ? Būdami lielākoties pozicionāli, šaurie un platie E, Ē sagādā maz raižu, arī cittautieši tos tāpat sistēmā apgūst. Taču ir vārdformas, kur norādīts platums palīdz pareizi uztvert persōnu un laiku, piem., atnes :: atnȩs; atnesu :: atnȩsu. Pagājušajā gadsimtā ieceri platos E un Ē konsekventi šķirt no šaurajiem atmeta.
  
• Vai vajadzīgs diferencēt dažādos H? Iespējams, ka H vienā vai otrā (vai trešā) veidā izrunā pozicionāli, taču iespēja ko sajaukt ir niecīga.
• Vai pēc Ō reabilitēšanas vajag īpaši parādīt īsā O īsumu un/vai precizēt divskaņa O apzīmējumu?
  

Reforma nevar beigties pilnīgi, taču pagaidām nevar atzīt, ka tā uzvarējusi.

***

Reformas pieteikuma pirmavots (avīzes "Latvija" 12. novembŗa numurā šis ir vai vienīgais materiāls "ar latīņu burtiem" ‒ burt[stab]iņu tobrīd trūkst, un burtlicim bijis "jautri"):

***

 

Vienmēr vietā šis veltījums (1957. g.):

 

Nav par vēlu iegriezties arī jubilejas izstādē!