Endzeliņa ortografija

Nebijis Latvijas Republikas, viņš varbūt nebūtu vadījis RLB Valodniecības nodaļas sēdes un viņa vārds ievērojamu pasaules lingvistu sabiedrībā būtu palicis labāk zināms nekā tautiešos. 

Par viņa labo valodas kopēja slavu jāmin divas liecības. Uzvārdu viņš reiz metrikā slepeni pārlabojis par Endzelīnu, lai tas liecinātu par viņa dzimto izloksni. Tad nu jautri ļaudis dedzīgi labojuši atpakaļ par "pareizo" Endzeliņu. (Atrodami izdevumi, kur šis uzvārds pat vienā tekstā rakstīts divējādi.)

Otra ‒ vēl tagad latviešu ortogrāfiju, kas ieviesta no 1908. gada (ar jauno druku), ne viens vien apzīmē par "Endzelīna ortogrāfiju". To pēc Ortogrāfijas komisijas priekšsēža vārda pienāktos dēvēt par "Mīlenbaha ortogrāfiju" (Endzelīns gan paspējis par priekšsēdi svarīgākajās RLB Zinību komisijas sēdēs).

Par "Endzelīna ortogrāfiju" drīzāk saucams viņa vēl precīzākais rakstības veids: Endzelīns diferencējis homogrāfus, uzrādot zilbes intonāciju apstākļa vārdos kâ, tâ, nekâ, lai tos atšķirtu no ģenitīviem kā, tā, nekā (Pareizrakstības vārdnīcā tie doti kâ variants), reizēm lietojis ę plata e apzīmēšanai.

Kādi par "Endzelīna ortogrāfiju" apzīmē līdz pēckaŗa laikam (1946. g.) nesagandēto ortogrāfiju, kuŗas pamati atspoguļoti 40. gadu sākumā izdotajā Pareizrakstības vārdnīcā un loloti trimdā. Vārdnīca iznāca Endzelīna redakcijā.

Runājot par "riktīgas rakstīšanas vīzes" (Kr. Barons 1864. g.) aktualizēšanu, par "Endzelīna ortogrāfiju" var saukt precīzu 1942. gada kārtības ievērošanu (pretstatā sovetiskai primitivizācijai). Latviešu valodas attīstības kopa atsildītās RLB paspārnē tai devusi cildinošu apzīmējumu klasiskā latviešu pareizrakstība.

[NB. Šajās lapās nav mēģināts to atdarināt. Burts ō rakstīts tur, kur to runā, bet ŗ ‒ kur tam kopš seniem laikiem vieta rakstu valodā.]

***

Kad 80. gadu beigās Latvijā ritēja informatīva apstrāde varas nomaiņai, likās dabiski, ka tiks atjaunota 1946. un 1957. gadā nesakropļota rakstība ‒ pirmspadomju rakstība kļūs par pēcpadomju. Likās nepieņemami vienai latviešu valodas lietotāju kopai citas valodu uzskatīt par svešādu.

Atjaunošanai bija vairāki iemesli: izbeigt nejēdzības, izlabot kļūdas, novērst Latvijas un ārzemju ortogrāfijas nesakritību, turpināt 1908. g. reformu.

Taču reālistiski projekti atklātībā nonāca maz. Soveti noraidīja "reformas" ‒ pašu reformu tie bija iedzinuši neceļā. Tie piesauca valodas nepolitiskumu un ilgu laiku, tâ izrādīdami politiskas atbildības trūkumu un nespēju "laika" gaitā ko lietišķu atrisināt kaut vai ar kompromisu starp dažādām normām.

Nevar teikt, ka nebija diskusiju. Kad apsprieda Ŗ lietderību, Velta Rūķe-Draviņa (tolaik no Zviedrijas) to uzskatīja par vēsturiskas rakstības elementu, rādīdamās nesaprotam, kālab Ŗ jaunajā ortogrāfijā lietots. Lai gan pati bijusi 40. gadu sākuma Pareizrakstības vārdnīcas komisijā.

Avīze ar šajā ziņā simbōlisko nosaukumu "Brīvā Latvija" pie pirmskaŗa rakstības turējās vēl XXI gs. otrajā gadu desmitā. Kad avīze pārcēlās uz Latviju, tajā tika aicināti redaktōri, kuŗi pārzina trimdā lietoto ortogrāfiju. Tagad tajā rakstīšanu pārņēmušas persōnas, kam tā par grūtu.

Kad gs. beigās izplatījās personālie datōri, bija redzams, ka lietotnēs (gan Mac, gan IBM) paredzēta un viegli īstenojama rakstīšana ar Ō un Ŗ.

1942. g. Pareizrakstības vārdnīca plaši pieejama jau kopš 2007. g., kad pielāgota datōrērai. 

Ļaunākos sovetu nodarījumus ortogrāfijai R. Grīsle gadsimta sākumā aprakstījusi valdības biļetenā.

***

Reforma formāli sākās 1908. gadā (oficiāli 20. gadu sākumā), tā atšķirīgi izprasta un ieviesta. Tā nav noslēgusies, kamēr 2 vai pat 3 fonēmas apzīmē ar vienu un to pašu burtu, kamēr ir ar 2 burtiem apzīmējamas skaņas un kamēr vairākos gadījumos burti neatbilst skaņām.

Bet. Vai vajadzīgas diskusijas, ko dalībnieki neprot risināt, un projekti, ko autōri neprot sastādīt?

Varbūt nepilnības jāpārvar pa vienai. Varbūt risinājumiem jābūt fakultatīviem. Varbūt nav jātiecas pēc ideāla rakstības sistēmiskuma. 

Galvenie sovetiskās ortogrāfijas (un tās prakses) trūkumi:

• Ō skandalōza nelietošana ‒ tā skaŗ simtiem aktuālu svešvārdu un persōnvārdu;
  
• E un Ē platuma neapzīmēšana ‒ apzīmēšana balstītu saprotamību, kā arī svešvārdu un svešzemju persōnvārdu labskaņu;
• Ŗ nelietošana pat fakultatīvi ‒ Ŗ joprojām der vārdu nozīmes un gramatisko formu diferencēšanai (piem., 3. pers. formai "ber" jābūt vai nu ar ŗ ‒ beŗ, vai ar apzīmētu platu e saskaņā ar bieži dzirdamu "tīrā celma" paradigmu ‒ bęr);
• vairīšanās labākai uztveŗamībai elastīgi/fakultatīvi lietot trēmu (piem., ë, ï), zilbes intonāciju zīmes (piem., ã, à, â), parādīt uzsvara vietu ar gravi (piem., à) vai punktu · uzsvērtās zilbes priekšā.

Daži teorētiski reformas jautājumi varbūt paliks teorētiski.

• Vai vajadzīgi īpaši burti C c un Č č balsīgo pārinieku Dz dz un Dž dž apzīmēšanai? Būtu glauni un sistēmiski. Burti Ʒ ʒ un Ǯ ǯ pazīstami no fonētiskiem aprakstiem, atrodami Unicode tabulā, tos var piekomandēt tastatūrai. Taču ‒ vai tie bieži vajadzīgi?
• Kad un kâ apzīmēt E e un Ē ē platumu? Ar burtiem Ӕ ӕ un Ǣ ǣ? Būdami lielākoties pozicionāli, šaurie un platie E, Ē sagādā maz raižu, arī cittautieši tos tāpat sistēmā apgūst. Taču ir vārdformas, kur norādīts platums palīdz pareizi uztvert persōnu un laiku, piem., atnes :: atnęs; atnesu :: atnęsu. Pagājušajā gadsimtā ieceri platos E un Ē konsekventi šķirt no šaurajiem atmeta.
  
• Vai vajadzīgs diferencēt dažādos H? Iespējams, ka H vienā vai otrā (vai trešā) veidā izrunā pozicionāli, taču iespēja ko sajaukt ir niecīga.
• Vai pēc Ō reabilitēšanas vajag īpaši parādīt īsā O īsumu un/vai precizēt divskaņa O apzīmējumu?
  

Reforma nevar beigties pilnīgi, taču pagaidām nevar atzīt, ka tā uzvarējusi.

***

Reformas pieteikuma pirmavots (avīzes "Latvija" 12. novembŗa numurā šis ir vai vienīgais materiāls "ar latīņu burtiem" ‒ burt[stab]iņu tobrīd trūkst, un burtlicim gan bijis "jautri"):

***

Vienmēr vietā šis veltījums:  

Agrais arājs. Valodniekam Endzelīnam vārdu druvā

Kā gadiem aru es, tā aŗu,
Un lauks liek pilnām vārpām līkt,
Lai zeltā pārvērst varu vaŗu.
Kā gadiem aru es, tā aŗu
Un bezbēdīgo baru baŗu,
Kas nezālēm ļauj druvā dīgt.
Kā gadiem aru es, tā aŗu,
Lai lauks liek smagām vārpām līkt.

Kārlis Krūza. 1957

Nav par vēlu iegriezties arī jubilejas izstādē!