Normatīvajā Valsts valodas centra 1998. gada izdevumā "Īpašvārdu rakstība" iekļauts saraksts "Starptautiski atzīto valstu un teritoriju nosaukumi", ko parakstījuši O. Bušs un I. Druviete. Dz. Hiršas patriōtiskā vadībā toreizējais VVC darbojās ne tikvien valodas statusa, bet arī kvalitātes aizstāvībai.
Oficiālam valstu sarakstam bija jāatspoguļo pārmaiņas politiskajā kartē, ieskaitot Maskavas koloniālās sistēmas demontāžu un satelītvalstu ieviešanu Padomju republiku vietā. Netieši standartizēts valstu saraksts bija LVS ISO 4217:1995 tabulā "Valūtu un resursu kodi". Arī Eiropas Kopienu akšu (t. s. acquis) tulkošanai 1997. gadā izveidotajā Tulkošanas un terminoloģijas centrā tika sastādīts tulkošanai noderīgs valstu un teritoriju saraksts. (Ieviesās gan arī nelielas atšķirības starp VVC sarakstu un sarakstu, kas tagad atrodams Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta rokasgrāmatā.)
Pēc krietna ceturtdaļgadsimta uz 90. gadu lēmumu varam atskatīties kā uz vēstures faktu.
Pievērsīsimies nostādnēm, kas likušas "mainīt tradīciju" par labu kādām "valodas īpatnībām un normām" (VVC materiāls nav izrediģēts, bet saprast var):
― Otrajā nodalījumā minēts "visā Vidusāzijas reģionā". Atskaitot Afganistānu, reģiōnā ir tikai 5 bijušās Padomju republikas (ar Kazahiju, no kuŗas Vidusāzijā ietilpa dienviddaļa). To nosaukumi 4 tirku un 1 āriešu valodā ir ar afiksu -stān-, un tos popularizē lielvaras, kas jaucas viņu dzīvē.
Latviskie nosaukumi ar -ija tām darināti krietni pirms Baltijas sovetizācijas (agrāk izmantoja aizgūtos (ar -stan-), bet vēl agrāk visu reģionu dēvēja par "Turkestanu"). Tie ir latviešu tradīcijā un uzturēti pat par spīti citādam krievu Padomju paraugam, un kļuvuši plaši pazīstami. Ir to lietošanas tradīcija. Tad kā var runāt par "tradīcijām" un reizē nīdēt iesakņotu tradīciju?!
Par izskaņu -ija J. Endzelīns 1938. gada "Latviešu valodas skaņās un formās" raksta: "zemju vārdi kā Latvija u. c. ir samērā vēli jaunvārdi". Tajā laikā pasaulē bija ap 50 valstu. No tām Eiropā bija ap 20, citur ap 10 tādu, kuŗu latviskie nosaukumi beidzas ar -ija. Šo produktīvo vārddarināšanas elementu arī tagad izmanto LVEK, veidojot un pielabojot zemju nosaukumus. Tas sasaucas ar -ia vairāk nekā 30 angļu (arī dažiem -y) un -ie ap 30 franču nosaukumos, un -ija vairākās Austrumeiropas valodās; tāds vārda nobeigums balstījis līdzīgas izskaņas izmantošanu pie mums.
Tradīcija veidot zemju nosaukumus ar -ija, kā redzams, ir lieliska. Tā sasaucas arī ar klasisko latīņu valodas fināli -ia (piem., Moldāvijas nosaukumā). No tautas nosaukuma atvasināts nosaukums ar -ija parasti ir ļoti skaidrs.
Vārdiem ar -stān- piebiedrojas valsts ar mākslīgo nosaukumu Pakistāna, bet tā ir Dienvidāzijā. Ir arī sapņu valsts Kurdistāna un autonōms Irākas reģions ar tādu nosaukumu, bet tas ir Vidējos Austrumos. Var pieminēt arī vairākus reģionu nosaukumus dažādās zemēs, piem., Dagestānu Krievijā, un vēsturiskus nosaukumus, kā Indostānu.
Izvilkums no Learn The Stans! || World Geography for Kids. (YouTube)
Jāpiekrīt skolotāja Urbanoviča aizrādījumam TV viktorīnā, ka vienreiz izveidots nosaukums jāpatur. Nosaukumi nav nepārtraukti jāveido. Tāda ir laba tradīcija. Citādi nav tradīcijas.
Lai kādus nosaukumus darinātu Vidusāzijā, tie neietekmē darināšanu Latvijā. Ar -ija esam darinājuši vārdus Somija un Igaunija (arī Karēlija un Ingrija), lai gan šo zemju valodās tās nosauc bez izskaņas vai izmanto elementu -maa. Izskaņa -ija var attiekties uz visas pasaules zemēm (Austrālija, Patagonija), reizēm – vārdus aizgūstot un asimilējot, reizēm – darinot.
Latviski noformētus Vidusāzijas republiku nosaukumus redzam Finanšu ministrijas izdevumā "Ekonomists" (1939. gada 1. dec.):
Padomju Savienības latvieši Maskavas avīzē "Celtne" (likvidēta 1937. gadā) lietojuši ne tikai tādus vārdus kā Turkmenija, Uzbekija, bet arī Tatarija, Bašķirija.
Vēl kāda nianse: Vidusāzijas "savienoto" republiku krieviskie nosaukumi bija divējādi: blakus vārdam ar -stāna bija etnonīma salikums ar vārdu republika (piemēram, "Kazahu .. republika"). Atskaitot kādu neveiklu tulkojumu, otrajam tikpat kā nav pēdu latviešu valodā.
Līdz Krievijas revolūcijai tādu zemju nosaukumu tikpat kā nebija, un vēl miera laikā attiecīgo tautu dzīve likās eksōtiska.
VVC 90. gadu lēmumi bija auksta duša Atmodas skartajiem: Moldāvija un Vidusāzijas republikas tika pārsauktas vārdos, kas tieši atbilst krieviskajiem.
Nevajadzēja aiztikt labus vārdus, pie kuŗiem pus gadsimta laikā bijām pieraduši.
Neatradās arī titulēta lingvista, kas būtu aizrādījis par afiksa -stān- neproduktivitāti un neiederību (faktiski neesību) mūsu vārddarināšanas sistēmā.
Un ka svešvārdus savu vārdu vietā lieto jefiņi.
― Trešajā nodalījumā runāts par valodas ritmu. Un atkal par "tradīcijām".
Ritms runā vai tekstā ir pazīstams, bet par ritmu vārdā zina tikai cītīgākie "Latviešu valodas kultūras jautājumu" un "Valodas aktualitāšu" lasītāji un konferenču apmeklētāji. Vārda ritmu plaši izmanto tautasdziesmas: runa ir par skaņu gaŗumu, zilbju skaitu, uzsvaru un palīguzsvaru.
Cits rakstītāju vietā būtu runājis par analoģiju ar dzimtās valodas vārdiem, proti, par to, kādas skaņas latvietis radis dzirdēt noteiktās pozīcijās, sevišķi izskaņās. Tas būtu arguments, kad vērojams, ka latvieši kādus vārdus runā un raksta citādi, nekā paredzēts agrākā normatīvā izdevumā. Ja viņi noraida "Pasaules zemēs un tautās" ierosināto Tobaga un vēlas "aizbraukt tālu un neatgriezties it nekad", tad ir vietā viņus izklaidēt ar Tobāgo u. tml. Te ritms ir tāds: uzsvērts patskanis reizēm prasās pēc gaŗuma. Tad ā varētu būt arī vārdā "Monāko", kur LVPPV aicina uzsvērt otro zilbi. Kāds iedomājies, ka tā tas varētu skanēt; tam nav pamata, jo vietējā valodā, arī itāļu un vācu valodā Monaco ir pirmās zilbes uzsvars. Mōnako. (Labāk būtu bijis Mōnaka, kā LKV un PZT.)
Latvietim var iepatikties fināle -āna, kas itāļu vārdos Milāna un Toskāna. Vārds Libāna viņam var atgādināt vārdu Lubāna. Bet tas nav iemesls vārda finālē vienmēr runāt -āna. Kas tas par "ritmu"?! Pārējie trīszilbīgie valstu nosaukumi, kuŗos var būt -ana/-āna, sarakstā beidzas ar -āna. Bet prasīt gaŗu ā vārdā Taivana nevar vārda cilmes dēļ (gan ķīniešu, gan vācu izruna ar īsu a). Un latviešu ritms ir labs arī tādos vārdos kā Marana vai Ragana.
Trešās zilbes uzsvars var būt tādā vārdā kā Sanmarīno. Ja uzsvaru pārceltu uz sākumu, trešajā zilbē būtu palīguzsvars. Vārdā Trinidāda tāds ir. Tādā vārdā kā Kiribati 3. zilbes uzsvars ietekmē līdzskaņa gaŗumu, ko neapzīmējam.
Vārdā Kanāda gaŗais ā lietots patvaļīgi, un Amerikā Canada tā netiek runāta ne angliski, ne franciski. "Pamats" ir krievu izruna ar uzsvaru 2. zilbē, kas motivē pagarināt. Vārdā Trinidāda gaŗumu attaisno gaŗš ā līdzīgā daudzu romāņu vārdu izskaņā. Bet vārdā Grenāda pamats ieviest ā ir vārda izruna vācu (ar [a:]) un angļu valodā (ar [ei]) ar uzsvērtu 2. zilbi.
Nez vai te darbojas "tradīcija", "ritms", "īpatnība" vai "norma". Drīzāk – vēlēšanās panākt labāku kārtību. Tā ir laba lieta.
* Virsrakstā citēts folklorizējies kāda lielkrieva dots apzīmējums "nacionālo republiku" tautām, kas rāda, kā viņiem patiesībā "rūp" šo "brālīgo" tautu eksistence. Kazbeks ir virsotne Kaukāzā, un "Kazbek" ir papirosu marka.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru