Papuasija, Malija u. c. vietas

Pašlaik pasaulē  tādu vietu nav. Bet varētu būt.

Apskatīsim dažus no ģeogrāfiskajiem nosaukumiem, kas palikuši vai pataisīti nelokāmi, un pie reizes dažas fonētiskas savādības.

Latviešu lietvārds ir lokāms; deklinācija ļauj uztvert locījumu, dzimti un skaitli. Bet ir arī aizgūti nelokāmi vārdi, kuŗu dzimte un skaitlis jāuzmin no konteksta vai vārdnīcā īpaši jāuzrāda. Vārdnīcai vai nosaukumu sarakstam nav lielas jēgas, ja tajā, piemēram, neparāda, kā lietojams svešs vārds, kas beidzas ar -i: nelokāms vienskaitlis vai lokāms daudzskaitlis. 

Skaidrību dod lokāmi vārdi. Esam smējuši par kungiem, kuŗi atmet galotnes, neprazdami tās lietot. Tomēr paši ne katru svešu īpašvārdu esam spējuši izlocīt, pirms tas sastindzis. Ir daudz tādu romāņu un austrumnieku vārdu, gadās arī neizprasti somugru vārdi. 

Miera laikā mudināts vārdus cik iespējams locīt. Tas atbilst radniecīgai leišu valodas praksei. Vēlākā atkāpšanās par labu nelokāmībai asociējas ar sovetizāciju. Latviešu padomju prese smēlās krieviskos avotos, jo starptautiskā informācija tika apstrādāta Maskavā. Krievi lietvārdus loka, taču arī bijājas "smalku" svešzemju vārdu; bez tam vietas apzīmēšanai viņiem ir prievārdi, kas ļauj teikumā viegli uztvert arī nelocītu vārdu. Mums ir lokatīvs – locījums, kas dabiski piestāv vietvārdiem.

Lokāmība ir latviska pretstatā vairāku izplatītu moderno valodu stingumam. Tā ir dabiska fleksīvo valodu pasaulē. (Fleksīvas ir valodas, kuŗās vārdiem mainās galotnes.)

Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas (PZT) iznāca 1978. gadā. Septiņi autōri un redaktōri – sēru rāmī. Acīmredzot izcīnītas ilgākas principiālas cīņas. PZT (12 000 šķirkļu, kuŗu liela daļa apraksta etnosus un rases) bija lieliska iespēja noteikt virzību uz vietvārdu plašāku lokāmību. Tāds princips aprakstīts PZT ievada paskaidrojumos un īstenots daudzos šķirkļos. 

Taču jau tolaik tas likās skarbs – piemēram, vārda beigu patskaņa o vai u nocirpšana un aizstāšana ar latviešu galotni, kā vārdā Montevidea. 

Tas bija valodiskai jaunradei izdevīgs laiks pēc koloniālo impēriju demontāžas, kad daudziem valstiskiem veidojumiem bija vajadzīgi jauni nosaukumi. Vilcināšanās dēļ 60. un 70. gados tomēr saradās arī nelāgi, grūti izlasāmi nosaukumi. Izdevība netika izmantota*, nācies aprast ar neveikliem risinājumiem. 

PZT savu sūtību neizpildīja arī citādu īpatnību dēļ, piemēram, tādi leišu vārdi kā Ķēdaiņi, Ķelme tajā rakstīti ar K, nevis Ķ. Laika gaitā radās nesaskaņas ar dažiem (ne vienmēr labākajiem) norādījumiem par svešvalodu īpašvārdu atveidi.

Var apšaubīt, vai ir pareizi vienu nosaukumu atveidot divos veidos, lokāmu valsts vai štata nosaukumu nošķiŗot no nelokāma pilsētas vai upes nosaukuma: Džibutijas galvaspilsēta paliek nelokāma Džibuti, lai gan franču "oriģinālā" abas ir Djibouti, nelokāmiem upju vārdiem Misūri un Misisipi līdzās parādās Misūrija un Misisipija. Drusciņa valodas lōģikas un parauga te ir (Tūnisa un Tūnisija, Maskava un Maskavija), bet tos nevar īstenot sistēmiski: netiek veidoti tādi valstu nosaukumi kā "Panamija", "Singapūrija" vai "Luksemburdzija".

Īpašvārdu pētniekiem (onomastiem**) jāpārzina attiecīgie procesi, tendences, projekti un ieteikumi. Uz tiem viņi atsaucas, laiku pa laikam ko iesakot vai nosakot. Ir arī mazas uzvaras, piemēram, dažu Āfrikas zemju (kā Džibutijas, Malāvijas) nosaukumu lokāmības nostiprināšana. 

Tā gan nav plaša taisnīguma atjaunošana, jo PZT (un senāk LKV) balstītā lokāmība tagadējiem lēmējiem noteikti ir zināma. No valstīm PZT lokāmas ir arī, piem., Malija, Haitija, tomēr pašlaik tādas vēl/atkal oficiāli neloka. 

Ģeogrāfiskā vārdnīca ir enciklopēdiska, nevis lingvistiska, un nav aicināta apcerēt izrunas īpatnības, kuŗas neatspoguļo parastā rakstība. Runa galvenokārt ir: 1) par uzsvara vietu un 2) par vārda beigām, kas var būt galotne, ja vārds ir lokāms, bet var būt nelokāma vārda pēdējais burts. 

Reizēm talkā nāk LVPPV, kuŗā ir apm. 5000 vietvārdu saraksts. Tā ir maza daļa no Lielajā pasaules atlantā uzņemtajiem 90 000 vietu nosaukumiem. Taču var uzzināt, kur o īstenībā ir ō, noskaidrot vārda uzsvara vietu un pārbaudīt lokāmību (pie nelokāmajiem rakstīts nelok.).

Bet vai katrs gatavs tādam vingrinājumam? Kuŗam vienmēr ir pie rokas visi vajadzīgie avoti?

PZT neapraksta arī neparasti veidotu lietvārdu lietošanu (un locīšanu). Piemēram, valsts nosaukums parādās kā Papua-Jaungvineja. No šķirkļa teksta un šķirkļa Papuas līcis redzams, ka vārdu Papua loka. (Izskatās, ka šis princips nav bijis skaidrs pat kādiem PZT autōriem.) LVPPV pie vārda nav "nelok.", tātad runājam par Papuu-Jaungvineju.

Ja no citvalodas vārda Brunei var dabūt Bruneja (nekādas vainas), tad kā gan Jaungvinejas papuasu zemes nosaukums palicis vietējā, bet mums neērtā veidā? Tam bija vismaz 2 labi risinājumi: 1. Papuasi dzīvo arī salas rietumdaļā, kas ietilpst Indonēzijā. Kāpēc lai austrumu daļa nesauktos Papuasija-Jaungvineja, vēl smukāk par franču Papouasie-Nouvelle-Guinée? 2. Lai pārvarētu patskaņu sakopošanos, vārdu var papildināt ar j vai v (reizēm t), izveidojot lokāmu, labi runājamu fināli. Tas izmantots, piem., vārdā Bisava. Ja Papuva vai Papuja rādās nederam nesmukas asociācijas dēļ, var uzlikt gaŗumzīmi (Papūja, Papūva), kas attēlo otrās zilbes uzsvaru, kas šim vārdam ir vairākās valodās.

Ģeogrāfiskai vārdnīcai vai enciklopēdijai arī nav jākrāj un jāiesaka apdzīvotu vietu iedzīvotāju nosaukumi. Vai Montevideā dzīvo "montevideāņi" vai "montevidieši"? 

Domāsim paši.

* Hruščova laika atkusni pa tam nomainīja Brežņeva laika stagnācija. "Pilnīgu krievu valodas dominanti" karšu izdošanā min Ojārs Kalniņš LPA priekšvārdā. 

** Onomatiķiem? Onomatolōgiem?

(PZT)