svētdienīgi, bet ne svētsvinīgi

Vai ir bijusi sieviete Žorža Sanda? Vai ir bijis vīrietis Žoržs Sands?

Nav. Vismaz ne tādi, kuŗus varētu identificēt ar XIX gs. franču rakstnieci, kuŗai George Sand ir pseidonīms (EN pen name, FR nome de plume).

Nav arī "latviešu tradīcijas", par ko bildusi "Dienas" red. (https://new.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/foma-es-to-nesauktu-par-jusmu-bet-zinatkari-13969648), lai gan raksta autrise runā tieši par pseidonīmu Žoržs Sands.  

Tradīcija drīzāk ir R. Egles un A. Upīša "Pasaules rakstniecības vēsturē" minētais Žoržs Sands, un tā ir starptautiska. Soveti – tie gan izdeva A. Moruā biogrāfisku sacerējumu ar nosaukumu "Žorža Sanda". Varbūt ne aiz ļaunuma, bet aiz maldības. Bijis grūti salikt kopā "rakstniece Žoržs Sands". 

Amantīne izvēlējās rakstnieka vārdu praktisku apsvērumu dēļ: lai pārvarētu sabiedriskās dzimumu robežas, iegūtu publicēšanās brīvību un iekaŗotu atzinību. Viņai izdevās ar saviem sacerējumiem iegūt pat popularitāti. Tātad bija talantīga.

Tas ir apmēram tāpat, kā angļu George Eliot – Džordžs Eliots, un viss (vēsturē arī "Eljets"). Vairāk par vienu Džordža Eliota darbu tagad diezin vai daudzi izlasa. Bet tos necenšas aizslēpt aiz "Džordžas Eliotas". Autrise (Mērija Ena Evansa) nav slēpusi – viņa vēlējusies, lai viņas beletristiku nevērtē pēc viņas tulkotājas, redaktrises un literatūrkritiķes darbības.

Interesanti, ka arī māsiņas Bronti ir izmantojušas pseidonīmu (Charlotte, Emily, Anne Brontë – attiecīgi Currer, Ellis, Acton Bell) un ar pseidonīmu sākumā izdota arī Šarlotes "Džeina Eira". Viņas gribējušas, lai tie nepārprotami izklausītos pēc vīriešu kristāmvārdiem (par to https://www.victorianweb.org/authors/bronte/cbronte/thormahlen.html).

Prātā nenāk kritizēt Amantīnes dzīvesveidu vai uzskatus, kas bijuši viņas personas daļa, vai spekulēt par viņas dzimumidentitāti. No pseidonīma rakstniece nepaliek par rakstnieku. Varbūt var retoriski vaicāt, vai viņai raksturīgā dzimumpartneŗu mainīšana, pīpēšana un vīriešu uzvalks ir tas, kas jebkad sievietei bijis vajadzīgs, lai panāktu līdztiesību.

Drīzāk būtu interesanti reiz uzzināt, ka kādu pasaulslavenu rakstnieku darbus īstenībā sacerējušas sievietes. Kamēr tas nenotiek, jāatzīst, ka lasāmvielu spēj radīt tiklab vīrieši, kā sievietes, taču mēdz atšķirties gan akcenti, gan patērētājs.

Var pieminēt, ka pseidonīms (reizēm segvārds) var dzīvot savu dzīvi, kādam tādi var būt vairāki, aiz viena var slēpties kolektīvs. Pat kompartijas izdevumā "Cīņa" pašos stagnācijas gados bija tāda kā humora rubrika, kur publicējās Klāra Galviņa. Vēlāk gan atzinās, ka esot "vīriete", tad nozuda. Joki mazi.

***

Līdzīgā sakarā mirkli jāpievēršas kādai televīzijā joprojām izrādītai filmai. Nosaukumu "M. Butterfly" netulko, tieši tāpat, kā netulko operas nosaukumu "Madama Butterfly". Bet, ja to izlasa franciski, tad nekas cits kā "mesjē Butterfly" neiznāk. Nav nekādas "madāmas", kā cenšas iegalvot aktrise ierunātāja. (Un nav jau arī.)

Arī šis nav ne dzimuma, ne dzimtes vai izpausmes jautājums. Tas ir zināšanu un kultūras jautājums.

Starp citu, tas tika cilāts presē jau filmas pirmās izrādīšanas laikā 90. gados.

latviski jāraksta tā, kā runā

Zelta laikmeta ortografija rāda, kā tās izstrādātāji pārzinājuši latviešu valodu.

Vai viņi labi pazina tās runātājus? Protams. Vai viņi bārstīja pērles cūkām? Protams.

Prof. Jānis Endzelīns bija spīdeklis, ko dzīve nolika uz Zemes. Tas sildīja un apgaismoja.

Viņš nebija viens. Viņam bija kolēģi, līdzgaitnieki, kritiķi, oponenti, studenti un epigōņi.

***

Ko domāja prof. Juris Baldunčiks (ap 2020. gadu), runādams par „profesuoru” sastrādājumiem pareizrakstībā?

Runa bija par patskaņu kvantitāti (īsumu vai gaŗumu) svešvārdos, galvenais – par šīs kvantitātes paturēšanu visos vienas saknes vārdos un vienādās dažādu vārdu sastāvdaļās.

Latvijas laikā tika mēģināts svešvārdus etimoloģizēt un rakstīt gandrīz vai klasiskā veidolā. Klasiskās valodas „profesuori” prata.

Taču netika pietiekami ievērots, ka svešvārdus aizgūst caur citām valodām, galvenokārt vācu, un aizguvējs kādā mērā patur aizguvuma devējas valodas skaņu kvantitāti.

Mantotā vārdā izjūtam katra balsiena nozīmi, ievērojam gaŗumu vai īsumu. Mums nav grūti pateikt strādāt ar diviem gaŗiem ā, pievienot trešu vārdā pārstrādāt, vēl kādus formās jāpārstrādā, pārstrādātājām utt., un pēdējo saklausāmi un nozīmiski atšķirt no formas pārstrādātajām.

Bet svešvārdos nekas daudz nenotiek un nemainās – protam vai neprotam latīniski, grieķiski, arābiski vai citādiski. („Profesuori” no mums gaidīja prašanu visādiski.) No svešvārdu elementiem atvasināt jaunus vārdus protam, tādus fonētiski un gramatiski noformējam pēc latviešu likumiem.

Ja 1942. gada ortogrāfijas principi būtu uzturēti arī Latvijā, mēs būtu krietni inteliģentāki. Ja runātāju kolektīva spējīgākā daļa nebūtu izdzenāta vai apspiesta. Ja internetā būtu pieejama ierunāta izrunas vārdnīca ar gaŗumiem, intonācijām, uzsvariem. Ja bite būtu lācis.

Svešvārdu skaņu uztvere ilgus gadus netiek labi atspoguļota rakstībā. 1946. gadā gaŗie patskaņi svešvārdu rakstībā tika „atcelti” (vairs netika apzīmēti), lai gan tika runāti, bet 1957. gadā tie tika „reabilitēti” tikai daļēji. Sovetu norādījumi bija voluntāri un, ļoti ticams, politiski – 1942. gada paraugu varēja uzskatīt par buržuāzisku un elitāru, un tas bija izdots vācu laikā. Norādījumi maz ko izlaboja, bet daudz sabojāja.

Kādi glītrakstītāji allaž pamanās uzspiest vienādošanu iedomāta smukuma (grūti pamatojamas sistēmas) labad.

Sajukuma analīzītei vispirms izvilkums no 1942. gada:

fōnēma

fōnētika

fōnētiķis

fōnētisks

fōnografs

fōnoloģija

fons (pamats)

Salīdzinot ar Pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas (1995) normēto izrunu, pirmajos četros vārdos atšķiŗas 1 patskaņa, nākamajos divos – pat 2 patskaņu izruna. Turpretim pēdējo tagad izrunā fōns – ar gaŗu patskani.

Dažas lietas tātad ir ne tikai citādi, bet pat otrādi. Sengrieķu „fōnētika” tagad vairs neinteresē, jo kāda tad „ētika” var būt „fōnā”. Joks.

Cits izvilkums no 1942. gada (ē jābūt visos vārdos ar „rēg-”, arī konspektīvajā kaŗalaika vārdnīcā neuzņemtajos):

rēgula

rēgulārs ..

rēgulēt

Pirmais vārds vēl tagad atrodams ar ē (kad raksta izglītoti skolotāji, vēsturnieki, matemātiķi, teolōgi), diemžēl „pareizi” (kā spiesta kvalificēt Valodas konsultācija) ir tā, kā 1995. gadā, ar e:

regula

regulācija ..

regularitāte ..

regulariz/ēt ..

regulārs ..

regulatīvs ..

regulators ..

regul/ēt ..

Te der ielūkoties citu valodu apcirkņos. DE ir Regel un regulieren, ET – reegel un reguleerima; redzams, ka patskaņa kvantitāte nav vienāda, nav īsuma vai gaŗuma vienādošanas un nenotiek pieskaņošana LA vārdam rēgula (kas nāk no LA regō, kur e nebūt nav gaŗš). Latviešu un igauņu valoda laikam seko svešvārdu aizgūšanas "musturiem", kas redzami vācu valodā.

1995. gadā vienādošana neskaŗ tādus LV vārdus kā gāze un gazificēt (1942. gadā mēģināts vārdam gāze pieskaņot vārdu gāzometrs). Ja, piem., vārdiem gāze un gazotrōns ir atšķirīgs aizguvuma avots un laiks, var būt atšķirības; blakus lietvārdam bāze pastāv īpašības vārdi bazāls un bāzisks. Tādu "nekārtību" skaidro arī ar to, ka runātājs atvasinājumu nesaista ar pamatvārdu.

Bet vārdu „regulators” 1995. gads (pārizdots 2007. gadā) bēdīgā kārtā liek rakstīt tālu no izrunas (izrunā taču gan ā, gan ō).

Un cik gan neausīgiem jābūt lingvistiem, lai nesaklausītu, kā a/ā izruna atšķiŗas vārdos regulātōrs un vibratōrs, un nespētu noteikt, kāda te tendence! (Ir jāskaita balsieni, jāievēro vārda palīguzsvara vieta.)

***

Tagadējā sovetiskā ortogrāfija ir ietekmējusi daudzu vārdu izrunu, ļaudīm tai pieskaņojoties ("runā tā, kā raksta"). Tie, kas mācīti teica "rēgula" un "bazisks", pārmācīti saka "regula" un "bāzisks" vai atdusas un nerunā. Kopumā sovetiskā ortogrāfija cenšas atspoguļot svešvārdu faktisko izrunu, nevis izcelsmi. Tas nav slikti principā ("raksta tā, kā runā"), taču izpildījums ir vājš.

Ne b. Staļina, ne b. Hruščova laika noteikumi (1946. un 1957. gadā) pietiekami neatspoguļo faktiskās izrunas tendences un runā pretī principam "raksta tā, kā runā". Vēlāko gadu pētījumi tās apraksta, taču nav iemiesojušies rakstības uzlabojumos pat t. s. atjaunotajā Latvijā, un tauta jau septīto gadu desmitu tiek dīdīta rakstīt tā, "kā māca komunistiskā partija".

Svešvārdu skaits aug. Nebūtu jāvelk gaŗumā divas lietas:

• atjaunot ō rakstīšanu tur, kur to runā un kur tas jārunā,

• svešvārdu rakstīšanā izdeldēt 1957. gada „tikai viena gaŗā patskaņa” politikas recidīvus.

Latviešu ortogrāfijas XX gs. vēstures apskats: ailab.lv.

Būtiski par ortogrāfijas pārmaiņām okupētajā Latvijā un konservāciju trimdā, arī par kādām prof. Jāņa Endzelīna uzskatu pārmaiņām: Aina Blinkena "Esiet viens, un būsiet stipri!" (Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Nr. 4, 2009).

Britija

Lielbritānija ir "liela" daudzās valodās: DE Großbritannien, ET Suurbritannia, LT Didžioji Britanija, UK Велика Британія u. c. Tas ir viens no tradicionāli tulkojamiem nosaukumiem.

Uzmanība jāpievērš tās nosaukumam franču valodā Grande-Bretagne. 

Kas ir Bretagne? Latviski Bretaņa, angliski Brittany (DE Bretagne, ET Bretagne, LT Bretanė, UK Бретань). Nosaukums ir no laika, kad šajā Gallijas daļā apmetās bretoņi no Velsas, Devonas un Kornvolas, kuŗi nebija varējuši palikt Lielbritānijā anglu, sakšu un tamlīdzīgu dēļ. Mazo Bretaņu nesauca par "Mazo", bet lielo par "Lielo" gan. Tur palika daudz vairāk britu.

Angļu vārdi Britain un Brittany atšķiŗas, tādēļ lieko Great ērtības labad ikdienā izlaiž. To nevar izlaist oficiālajā nosaukumā the United Kingdom of Great Britain and [Northern] Ireland. (Northern jālieto, kopš Īrijas salā ir Īrijas Republika.)

Bet tas nav iemesls īsināt LV vārdu Lielbritānija. To īsināt nekādi nav iespējams, ja vārds Lielbritānija jālieto fiziskās ģeogrāfijas tekstā (par lielāko salu). Un tam nav sakara ar Apvienotās Karalistes vai Britu impērijas kādreizējo lielumu un vēlāko samazinājumu (kā kāds varbūt iedomājas).

Kas ir Britānija? Tas ir poētisks vai cildinošs valsts apzīmējums — EN Britannia (kā dziesmā Rule, Britannia!) latviskojums kādā daiļdarbā vai augstā stilā.

Pirmām kārtām, protams, Britānija ir Romas provinces vēsturiskais nosaukums, kas atspoguļo tālaika britu vārdu. Briti ir ķeltu tautas, ko angliski apzīmē Britons. 

Bet amerikāņu dotā palama the Brits attiecas uz visiem Lielbritānijas pavalstniekiem un līdz šai dienai nav uzskatāma par oficiālu. Par peniju labāks ir eifēmisms the British [people].

Latviešu valodā izveidojies ģenitīvenis Britu- īpašā nozīmē oficiāli lietots daudzu Lielbritānijas valdījumu nosaukumos. Valdījumu palicis visai maz, bet dažos pat saglabājies šis ar lielo burtu rakstāmais vārds.

No ģenitīva izveidojies arī pavalstnieku kopapzīmējums briti — protams, jaunā nozīmē. Tas var būt katrreiz precizējams, piemēram, ja angļi vēlas, lai viņus apzīmē par angļiem.

Kuriozs gan liekas jēdziens British citizenship. Vārds citizen zaudējis agrāko nozīmi '(republikas) pilsonis' un attiecas uz karaļvalsts piederīgajiem (kam ir Lielbritānijas pase). 

skenē un neskendējies!

Katrs būs pamanījis, ka tādi saistītas nozīmes vārdi kā skals un šķila vai skaldīt un šķelt fonētiski atšķiŗas. Tā ir parasta parādība: sk pārvēršas par šķ priekšējās rindas patskaņa (kā e, i) priekšā.

Aizguvumos šķ tiek izmantots līdzīgi. Mums ir vārdi šķipele, šķiperis, šķelmis u. d. c., kuŗos ar šķ atveido lejasvācu [sk] (vārdos schuffel, schipper, schelm).

Augšvācu vārdos [sk] vietā ir [š], tāpēc no Geschäft mums ir šepte. Starptautisko vārdu ar ski-, ske- cilme parasti grieķu, bet vācu vārds mums aizguvuma devējs: skelets < Skelett, skepse < Skepsis, skiti < Skythen. Šie vārdi varbūt jau aizgūti no vācu rakstiem, nevis vāciešu runas. Arī skečs caur DE Sketch aizgūts no EN sketch, līdzīgi tā variants skice < DE Skizze (nāk no itāļiem).

Mūsu dienās vairs krusttētiņu palīdzības nav, vārdus aizgūstam arī tieši no angļu valodas. Starp datōra perifērijas ierīcēm ir kāda, ko apzīmē optical reader; plašāk tiek izmantots vārds scanner, kas var apzīmēt arī ierīci, kuŗa izmanto, piemēram, ultraskaņu. Katrā ziņā, attēla "ielasīšana" un noglabāšana ar ierīci saucas scan(ning). Līdzīga ir kōdu "nolasīšana" identitātes apstiprināšanai.

Mums nav grūti scan izrunāt angliski, jo abās valodās ir plats e. Kad vajag latviešu vārda, daudzi tomēr lieto skannēt, skanneris, ieskannēt, noskannēt ar a (dzirdams, lasāms tīmeklī).

Bet kā gadījies "skenēt" un "skeneris"? Tas gadījies amatierim, kuŗu vāji konsultējis terminolōgs vai lingvists.

Nu kā šis iedomājies ar e atveidot angļu a, ko mēs uztveŗam par platu e? Kā viņš otram latvietim ierādīs uzrakstīto "ske" runāt ar platu e, turklāt ar šaurinātāju e nākamajā zilbē? Nekā – lai mokās, "skenēt" un "skeneris" runājot ar šauru e.

Nevajadzēja latvieti nostādīt situācijā, kur veidojas "šķe-". Vajadzēja ievērot, ka angļu īsais a tiek atveidots ar a, kā vārdos hakeris < EN hacker, fans < EN fan. Tad būtu iznācis skaneris un skanēšana (tīmeklis arī tādu pilns). Labākai atšķiršanai no skaņu pasaules tomēr der skanneris un skannēšana, sevišķi tāpēc, ka skaneņa dubultojums ir raksturīgs aizguvumos no ģermāņiem (kā vārdos ķemmēt, p/v/kanna, ķerra, baļļa, sar. grillēt u. c.).

Ja reiz runa par nedabisko, tad "nemācītā tauta" nepieņem arī tādus vārdus kā treneris un numurs. Tos runā ar dubultojumu, kas tīmeklī atspoguļojas formā trenneris un nummurs. (Ne velti 1942. gada Pareizrakstības vārdnīca dod num[m]urs; turpat arī kommats.)

Tiem, kas tā raksta, ir tiesība tā rakstīt, kamēr vien rakstības uzdevums ir attēlot runu un latviešu pareizrakstības princips ir "raksta tā, kā runā". 

Rakstības un izrunas neatbilstības gadījumos muļķīgi jūtas arī latviešu valodas skolotājs: kā lai "pasniedz" izrunu, ko audzēknis tikpat kā nedzird, un rakstību, kas neatbilst tam, ko audzēknis dzird? (Tāpat ir ar patskaņu gaŗumu tādos vārdos kā kino un radio.)

Nobeigumā izvilkums ar Tēzaurprāt literāro vārda variantu skeneris:

skeneris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[MLVV ]

skeners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[SV04, SV96, PP ]

skaners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

skaneris nevēlams; vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds

Locīšana

[SV05 ]

skenneris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; novecojis

Locīšana

[Ang ]

skenners vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; novecojis

Locīšana

[Ang ]

skanners nevēlams; vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds

Locīšana

Te viss ir korekti tikai pret variantu skeneris. Uz kāda pamata piešķirta birka "novecojis" prof. Baldunčika rūpīgi krātajiem anglicismiem? Kuŗš tik varonīgi izlemj, ka cits variants ir "nevēlams"? 

Pareizrakstības vārdnīcā iekļaudami variantu skeners, autori nez vai gaidīja voluntāru revizionismu. Vārds skeners tolaik vairāk attiecās uz drošības un medicīniskas izmeklēšanas ierīcēm un atbilda krievu anglicismam (arī tam tagad blakus ir variants ar a).

Var konstatēt kādu lingvistu hiperaktivitāti pašiem tīkama varianta popularizēšanā un par "nevēlamiem" apzīmētu atspiešanā. Viņu "supervariantā" skeneris laba ir tikai deklinācijas izvēle.

Aprādīto iemeslu dēļ nav smādējams variants skannēt ar visiem atvasinājumiem.