papildu[s] u. c.

Tik daudz mēļu pārdzesēts, skaidrojot apstākļa papildus un apzīmētāja papildu atšķirību, taču daudzu apziņā "noskaidrojušās" šādas "atziņas":

1. „Nedrīkst teikt papildus – jāsaka papildu.” 2. „Valodnieki paši nezina, ko grib.”

Katram NAV jāraksta. Taču mums, kas rakstām citiem, jāraksta tik labi, cik katrreiz jaudājam.

Publicēju kādreiz kolēģiem rakstītu apceri par apstākleņu un ģenitīveņu attiecībām.

***

Apstākleņi (apstākļa vārdi) var beigties ar -u, -us un citādi. Izklaidu, izklaidus, izklaidā ir viena apstākleņa varianti. Ir blakus (kâ saka sunim), blaku (kâ Plūdoņa poēmā) un blakām. Ir kopus, kopu un kopā. Mīlenbaha vārdnīcā apstākleņa variants ar -u bieži minēts pirmais, tik tad varianti ar -us, -ā, -ām u. c.

Ģenitīveņi var beigties tikai ar -u (vai vienskaitļa ģen. galotni, kas mūs te neinteresē).

Ģenitīveņiem nebūtu jājūk ar apstākleņiem, jo tiem ir pavisam cita loma teikumā. Tiesa, Normētājs reizēm cenšas panākt, lai apstāklenis un ģenitīvenis atšķirtos arī formāli, ne tikai pēc sintaktiskās funkcijas. Ģenitīveņiem izplatoties, runātāji varbūt paši biežāk izvēlas apstākļa vārdus ar -us. Apstākleņu pamīšām, pamīšu vietā daudz vairāk lieto pamīšus, blaku – blakus (blakus Mīlenbaham dialektisms), līdztekām – līdztekus, augšpēdu – augšpēdus.

Nav daudz bieži lietojamu apstākleņu ar -us, kam blakus būtu "blaku ģenitīveņi”, kâ papildus : papildu, vienlaidus : vienlaidu, kopus : kopu, blakus : blaku, līdztekus : līdzteku (cik nu šo bieži lietojam).

Nav iemesla dažu sakritību dēļ izsludināt vispārēju likumu, ka apstākļa vārds ir ar -us tāpēc, ka ģenitīvenis ir ar -u. Šī nav tik plaša parādība, un šķīrums nav universāls. Tā vispār nav sistēma, kur jādiferencē formas – ir tikai ģenitīveņu formāla sakritība ar dažiem apstākleņiem. Ir "individuālās normas", kas vajadzīgas tāpēc, ka daži apstākleņus ar -us lieto kādeņu vietā (kâ blakus) un retu ģenitīveni par apstākleni (kâ papildu).

Ģenitīveņu ekstrahēšana no apstākleņiem ar -us nav produktīva. No laikus iegūstam laiku, kas ir tā paša laikus variants, kâ arī sakrīt ar lietvārda formām. No čukstus – drīzāk ģenitīvu čukstu, utt. No slepus – arī variantu slepu, no pārmaiņus – ģenitīvu pārmaiņu. Ticami, ka mūs rediģēs, ja runāsim par tupu rāpu vingrojumiem un vēkšpēdu pozām; tomēr tas būs nepietiekamas prakses dēļ. 

Intas Freimanes grāmatā "Valodas kultūra teorētiskā skatījumā" rakstīts par neizprasto, nepieņemto blaku. I. Freimane rakstījusi apstākleņa aspektā. Apstākleņiem aiz -u- lieki neliek klāt -s, galvenokārt skatās, lai apstākleņus nelietotu nepareizi par kādeņiem. Te tēvadēls ir papildus, bet pastarītis varētu būt savulaik modīgais izcilus (kam ir varianti izcili un izcilu). Gadījās gan LLVV sastapt piemēru, kur vārds ar -us formāli lietots atributīvi: pirmajā izklaidus gājienā caur ceļmalas krūmiem.. mēs izcēlām divus zaķus.. Birznieks-Upītis II, 263; taču vārdu savienojuma deverbālā daba ir labi redzama.

Kādeņi jau gadsimtiem nevar beigties ar -us, un apstākleņi kādeņa ādā nekam neder. Tāpēc ir salikteņi blakustiesības, blakusparādības u. c. (blakusjosla elektrōniskajos sakaros) un bija jābūt arī blakuslēmums, blakuspeļņa utt. Te var runāt par valodas izjūtu. Pat Jāņa Petera čukstusvārdi ir pieņemami. Labāk ar sintaktisku paņēmienu veidot salikteni, nekā nepareizi lietot apstākleni.

Tas, ka kāds apstākleņa papildus vietā iešauj papildu, nav dabiska reakcija, kâ liktu domāt daudzie apstākleņu varianti ar -u. Valodas praksē lietot papildu par apstākli ir kļūda – to dara tas, kas pārpratis normējošo prasību par papildu lietošanu. Šī prasība ir pamatota. Mīlenbaha vārdnīcā papildu ir tikai apzīmētāja veidā: papildu ziņas, ergänzende Nachrichten; papildu sējums, der Supplementband. Pretēji I. Freimanei toreiz mēs tagad varam priecāties (jāpateicas arī Normētajam), ka blakus ģenitīvenim papildu ir arī apstāklenis (un pusprievārds un pusaizvārds) papildus.

Otrādā virzienā liela nelaime nevar notikt – ja apstākleni ar -u izmantos par apzīmētāju pirms lietvārda, to uztvers par ģenitīveni. Tādi ir blaku, kopu, paslepu, pamīšu utt.

Ja tādu vārdu kā blaku patiešām vairs lāgā neuztveŗ par apstākleni, tad ir jo mazāk iemesla vairīties tāda ģenitīveņa. Otram draugam – kopu – par nelaimi ir daudz vecu un jaunu lietvārda kopa nozīmju (kopu teōrijas u. c.), kas to nomāc.

Varbūt I. Freimanes aizrādījums nav skaidri uztveŗams aiz tam, ka viņa (toreizējos apstākļos) nevēršas pret vārdnīcās lietoto norādi "adj. nozīmē", tikai pret "adj. nozīmē; nevēl." Varbūt norādei bija skaidri jāpasaka: "Adverbu lietot par adjektīvu nav pareizi." Varbūt šī nozīme nebija jāuzņem vārdnīcā. Tas attiecas uz kopus, papildus, blakus, vienlaidus u. c., ko lieto "adj. nozīmē".

Ģenitīveņi tagad ir atsevišķa „suga”, tie piesaista sev līdzīgos neskaitāmu terminolōģisku darinājumu veidā. Viņu izcelsmei nav lielas nozīmes. Liekas, nav jēgas ģenitīveni vienlaidu saistīt ar kādeni vienlaids – tas drīzāk asociējas ar vienā laidā. Protams, blakus deadverbāliem ģenitīveņiem saglabājas blaku apstāklenis: neviļu uzrakstījums neviļu būs radies neviļus.

Ģenitīveni lietojam kâ kādeni. To var pārbaudīt ar "predikatīvo testu" – labs kādenis var būt izteicējā. Piemēram, lillā puķes : lilijas ir lillā, super meitene : tā dāma ir super. Kādeņi. Luksus prece : Grāmata ir luksus? Rēzus faktori : Šajā būrī pērtiķi ir rēzus? Kaut kas cits. Teikumā māja ir blakus katram izklausās, ka te ir apstāklenis, "apst.", nevis "īp."; par teikumu māja ir blaku var diskutēt.

Jaunā "Latviešu valodas gramatika" atzīst ģenitīveņu predikatīvu lietošanu, kas pirms dažiem gadu desmitiem likās apšaubāma. Nams ir brūns, stiklots un piecstāvu. (Citādi mums būtu grūtāk tulkot.) Ja izteicējā var būt ģenitīvs (lai viņa ņem, kas viņas, un taisās), tur var būt arī ģenitīvenis.

Nav ne mākas, ne nodoma, ne vajadzības ķidāt lielisko I. Freimanes grāmatu. Šāsdienas acīm varbūt par spilgtu šis teikums: Kā rāda minētie piemēri, attiecīgo adjektīvu resp. adverbu atributīvā lietojumā šķīrums latviešu valodā vispār nav bijis konsekvents. Taču Mīlenbaha vārdnīcā nav piemēru, kur blakus, kopus, vienlaidus būtu lietoti atributīvi. Vismaz te šķīrums ir konsekvents. Jā, kâ jau minēts, apstākleņi var būt ar -us, -u un citu nobeigumu.

Pēc šķīruma apjaušanas un iemācīšanās nav grūti to ievērot rakstos: blaku, kopu, papildu, vienlaidu. Spontānā runā var gadīties, ka aiz pateikta papildus piesaista lietvārdu: Mums… ē… būs vajadzīgs papildus… ē… finansējums. Papildus vajadzīgs papildu finansējums.

Rakstos nekam tādam nav jāatgadās.