Latviešu personvārdu varianti ir dabiska lieta. Tādi uzvārdi kā, piemēram, Skutelis pastāv arī variantā Skutels, un regulārs tā latgaliešu variants ir Skuteļs.
Nevērīgā runā mēdz būt patskaņa i izlaidums, kas izskaņu -elis saīsina nominatīvā, bet nemaina vārda locīšanu. Kurzemes zvejniekciemos bērnu runā Pēteris stabili ir Pēterels, taču lokot parādās 2. deklinācija.
XIX gs. mūsu valodā šā sengrieķu autōra vārds veidojās (to rakstīja dažādi), bet XX gs. nostiprinājās ērtais, ritmiskais Aristotelis. Tāds tas bijis izglītības programmās un uzziņu literatūrā. Augstskola svinējusi Aristoteļa svētkus.
Sengrieķu vārdus lietojam pēc tradīcijas. Mūsu Aristotelis glīti atbilst oriģinālam Ἀριστοτέλης (galotni, ko izrunā [ēs], aizstājam ar savu -is). Aristoteļa gadījumā īpatnēja tradīcija ir vairākām kultūrtautām: FR Aristote, IT Aristotele, UK Арістотель, LT Aristotelis, dienvidslāvu Aristotel (bez grieķu galotnes), EN Aristotle. Latgaliešu tradīcijā mēdz būt Aristoteļs.
Vairāki senatnes cilvēku un pat varoņu vārdi tagad grieķiem ir kristāmvārdi. Jaungrieķu Αριστοτέλης (galotni izrunā [is]) kā Aristotelis mums pieskaņojas tādiem vārdiem kā Periklis, Sokratis u. c., kuŗi galotnes dēļ atškiŗas no klasiskajiem, kas mums beidzas ar -s, nevis -is.
Endzelīna atbildēs uz jautājumiem RLB LVK 1937. gadā, pārlabojot kļūmīgo "Aristots", teikts, ka pareizi ir Aristotels. Iespējams, mēģināts atveidojumā sengrieķu vārdam pieskaņot noteiktu latviešu deklināciju (atbilstoši vēsturiskajam celmam).
Tomēr gan agrāk, gan vēlāk bijis daudz Aristoteļa pieminējumu. Ir arī izdoti Aristoteļa darbu tulkojumi, piem.:
Bet kā pieļauts atgadījums Aristotels "Valstslietās"? Var minēt. Vāka maketu parasti veido atsevišķā datnē, varbūt tā nav parādīta korektoram. Ticamāk gan, ka apgāds taupījis: nav bijis literārā redaktora, kas tādas kļūdas izķertu. Bijis gan zinātniskais redaktors, taču zinātne te ir politika, nevis bibliogrāfija vai lingvistika.
Nav izslēgta arī ģeķība. Parasti tādos "apvērsumos" pārgudrs ir kāds viens, kuŗš izrīkojas bez apdoma un atbildības, bet pārējie demonstrē iecietību.
Lai kā bijis, grāmata ar nevajadzīgi pārveidotu autōra vārdu neliekas īsti adresēta lasītājam, kas šo to par autōru jau zina. Vismaz vārdu.
Tāda izrīcība disonē ar cerībām un apbrīnu, ko lasītājs jūt pret jaunlaiku varoņiem, kuŗi ziedojas antīkās pasaules apguvei un tekstu latviskošanai.
Pozitīvā nozīmē piesaista grāmatas nosaukums, kas "neklātienē" līdz šim parasti bijis sausais "Politika".
Paskatījos, ka arī 1922. gadā izdotajā Grieķu īpašvārdu pareizrakstībā latviešu valodā Ernests Felsbergs raksta Aristotels. Bieži novēroju, ka latviešiem trūkst zināšanu un patstāvīgu orientieru un viņi akli absolutizē pirmskara speciālistu izteikas. Visbiežāk saskaros ar Endzelīna dievināšanu — ļaudis ir gatavi kreklu uz krūtīm plēst un aizstāvēt ikvienu viņa izteiku, pat ja tā pausta konkrētu piemēru analīzes brošūrā un nepretendē uz vispārinājumu.
AtbildētDzēst1. Senatnes personvārdu kopums paplašinātos, ja atrastos līdz šim zuduši avoti. Bet Aristoteļa vārds ir atveidots un iegājies. Tas, kuŗš to groza, noliek apsmieklā tulkotājas un apgādu. 2. Dārgakmeņi ne visur iederas. No tiem jāatšķiŗ viltojumi un erzacs.
DzēstVaru tikai piekrist. Iksis man izmeta «Valstslietu» reklāmu. Es, protams, uzklikšķināju. Izrādās, tā grāmata nav nekāda bārenīte: ir ne tikai zinātniskais redaktors, bet arī korektors — Arturs Hansons, kas jau izcēlies ar Feofanu ukraiņu īpašvārdu atveides ieteikumos. Žēl, ka profesionalitātes latiņa šādos fundamentālos izdevumos paliek nemainīgi zema.
Dzēst