mīļā Māra

XX gs. 80. gadu folklōras kustības daļa bija Zālītes priekšlasījums par Māru, kas (vismaz mums) varētu būt senāka par Jēzus māti Mariju. Tas bija laiks, kad Dieva vārdu rakstīja ar lielu burtu, ja ar to apzīmēja folklōras tēlu, bet tikai ar mazu burtu kā kristīgās ticības elementu. Komunistiem laikam neienāca prātā, ka tādā veidā Dievs tiek ne tikai depersonalizēts, bet arī atzīts par pasaules sastāvdaļu, kas ir tikpat objektīva kā daba vai saprāts. Zālīte stāstīja no vēdera un, liekas, no sirds, īsti nevarēdama atsaukties uz miera laika autōriem, kuŗus komunisti bija noslepkavojuši. Gājiens bija labs: paliekot folkloristikas robežās un ārēji atstumjot "bībeles Māru", tomēr tika pašķirts ceļš pie Dieva un latviešu ticības. Lekcija pa daļai akadēmiskā noformējumā lika nopietnāk pievērsties tam, kas ir mūsu pašu.

Vārds Māra var būt variantos Māŗa, Māre u. c., pat daudzskaitlī (Māŗi kā dienas, kurās Māra godināma). Parasti tie ir vārda Marija varianti, kuŗus Latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca (LVVV) apraksta šķirkļos, kas sākas ar Marija, Mara un Mariņa. Tomēr Māra nav viena, jo Māra var būt kāda no Jaunās Derības Marijām un Māra var būt cita apjausta vai pat pielūgta būtne. Un vārda sakne mār- ar mazu burtu var būt salikteņa sastāvdaļa. Bez tam Mārai var būt kas kopīgs ar līdzīgām būtnēm pie citām tautām.

Interesanti, ka igauņiem Marija mēdz būt Maarja, kas skan tuvu mūsu vārdam Māŗa. Kā tas gadījies? Varbūt tā: svētvīri, kas pauda Dieva mātes Marijas slavu, lejasvācu Maria izrunāja ar pirmās zilbes pagarinājumu un ar tādu akcentu izrunāja arī latīņu vārdu Maria. Mēs un igauņi to saklausījām kā Mārija, Māŗa resp. Maarja. (Latviešu Māŗai LVVV gan cenšas piesaistīt kādu krievu Maŗju.)

Tagad baznīcā un garīgos tekstos internacionalizēts variants Marija, bet varianti ar gaŗu ā palikuši tradicionālos lietojumos, kā Māŗas zeme un Māŗas baznīca. Māra palikusi dažās baznīcas dziesmās (Māra .., tā šķīstā jaunava). Pēc ŗ atmešanas nav iespējams meklēt Māras/Māŗas pretstatu, ja tāds bijis (ja Māŗa būtu dievmāte, bet Māra cita dievība). Igauniski par Maarjamaa (Māŗas zemi) joprojām nereti dēvē visu Seno Līvzemi (Livoniju), ko Mārai novēlējis pāvests Inocents III (LA terra mariana). Par Māras zemi turpina dēvēties Latgale, kur pēc kontrreformācijas šo nosaukumu stiprina katoļiem īpašā Dieva mātes pielūgsme.

Māras vārds nostiprinājies ar Jaunavu Mariju saistītu svētku apzīmēšanā (piem., Kāpostu Māra), kā arī sugu nosaukumos, kas kādās valodās saistās ar Mariju. Kad tiek vaicāts, kāds sakars "baznīcas Marijai" ar lopiem, kukaiņiem vai augiem, līdzīgs jautājums būtu jāuzdod vairākām tautām. LV mārdadzim blakus ir DE Mariendistel un LT marijondagis. Līdzīgi margrietiņa parasti ir Marienblume. Vairākos gadījumos Māras vārds nosaukumā ir konstatēts (Māŗas sils, Māres siliņi) pirms saplūšanas saliktenī (mārsils), bet citos var domāt, ka tas regulāri saīsinājies par salikteņa daļu, kā vārdā mārsmilga, pēc vācu Mariengras parauga.

Vairāku valodu fakti apliecina Māras sakaru ar augiem, sevišķi ārstnieciskiem, varbūt arī ar savdabīgu garšu un smaržu apveltītiem. Piemēram, par māriņiem, mārakām vai maranām nosauc smaržīgās madaras. Ar dziedniecību nodarbojās klosteŗos. Vairākās valodās ārstniecības augi un garšaugi ieguvuši apzīmējumus, kas saistās ar Svēto Jaunavu. Kā vācu Marienblatt 'krūzmētra' vai angļu marigold 'kliņģerīte'. Šīs lietas var būt tikai dažus gadsimtus senas. 

Par (bizbiz)mārītes sakaru ar neikdienišķo liecina sinonīmi dievgosniņa, mārgrietiņa, vācu Sonnenkälbchen, Marienkäfer un krievu божья коровушка. 

Vismaz 2 vārdi ar mār- neattiecas uz Māŗu: mārrutks nāk no lejasvācu vai frīzu vārda, kuŗa pirmā daļa nozīmē (aiz)jūŗu; bet mārapīne, kā sauc sapinkojušos, neizsukātus matus, saistīta ar ģermāņiem pazīstamu ļaunīgu radījumu Mahr. 

Cits jautājuma aspekts ir Māras sakars ar piensaimniecību. Ceļu rāda Mīlenbahs, Latviešu valodas vārdnīcā govju aizbildni Māršavu izdalīdams kā atsevišķu vārda Māŗa nozīmi. Vai šis ir pieturas punkts "senas Māras" meklēšanai un atzīšanai? Izraudzītais pamatvārds Māŗa, Māre (nevis Māra) maķenīt runā par labu Marijai vismaz kā formas ar ŗ pamatam. Endzelīns te nedod atšķirīgu etimoloģiju, arī Māršas izcelsmi atvedinot no ģenitīva Mārš-, kas pārveidojies no Māŗas-. 

Māra ir aizgādne, un viņas kults zemkopjiem var būt izveidojies jebkuŗā laikā, varbūt pat pēc reformācijas, kad Svētajai Jaunavai pievērsās mazāk, taču priekšstati par viņas labestiem palika. 

Kāda ir Māra? Varbūt viņa ir vai parādās kā večiņa. Varbūt viņa ir stalta sieva "Senajā Klētī" darinātā tautastērpā. Bet varbūt viņa pat nav antropomorfiska. 

Pārsteidzīgs ir MLVV formulējums "Seno latviešu dievība – sieviešu aizstāve, auglības un svētības devēja, govju sargātāja." Tas, kas dzīvo kādu cilvēku priekšstatos, nebūtu jāapraksta kā fakts. Tam ir tiesības pastāvēt, taču drošāk būtu tādu aprakstu aizņemties no dievturības un kā tādu to arī uzrādīt. 

Var tikai zīlēt, kad un kā, un vai kādas māriņas pārtapušas par laumiņām un Māra pārņēmusi dažus Laimas pienākumus. 

Ieskatu LVVV materiālos par Māru piedāvā šis referāts: "Māras vārds latviešu valodas 16. un 17. gadsimta tekstos un tā atspoguļojums “Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā”: Īpašvārdi un sugasvārdi" (BALTISTICA LII(1) 2017 149–169).

Tur piesardzīgi aizrādīts:
"Nereti, rakstot par Māru latviešu folkloras kontekstā, tiek izteikti pieņēmumi, ka Māras tēls ir sinkrētisks. Piemēram, Edīte Olupe (Olupe 1992, 118) raksta, ka “[k]ontaminējoties ar Dievmāti Mariju, (..) arhaiskā Zemes māte jeb varbūt govju Māršaviņa iegūst jaunas īpašības. Un cik sinkrētiska mūsu tautas priekšstatu vēlīnajā slānī (pēc kristietības ieviešanās) ir pati Māra, tik divējādas (gan īsti tautiskās, gan pārveidotas un nepārveidotas kristīgās) ir ar šo dienu saistītās ieražas”. Tieši uz to nenorādot, tiek pieļauta baltu dievības ar tādu (vai līdzīgu) vārdu pastāvēšana (sal. arī Līdeks 1940, 146–147)."

Lai kādu nozīmi Māras vārdā tagad saskatītu vai iedēstītu, nav pavisam neticami, ka šis vai homonīmisks vārds ir vecāks vai pat mūžsens (ja to skata dažādu tautu folklorā vai tam velk paralēles ar seniem citu valodu vārdiem). 

Kāda gan varētu būt "senāka Māra"...

Te dažas nemīļas un nesvētas Māras (tepat no Vikipēdijas):

The Mare: The Nightmare Monster That Crushes Men in Their Sleep.

The demons of Mara, palm leaf manuscript, Nalanda, Bihar.

Mara's assault on the Buddha (an aniconic representation: the Buddha is only symbolized by his throne), 2nd century, Amaravati Stupa, India

Nachtmahr, "Nightmare", by Johann Heinrich Füssli (1802).

The Mare as a 'nasty older lady', according to Scandinavian folklore, "riding" a sleeping person.

Te ik gadu dedzināma vai slīcināma Māriņa:

Goddess of cold, frost, winter, death, and agriculture

Senindiešu vārds Māra skanējis tieši tāpat kā Māra tagad skan latviešu valodā. Līdzīgās valodās mūsu un indiešu senči runājuši pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Indieši Māru pieminējuši kādā no Vēdām (pirms 3000 gadiem), bet sīkāk priekšstati par Māru kā ļaunu garu attīstījušies budismā. 

Savādi arī tas, ka pie mums nav pazīstams ģermāņu un slāvu riebeklis Māra, kas redzams arī angļu vārdā nightmare un franču cauchemar. Varbūt mums pietiek ar Lietuvēnu.

Dainas, pat ar principu "dziesmu dziedu kāda bija", daudz par Māras senumu nepavēsta. Nopietnāk būtu pievērsties Māŗas kambaŗiem (ne alām pie Abavas) jeb Māras sakrālajai saimniecībai. Atrodams apkopojums par mitologu un folkloristu atklāto.

Māras ne vienmēr labā daba un ciešā saistība ar dzīvniecisko tomēr var sasaukties ar viņas vārdamāsu vai vārdabrāļu darbiem. Tad būtu jāpiekrīt, ka Māra pēc vārda ir sena.