puslokāmais

Austrumbaltu divdabja ar -dam- latviešu nosaukums "daļēji lokāmais" ir neparasts. Vai dzimtes un skaitļa formu maiņu var saukt par locīšanu, kas parasti ir paradigmatiska galotņu maiņa locījumu formās (deklinēšana) vai persōnu formās (konjugēšana)? Kāpēc "pilnīgi" lokāmos divdabjus saista ar gramatisko laiku, bet šo ne? Un kāpēc tam kaut drusciņas nepienākas kārta? 

Vai netiek pārspīlēta šā divdabja apstākļa vārda daba? Kad stāsta par divdabja ar -ot- atšķirībām no divdabja ar -dam-, tiek uzsvērts, ka -dam- vairāk saistās ar darītāju, nevis apstākļiem. Tas pat pieskaņojas tam dzimtē un skaitlī.

Divdabis ar -dam- var pieņemt objektu papildinātājā, kā daži citi divdabji. Un katrs divdabis vienmēr paliek darbības vārda forma (ja nav adjektivizējies un attālinājies nozīmē).

Tagadni un darāmo kārtu šim divdabim var piedomāt. Prof. Endzelīnam tas ir "tagadnes aktīvais divdabis ar -dams" (LVG 720. §). Jaunā Oranžā šo divdabi apskata arī šajos aspektos un vēl pagodina par "puslokāmu" (1252. §).

Ir rozei rozes smārds, viens pīpis, kāds tai vārds.

Šā divdabja drukasdzīve rāda, ka agrāk tas "locījies" un puspajokam reizēm "izlokās" arī mūsdienās. Vecā Oranžā to neloka mūsdienu literārajā valodā, bet jaunā Oranžā min piemēru no O. Vācieša, kur daļēji lokāmais ielocījies datīvā: lai citas galaktikas ciemiņam – kad nu kā būdamam – atrādītu, kāpēc mēs bijām tik mirstīgi. Dzejnieks un filolōgs O. Vācietis varēja ar tādu formu pastiprināt situācijas sirreālismu. 

Rakstu valodā netiešo locījumu formas tagad esot sastopamas "retumis" (jaunā Oranžā). To pašu vārdu "retumis" lietojusi arī vecā (piemēri apakšpusē):

Divdabis ar -dam- reizēm nepelnīti atstumts, sevišķi no netiešajiem locījumiem, taču, iedomājot par divdabi ar -oš-, kam nav papildinātāja: ja nu divdabis ar -dam- reizēm aizstāj divdabi ar -oš-? Tas nevairās papildinātāja, un tā funkcijas ir plašākas par akadēmiski piespriesto (sekundāras darbības nosaukšana).

Populārajā citātā "velns staigā apkārt kā rūkdams lauva" vārdu rūkdams var izlasīt kā divdabja rūcošs sinonīmu (apzīmētāja funkcijā, kā vēlāk Bībelē sarediģēts), bet to var interpretēt 'velns staigā apkārt kā rūkdams [apkārt staigā] lauva', un tad tā ir parasta apstākļa funkcija (liekais elidēts).

Cits plaši zināms kultūrvēsturisks fakts ir Rīgas Latviešu biedrības dibināšana 1868. gada martā ar nosaukumu Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem. Neba igauņi kādi diedelnieki – bija trūkums (iepriekšējais bijis neražas gads). Vārdu latvisks un priekš lietojumu nosaukumā tagad varētu apzīmēt par vācisku un ciesdams rakstījumu par nenostabilizētu, taču funkcijas divdabis pilda stingri. 

Ja XIX gs. otrās puses periōdikā pameklējam bieži lietotu vārdu daļēji lokāmo divdabi, sastopam elastīgu locīšanu. Tā, meklējot formu kliegdamus, "Mājas Viesī" 1884. g. atrodam:

Taisnības labad jāsaka, ka 1891. gadā "Baltijas Vēstnesī" publicēta kāda RLB Zinību komisijas autōra Auziņa kritika (par Dinsberģa izteiksmi) un pat labojumi:

Redzam, ka RLB ZK darbojusies it sparīgi, un nojaušam, kur cēlusies viena otra tagadējā rakstu valodas norma (un dzelžains normatīvisms).

Tā nonākam līdz citam jautājumam: kādu burtu rakstīt -dam- priekšā, ja izrunā dzirdams [z]. Skolā māca, ka divdabi ar -dam- veido no nenoteiksmes celma. Atpakaļ uz skolu un veidojam: lūzt – lūzdams, nest – nesdams. Iet tā lieta! Protams, s izrunā [z]. Māka rokā? Ejam tālāk: ēst – ēsdams, mest – mesdams... Bet kas tev deva: izrādās, dažiem verbiem ne tikai jāizrunā, bet arī jāraksta s vietā z. Un kāpēc jāraksta z – tāpēc, ka pagātnē ir d vai t...

Vai mūsdienu skolnieki šajā vietā nesaka "come on"? Labi, ka skolotājai ir brīnumnūjiņa "zadata", kas jāvicina tik reižu, cik jāraksta divdabis ar -dam-, kuŗa priekšā jāliek s vai z.

Prasās morfolōģiski rakstīt elsdams pūsdams (kā bieži rakstīts vēl pirms nepilna gadsimta**) vai fonētiski elzdams pūzdams (ja tiešām rakstītu, kā runā). Bet tiek prasīts ("fonomorfoetimolōģiski") rakstīt elsdams pūzdams. Te elšanu var viegli pazīt, bet pūšanu – ar grūtībām.

Nenoteiksme ar t noteikto miju (kas d un t pārvērš un z asimilē par s) ir vecāka par daļēji lokāmo divdabi ar asimilāciju d priekšā (kas padara s balsīgu). Ja to atzītu, varētu morfolōģiski rakstīt nenoteiksmes s vai z un būtu ievērojami vieglāk.

Taču tagadējā pareizrakstība ieaugusi ticībā, ka valodu Laima dāvājusi vienā dienā. Tāpēc divdabī ar -dam- jāuzbuŗ d, t vai z no pagātnes celma, lai gan tie šajā divdabī nevar nonākt (jau pārveidoti par [s] nenoteiksmē -t priekšā). Nenoteiksme ar ko līdzīgu -ti vai -tu bijusi ne tikai baltiem, to restaurē indoeiropiešu pirmvalodā.

NB. Šī ziņa nav tūlītējai lietošanai. Lai atceramies: danaju bīstos i' dāvanas nesdamu!**

Autōrs priecāsies, redzot lasītāju pieķerdamu viņu trollībā. Var piesaukt d noteikto miju. Latvietis arī zina, kāds līdzskanis ir tag. vsk. 2. pers. (es kožu, tu kod), un pat dar. k. tag. divdabī prot ievietot "pagātnes" līdzskani labskanībai (nospiedošs, nevis regulāri veidots nospiežošs).

* Starp razbainiekiem, kuŗi XX gs. pirmajos 3 gadu desmitos rakstījuši pūsdams, ir Upīts, Plūdons, Jaunsudrabiņš, Rainis (atamani – apgādu redaktōri).

** ".. no danajiem baidos, ja pat tie nes veltes". Vergilijs, Eneīda (tulk. A. Ģiezens), Rīga, Liesma, 1970, 2. grām., 49. rinda.